A.Tolsojs - ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI

Tobrīd aiz loga nodimdēja steidzīgi soļi un Karabasa Barabasa balss norēca:

— Tarabaras karaļa vārdā — arestējiet veco blēdi Karlo!

Karabass Barabass, kā jau zinām, bija veltīgi nopūlējies pie­runāt miegaino policistu, lai arestē Karlo. Nekā nepanācis, Karabass Barabass skriešus devās pa ielu projām.

Viņa plīvojošā bārda ķērās garāmgājējiem aiz pogām un lietussargiem. Viņš grūstījās un kņadzināja zobus. Puikas viņu pavadīja griezīgiem svilpieniem un svieda viņam pa muguru ar sapuvušiem āboliem.

Karabass Barabass iedrāzās pie pilsētas priekšnieka. Priekšnieks šai karstajā stundā vienās peldbiksitēs sēdēja dārzā pie strūklakas un dzēra limonādi.

Priekšniekam bija sešas pazodes, deguns iegrimis sārtajos vaigos. Zem liepas viņam aiz muguras četri drūmi policisti vienā laidā korķēja vaļā limonādes pudeles.

Karabass Barabass nokrita ceļos priekšniekam pie kājām un, ar bārdu iztriepdams asaras pa visu seju, gaudoja:

— Es, nelaimigais sērdienis, esmu apvainots, apzagts, pie­kauts.. .

— Kas tev, sērdienim, darījis pāri? — priekšnieks tusnī­dams jautāja.

— Mans niknākais ienaidnieks, vecais leijerkastnieks Karlo. Viņš nozaga man trīs pašas labākās lelles, viņš grib nodedzināt manu slaveno teātri, viņš aizdedzinās un aplaupīs visu pilsētu, ja viņu tūliņ nearestēs.

Pastiprinādams savus vārdus, Karabass Barabass izvilka sauju zelta naudas un iebēra priekšniekam tupelē.

īsi sakot, viņš tā sapūta un samelsa, ka iztrūcies priekšnieks pavēlēja četriem policistiem, kas stāvēja zem liepas:

— Sekojiet cienījamam sērdienim un dariet likuma vārdā visu, kas vajadzīgs!

Karabass Barabass ar četriem policistiem aizdrāzās uz Karlo kambarīti un iebrēcās:

— Tarabaras karaļa vārdā — arestējiet zagli un nelieti!

Taču durvis bija ciet. Kambarītī neviens neatsaucās. Kara­bass Barabass pavēlēja:

— Tarabaras karaļa vārdā — lauziet vaļā durvis!

Policisti piespieda, satrunējušās durvju pusītes izgāzās no

virām, un četri braši policisti, zobenus šķindinādami, ar brikšķi ievēlās kambarītī zem kāpnēm.

Tas notika tai pašā brīdī, kad Karlo tētis saliecies gāja iekša pa slepenajām durtiņām.

Viņš pazuda pēdējais. Durtiņas — džinks… — aizcirtās. Klusā mūzika mitējās. Kambarī zem kāpnēm mētājās tikai sava­zāti apsēji un saplēsts audekls ar uzgleznoto pavardu …

Karabass Barabass pielēca pie slepenajām durtiņām un saka tās dauzīt ar dūrēm un papēžiem:

Tra-ta-ta-ta!

Taču durtiņas bija stipras.

Karabass Barabass atskrējās un likās durvīs ar dibengalu.

Durtiņas nepadevās.

Viņš piecirta kāju un uzbļāva policistiem:

— Lauziet vaļā tās sasodītās durvis — Tarabaras karaļa vārdā!…

Policisti taustīja viens otru: šim belziena pēdas uz deguna, tam puns pakausi.

— Nē, tas ir ļoti grūts darbs, — viņi atteica un devās pie pilsētas priekšnieka ziņot, ka viņi visu izdarījuši pēc likuma, taču vecajam leijerkastniekam, šķiet, palīdz pats nelabais, jo viņš izbēdzis caur sienu.

Karabass Barabass plēsa sev bārdu, nogāzās uz grīdas un ņēmās kā traks kaukt, gaudot un valstīties pa tukšo kambarīti zem kāpnēm.

Kamēr Karabass Barabass valstījās kā negudrs un plūca sev bārdu, Buratino pa priekšu un viņam pakaļ Malvīne, Pjero, Artemons un vispēdīgi Karlo tētis devās lejup pa stāvām akmens kāpnēm pazemē.

Karlo tētis turēja rokā sveces galu. Tās plīvojošā uguntiņa meta lielas ēnas no Artemona pinkainās galvas vai Pjero izstiep­tās rokas, taču nespēja apgaismot tumsu, kurā grima kāpnes.

Malvīne knieba sev ausīs, lai aiz; bailēm nesāktu kaukt.

Pjero, kā parasti, ne no šā, ne no tā murmināja pantus:

Dej pa mūriem ēnas garas, Bailēm nav pār mani varas. Lai šīs kāpnes nez cik stāvas, Lai mums tumsa draud ar nāvi, — Tik un tā šis ceļojums Kaut kur izbeigsies tak mums …

Buratino bija aizsteidzies biedriem priekšā, viņa baltā rūķu cepure tikko vīdēja dziļi lejā.

Pēkšņi tur kaut kas iešņācās, nokrita, sāka ripot un atskanēja Buratino žēlā balss:

— Šurpu, palīgā!

Vienā mirklī Artemons, aizmirsis brūces un izsalkumu, ap­gāza Malvīni un Pjero un kā melns viesulis šāvās zemē pa kāpnēm.

Noklabēja zobi. Kāds radījums nejauki iespiedzās.

Tad viss apklusa.

Tikai Malvīnes sirds sita skaļi kā modinātājs pulkstenis.

Plats gaismas stars no lejas iesitās kāpnēs. Sveces uguntiņa Karlo tētes rokās kļuva dzeltena.

— Skatieties, skatieties ašāk! — Buratino skaļi sauca.

Malvīne ar skubu sāka atmuguriski rāpties lejā — no pakā­piena uz pakāpienu; lēkādams viņai sekoja Pjero. Vispēdējais salīcis kāpa Karlo, koka tupelēm vienā gabalā mūkot no kājām.

Lejā, tur, kur stāvās kāpnes beidzās, uz akmeņiem izliktā laukumiņa sēdēja Artemons. Viņš laizījās. Pie kājām tam gulēja nožņaugta žurka Cauksture.

Buratino ar abām rokām cēla augšā sadēdējušo tūbas aiz­karu, kas sedza caurumu akmens sienā. No turienes plūda zil­gana gaisma.

Pirmais, ko viņi, pa caurumu ielīduši, ieraudzīja, bija saules staru kūlis. Tas plūda pa apaļo logu velvētajos griestos.

Platais staru kūlis ar tajā virmojošiem puteklīšiem apgais­moja apaļu, iedzeltenu marmora istabu. Tās vidū stāvēja brīniš­ķīgi skaists leļļu teātris. Tā priekškarā mirdzēja zelta zibens šautra.

Gar priekškara malām pacēlās divi kvadrātveida torņi, kas bija izkrāsoti tā, it kā tie būtu celti no maziem ķieģelīšiem. Spoži margoja augstie zaļa skārda jumti.

Kreisajā tornī bija pulkstenis ar bronzas rādītājiem. Uz ciparnīcas pret katru ciparu bija uzzīmēta smaidoša zēna un mei­tenes sejiņa.

Labajā tornī — apaļš lodziņš no dažādu krāsu stikliem.

Virs šā lodziņa uz zaļa skārda jumta sēdēja Runājošais Cir­cenis. Kad visi, mutes ieplētuši, apstājās pie brīnišķīga teātra, Circenis lēni un skaidri sacīja:

— Es tiku brīdinājis, ka tevi sagaida šausmīgas briesmas un drausmīgi piedzīvojumi, Buratino. Labi, ka viss beidzies lai­mīgi, bet varēja beigties arī nelaimīgi… Tā gan …

Balss Circenim bija veca un mazliet aizvainota, tāpēc ka Runājošajam Circenim savā laikā āmurs tomēr bija ķēris pa galvu, un, kaut gan viņš bija simt gadu vecs un labas dabas, taču nevarēja aizmirst nepelnīto pāridarījumu. Tāpēc viņš vai­rāk nekā ari nepiebilda, — paraustīja ūsas, it kā putekļus no tām nobirdinādams, un lēni aizrāpoja kaut kur vientulīgā spraugā — tālāk no kņadas.

Tad Karlo tētis noteica:

— Un es biju domājis, ka mēs te atradīsim vismaz zelta un sudraba kaudzi, bet atradām tikai pavisam vecu rotaļlietu.

Viņš piegāja pie tornītī ierīkotā pulksteņa, pieklaudzināja ar nagu pie ciparnīcas, un, tā kā blakus pulkstenim uz vara nagli­ņas karājās atslēdziņa, viņš paņēma to un uzvilka pulksteni…

Atskanēja skaļa tikšķēšana, rādītāji sakustējās. Lielais rādī­tājs pavirzījās uz divpadsmitiem, mazais uz sešiem. Tornītī sāka dūkt un šņākt. Pulkstenis skaļi nosita seši…

Tūliņ pat labajā tornī atvērās lodziņš no dažādu krāsu stik­liem, izlēca raibs uzvelkamais putns un, spārnus plivinādams, nodziedāja sešas reizes:

— Sanāk-sanāk, sanāk-sanāk, sanāk-sanāk…