PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Lai izvilktu dzīvību, indiāņi dažreiz spiesti šos zvēriņus nogalēt, to­mēr viņi apbrīno to gudrību un strādīgumu; viņi pat uzskata, ka bebri ir īpaša cilvēku cilts, kas daudz neko neatšķiras no viņiem pašiem. Daži indiāņi bebru bubināšanā saklausa cilvēku valodas skaņas, tāpēc arī viņiem liekas, ka viņi saprot, ko bebri bubina. Katram dzīvniekam, lai ari cik tas sīks un šķietami nevajadzīgs, daba ierādījusi savu vietu; in­diāņi to zina un bez iemesla nekad dzīvniekus netraucē. Bebri dalās ar cilvēkiem visās meža dzīves grūtībās, tāpēc indiāņi sauc tos par sa­viem Mazajiem Brāļiem. Indiāņi bieži vien pieradina dzīvniekus, un ne­reti var redzēt, ka lāču, bebru, ūdru, dažkārt arī aļņu un briežu mazuļi skraidelē brīvībā pa indiāņu apmetni; dzīvnieki jūtas šeit kā mājās, un liekas — tiem nometnes kņada un nemiers patīk. Kad mazuļi paau­gas, tie aizklīst prom, bet pēc neilga laika ciemā atkal uzrodas kāds mīlulis.

Tagad jūs zināt, kāda ir šī zeme un kā dzīvo indiāņi. So to esat dzirdējuši arī par dažiem dzīvniekiem. Tālāk es jums pastāstīšu kādu patiesu notikumu, kas aizsākās pie viena no ūdensceļiem, par kuriem es jau jums stāstīju. Tur uz dzīvi bija apmetusies laimīga bebru ģimene.

Tas būs stāsts par kādu indiāņu mednieku, viņa dēlēnu un meitiņu un to abu draugiem — diviem maziem bebrēniem. Jūs dzirdēsiet par viņu piedzīvojumiem milzīgajos ziemeļu mežos un lielpilsētā, par to, kā viņi visi sadraudzējās, kā viens no viņiem pazuda un tika atkal at­rasts, par briesmām, kurās viņi nokļuva, par viņu priekiem un par to, kā pēdīgi viss beidzās.

Un tagad pilnīgi aizmirstiet automobiļus, radio, kino un visu to, bez kā, šķiet, mums nav iedomājama dzīve, un pārcelsimies uz tālo, apburto zemi ar suņu pajūgiem, laivām, teltīm, sniegkurpēm!

Tur jūs ieraudzīsiet milzīgas upes un ezerus, šalcošus mežus, nepa­rastus dzīvniekus, kuri runā, strādā un dzīvo paši savās pilsētās; tur

augstie koki it kā mās jums sveicienu, kad iesiet tiem garām, un iūs dzirdēsiet klusās, dzidrās strautu čalas.

Mēs sēdēsim pie šaudīgajām ugunskura liesmām piedūmota tumš­brūnā vigvamā, un jūs klausīsieties stāstu par Sirmo Senatni.

Augšup pa platās, straujās Dzeltenās Bērzupes straumi tais dienās, kad baltā cilvēka acs vēl ne reizi nebija skatījusi tās vēsos, dzidros ūdeņus, reiz rītausmā bērza tāss kanu laivā īrās kāds vientuļš indiānis. Tas bija spēcīgs liela auguma vīrs skadrām, tumšām acīm, gariem mel­niem matiem, kas, divās bizēs sapīti, nokārās uz pleciem. Mugurā vi­ņam bija koši brūns, bārkstīm apdarināts briežādas apģērbs, un viņš iz­skatījās pēc tāda paša indiāņa, kādu jūs esat redzējuši attēlos vai par kādu lasījuši grāmatās.

Viņa gaišdzeltenā alkšņu sulā krāsotā laiviņa harmonēja ar spēcī­gajiem, zeltainajiem dzelteno bērzu stumbriem, kas auga uz apkārtējo pakalnu nogāzēm. Spraugas laivas sānos bija aizdrīvētas spīdīgiem, tum­šiem egļu sveķiem, lai iekšā nesūktos ūdens. Laivas priekšgalā vīdēja milzīga putna acs, bet pakaļgalu rotāja lapsas aste, kas vējā viegli šū­pojās. Indiāņi uzskatīja, ka laiva ir dzīva un tai vajadzīga galva un aste tāpat kā citām dzīvām būtnēm; tai jābūt asredzīgai kā putnam un žiglai un veiklai kā lapsai. Laivas dibenā atradās rūpīgi saritināta telts, mai- šelis ar pārtiku, cirvis, tējas katliņš un gara, veclaicīga šautene.

No bērzu galotnēm atplūda klusi čuksti — šalkoņa, kas, šķiet, ne­kad neaprimst, jo vējš ar lapām mūžam rotaļājas; indiāņi nosaukuši šos pakalnus par Čukstošo Lapu Pakalniem. Gar upes krastiem stiepās milzīgs tumšu priežu sils; varenie zari augstu liecās pār ūdeni, bet zem tiem laidelējās sarkanrīlclītes, meža strazdi un ģirliči, meklēdami ēsmu jaunajā zālītē un riestošos vītolu pumpuros. Gaisā vēdīja skurbinoša salvijas un mežrozīšu smarža, un kolibri kā mirdzošas purpura bultas šaudījās no zieda uz ziedu. Bija maijs, ko indiāņi dēvē par Ziedu Mēnesi.

Gitčijs Mīgvons — Lielā Spalva, tā sauca indiāni, piederēja pie odžibveju cilts. Jau daudz dienu viņš bija airējis pret spēcīgo Dzelte­nās Bērzupes straumi un tagad atradās tālu no sava ciema. Dienu no dienas bez mitas viņš virzījās uz priekšu, brīžam viegli slīdēdams pa gludo ūdens virsmu kā pašlaik, brīžam ar kārts palīdzību traukdamies pār bīstamām krācēm, brīžam lauzdamies ar trauslo laivu caur putās sakultajām ūdens gāzmām, brīžam līkumodams starp šķautnainām, drau­dīgām klintīm tik prasmīgi, kā to spēj tikai daži baltie un nedaudzi in­diāņi. Šorīt viņa ceļu aizšķērsoja ūdenskritums, mežonīgs un skaists, augstāks par vislielākajām priedēm, un ūdens šļakatas tā pakājē saules

staros zaigoja visās varavīksnes krāsās. Šeit viņš izkāpa krastā, lai ne­gantais, alkainais atvars neparautu viņa laivu zem dārdošā ūdenskri­tuma. Uzvēlis laivu plecos, viņš aiznesa to pa krēslainu taku starp mil­zīgiem, šalcošiem kokiem — pa simtgadēju taku, līdz kurai neviens saules stars nekad vēl nebija izlauzies. Šo ceļa gabalu viņš nogāja vēl vienu reizi, lai pārnestu nelielo mantību, un, sakrāvis visu laivā, turpi­nāja ceļojumu spožā saules gaismā pa rāmo ūdeni augšpus ūdens­krituma.

Aiz katra upes līkuma Lielā Spalva pārlaida skatienu apkārtnei un pamanīja daudz tāda, ko pamanīt varēja tikai mednieks: pāris saspringtu pūkainu ausu, kad pats dzīvnieks noslēpies, vai arī sev pievērstas pus­tumsā zalgojošas acis. Reiz viņš ieraudzīja sidrabainu lūsi, kas līdzīgi pelēkam spokam izzuda pamežā. Šur un tur kāds briedis gluži kā ruds šūpuļzirgs aši ielēca biezoknī, nāsīm skaļi svelpjot," bet aste līdzīgi bal­tam karogam aizviļņoja starp kokiem. Reiz viņš pamanīja alni — tik lielu kā zirgu; tas stāvēja līdz krūtīm upē, galvu iegremdējis ūdenī, un rāva no upes dibena ārā lilijas saknes. Sākumā alnis, nodevies savam darbam, mednieku nedzirdēja, pēkšņi lielais dzīvnieks cēli izslēja galvu un stāvēja, izbrīnā blenzdams cilvēkā, bet ūdens plūda straumēm pa viņa purnu un kaklu. Tad viņš pagriezās, aizmetās uz krastu un drīz vien izzuda skatienam, bet vēl kādu mirkli varēja dzirdēt, kā dun zeme un lūst zari un sīkāki koki, viņam joņojot caur mežu.

Lai arī visapkārt bija jaušama dzīvība, Lielā Spalva tomēr jutās vien­tuļš, jo ciemā, no kura viņš šobrīd bija tik tālu prom, viņš bija atstājis abus savus bērnus — meitu un dēlu. Viņu māte bija mirusi, un, kaut gan ciema sievietes izturējās pret bērniem labi, viņi tomēr ļoti izjuta mātes trūkumu, un Lielā Spalva zināja, ka viņi tagad jūtas tikpat vien­tuļi kā viņš pats. Viņi visi trīs dzīvoja ļoti draudzīgi un reti kad šķīrās. Lai kur Lielā Spalva gāja, viņš allaž ņēma bērnus līdzi. Taču šoreiz viņš bija devies viens, jo malu mednieku dēļ šis ceļojums varēja izvēr­sties bīstams. Lielā Spalva ciemā bija uzcēlis jauku baļķu namiņu savai nelielajai ģimenei, kur vasarā viņi visi kopā laimīgi un mierīgi atpūtās pēc grūtajām ziemas medībām. Bet tad pēkšņi draudzīgās krī cilts in­diānis bija ieradies ar ziņu, ka apkārtnē uzklīduši metisi, kas bariem iznīcinot bebrus. īstie mežu indiāņi nekad nemedīs svešos medību lau­kos, uzskatīdami šādu rīcību par zagšanu, turpretim šie pilsētās uzau­gušie metisi, atmetuši vai arī aizmirsuši tēvu tēvu tikumus, bija spējīgi aptīrīt jebkuru medību vietu, kas gadījusies ceļā. Ja nebūs kažokādu, par ko faktorijā nopirkt pārtiku, Lielā Spalva un viņa ģimene cietīs badu. Tāpēc viņš bija devies uz ziemas medību vietām, lai tās pasar­gātu no svešiniekiem. Taču viņš nevienu nesastapa un arī nekādu pēdu nemanīja. Tā kā laiks pieturējās silts un kažokzvērus medīt nebija vērts, viņam nekas cits neatlika kā nākamajā dienā atgriezties mājās.