PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Nogrimis tīkamās domās par mājām, viņš laivā slīdēja gar pašu krastu un vēroja, vai nemanīs kādas pēdas, ko šeit būtu varējuši at­stāt bezrūpīgie metisi, kad pēkšņi sajuta spēcīgu, asu smaržu — varbūt

kāds zvērs vai cilvēks bija gājis tepat garām un saminis aromātiskās piparmētras? Mirklī viņš uzmeta modru skatienu krastam un ieraudzīja, ka neliels, tumšs, spēcīgs dzīvnieks turpat laivas priekšā ielec upē un kā akmens nogrimst dibenā. Gandrīz tūdaļ gabaliņu tālāk parādījās melna galva un brūna, spalvaina mugura; dzīvnieks veikli appeldēja apkārt laivai, lai nokļūtu tādā vietā, kur var saost vēja atpūsto cilvēka smaku, no kuras pagalam bīstas visi mežu iemītnieki. Tad, plato, plakano asti ar troksni pret ūdeni triekdams, tā ka šļakatas pašķīda uz visām pu­sēm, dzīvnieks kā bulta ienira ūdenī un pazuda tur uz visiem laikiem.

Lielā Spalva nopurināja dažas ūdens lāsītes no ādas krekla piedur­knes un pasmaidīja. Tieši to viņš bija vēlējies redzēt. Tas bija bebrs. Un nebija vēl apklususi bebra trauksmes kliedziena atbalss, kad aiz nā- | kamā upes līkuma atskanēja otrs kliedziens — spalgs un skaļš kā šā­viens. Tātad te bija divi bebri.

Indiānis atkal pasmaidīja, jo nu viņš bija drošs, ka neviens šeit nav medījis. Tādus bebrus būtu bijis viegli noķert, un, ja neviens nebija noķēris šos bezrūpīgos zvērēnus, kas pielaida viņu tik tuvu sev klāt un tik skaļi sakliedzās, tad arī citiem jābūt sveikiem un veseliem. Tomēr, lai pārliecinātos, viņš nosprieda aplūkot bebru mājokli. Viņu mājiņu nav grūti atrast, jo bebri klaiņājot šur tur nograuž sīkus, zaļojošus alk­šņu, apšu un kārklu dzinumus, noskrubina no tiem mizu, un pēc šiem apgrauztajiem baltajiem, spīdīgajiem zariņiem viegli var uziet, kur bebri mitinās. Necik ilgi, un indiānis pieīrās pie vietas, kur upē iete­cēja neliels atrauts. Tur viņš atrada to, ko bija cerējis atrast, — bebru maltītes paliekas — tievus, spožus zariņus. Nebija vairs nekādu šaubu, ka viņu mājoklis atrodas kaut kur augšup pa strautu, mierīgā vietiņā, kādas bebri ļoti ciena.

Bebri bija mielojušies jaukas, klajas mežnoras malā, kur slējās dažas milzu priedes; likās — it kā tās būtu atklīdušas šurp no meža un nebūtu varējušas atgriezties vairs atpakaļ. Šeit Lielā Spalva iekūra nelielu ugunskuru un ieturēja pusdienas. Ceļojuma laikā indiāņi dzer krietni daudz tējas, tāpēc viņš pārlieca pār šaudīgajām liesmām tievu kārti, tās vienu galu stingri iesprauda zemē un uz otra gala uzkāra tējas kat­liņu, pēc tam uzdūra brieža gaļas sloksnītes uz iešķeltiem mietiņiem, nostiprināja tos pie karstajām oglēm un apakšā palika indiāņu maizes jeb bennoka šķēlītes, lai uz tām pilētu gardā sula, kas rodas, gaļai ce­poties. Paēdis viņš mierīgi ievilka pāris dūmu un klausījās, kā vēdekļ­veidīgajos priežu zaros žūžo vējš. Tas viņam likās kā mūzika, un viņš, atliecies atpakaļ, apmierināts vēroja laiskos dūmu virpuļus, kas gaisā veidoja neparastus rakstus Te bija viņa gleznas un viņa mūzika —viss, kas viņam piederēja, un iespējams, ka viņš par to priecājās tāpat kā jūs, skatoties filmas vai klausoties radio.

Pabāzis savu mantību zem otrādi apgāztās laivas un paņēmis gar- stobreni, viņš devās gar strautu augšup uz bebru dīķi, kuram, kā viņš zināja, vajadzēja atrasties pie strauta iztekas. Viņa mokasīni neradīja ne troksni, ne arī atstāja kādas pēdas, kad viņš klusu soļoja pa rāmā

mierā dusošo mežu, toties vāveres zaros skaļi šmiukstināja un zivju dzenīši, šie jautrie putni, kuri te mežā visur sastopami, svilpdami ba­riem sekoja viņam līdzi, pārlidodami no koka uz koku; dažreiz tie aiz­lidoja viņam priekšā un saprātīgām ačelēm viņā noraudzījās. Viņam pa­tika šo sīko radījumu sabiedrība, un viņš lēnā garā soļoja tālāk. Te pie­peši viņš apstājās un ieklausījās. Viņa asā dzirde bija uztvērusi savādu, negaidītu skaņu, kas kļuva skaļāka un skaļāka un tad pārvērtās rēkoņā. Viņš ieraudzīja, ka pa strautu viņam pretī gāžas dzeltens, duļķains ūdens, līdzi nesdams gūzmu sprunguļu un visādu gružu, kas piepildīja strauta gultni līdz pat malām un vērta to par mežonīgu, trakojošu straumi. Bebru dīķī bija noticis kaut kas briesmīgs! Vai nu kāds cilvēks, vai zvērs bija augšpusē pārrāvis bebru dambi, un šajā mutuļojošajā straumē aizplūda ūdens, kuru bebri tik rūpīgi bija krājuši un bez kura viņi kļūs galīgi nevarīgi.

Vienā acumirklī Lielā Spalva ar šauteni rokās aizlēkšoja caur mežu, kas vēl pirms brīža bija šķitis tik jauks, bet tagad kļuvis tumšs un draudīgs. Vēja spārniem viņš drāzās, lai glābtu savas bebru saimes no bojā ejas, lēkdams augstu pār baļķiem, spraukdamies starp vētrā lauz­tiem kokiem un zariem, pīdamies pamežā, pametis vāveres un zivju dzenīšu barus tālu aiz muguras, lēkšodams kā briedis caur ēnaino mežu uz dīķi cerībā, ka nokļūs tur laikā. Viņš skaidri zināja, kas tur bija noticis.

Nīgiks — ūdrs, visniknākais un nāvīgākais bebru ienaidnieks, bija nostājies uz kara takas, un bebriem, kaut arī viņu ūdens bija aizplūdis, tagad vajadzēja cīnīties uz dzīvību un nāvi.

Ja mēs būtu devušies gar mazo, čalojošo strautu uz augšu, nevis vērojuši, kā Lielā Spalva ietur pusdienas, mēs būtu nonākuši pie bebru mājokļa, pirms ūdrs bija izpostījis dambi, un redzējuši, kā tur izska­tās un kā bebri dzīvo. Pēc ilgāka gājiena mēs pēkšņi būtu iznākuši pie neliela, dziļa dīķa. Otrpus dīķa šķērsām strautam, kas iztecēja no tā, pacēlās bieza, augsta siena no sprunguļiem un zariem. Tie bija cieši jo cieši savīti kopā, spraugas aizbāztas ar sūnām, un visa siena sastiprināta ar dubļiem. Augšā uz tās visā garumā bija salikti smagi akmeņi, lai tā būtu izturīgāka. Siena bija gandrīz simt pēdu gara un vairāk nekā čet­ras pēdas augsta, un ūdens aizplūda caur to pa zaru noteku, kas bija ietaisīta tikai vienā vietā un tādēļ viegli uzraugāma. Siena bija tik pa­matīgi uzbūvēta, ka likās — te darbojušies cilvēki, nevis dzīvnieki.

Sī siena jeb patiesībā dambis aizturēja dīķī ūdeni, citādi tas būtu aiztecējis viss prom.

Dīķis bija saules pielijis, kluss un mierīgs. Tas atradās starp Čukstošo Lapu Pakalniem un bija tik rāms, ka pīles, kas mierīgi snauda ūdenī, likās peldam gaisā. Slaiko baltapšu atspulgi gludajā dīķa spogulī iezī­mējās tik skaidri, ka bija grūti noteikt, kur beidzas ūdens un sākas koki. Šī vieta ar baltapsēm, kreimenēm un zilgo ūdeni bija tik skaista kā pasaku valstība. Dīķis bija pilnīgi rāms un nekustīgs, un vienīgās dzī­vās būtnes tajā likās snaudošās pīles. Taču, ja jūs brīdi būtu pacietīgi pavērojuši to un nebūtu kustējušies, runājuši, sačukstējušies, jūs būtu pamanījuši, kā ūdens pie krasta ieņirbas un starp niedrēm piesardzīgi parādās tumšbrūna galva ar apaļām ausīm, nopēta apkārtni, ieklausās un paosta gaisu. Tad skatienam atklātos viss spalvainais zvēriņš, un, žigli bez trokšņa aizpeldējis uz otru krastu, tas pazustu niedrājā. Aug­stās niedres nodrebētu un mirkli nolīgotos, kamēr dzīvnieks tur dar­botos, tad tas parādītos no jauna ar pamatīgu zāļu kumšķi sev priekšā un peldētu uz milzīgu, tumšu zemes pauguru, par kuru mēs visu laiku bijām neziņā, kas tas tāds ir. Tur paugura priekšā zvēriņš ar visu kumšķi ienirtu. Tikko viņš būtu pazudis, no pretējās puses parādītos otra galva arī ar zāļu kumšķi sev priekšā; un, ja tad kaut kas sakustē­tos, bez jebkāda brīdinājuma milzīga, plakana aste spēcīgi noplīkšķētu pret ūdeni un, šļakatas saceldama, galva ar visu kumšķi nonirtu ūdenī. Milzīgais paugurs, kurš bija augstāks par ikvienu no mums un pie kura abi peldētāji nonira, bija bebru mājoklis, un tumšbrūnās spalvainās galvas bija bebru galvas. Zvēriņi šobrīd bija ļoti nodarbināti.