PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Viņi bija uzcēluši vairāk nekā sešas pēdas augstu un turpat desmit pēdas garu mitekli. Nesen viņi bija to aplipinājuši dūņām un, lai visa būve stingrāk turētos, pie slapjajām sienām pieslējuši smagus koka klučus. Miteklis izskatījās stiprs un izturīgs — gluži kā cietoksnis. Pat ja alnis būtu uzrāpies augšā, miteklis nebūtu sagruvis. Gar vienu tā pusi gāja plata taka, pa kuru tika nesti būvmateriāli. Bijuši jūs pirms brīža pietiekami pacietīgi un piesardzīgi vai arī vējš nenodevis jūsu klātbūtni šo dzīvnieku jutīgajam degunam, jūs būtu redzējuši, kā ve­cais bebru tēvs, krastā izracis pikuci zemes, aizpeld ar to uz mājas pusi lēni un uzmanīgi, lai ne kripatiņa neiekristu ūdenī, tad izslienas kā cilvēks visā augumā, uzkāpj uz jumtaugšas ar pikuci ķepās un sa­bāž zemes drupačas visos caurumos un spraugās un ar pamatīgu koku iebiksta dziļāk.

Tas viss tika darīts ar gudru ziņu. Bija sācies Ziedu Mēnesis — beb­riem īpaši nozīmīgs laiks —,-un šai neparastā izskata mājoklī, kur ne­viena sveša acs nevarēja ieskatīties, slēpās četri mazītiņi bebrēni. Tie bija brīnum jauki, pūkaini dzīvnieciņi mirdzošām, melnām ačelēm, lie­lām pleznainām pakaļkājām, sīkām priekškājām, kas bija līdzīgas ro- 'kām, un nelielu, plakanu, lunkanu astīti. Ēstgriba viņiem bija pama­tīga, arī viņu plaušas droši vien bija stipras, jo šie neiedomājami trok­šņainie radījumi bez mitas skaļi brēkāja gluži kā mazi cilvēkbērni. Kā jau visiem mazuļiem, arī viņiem bija vajadzīga gādība, un to viņi sa­ņēma — varat man ticēt — atliku likām.

Dzīvojamā istaba jeb kambaris mājoklī bija pietiekami plašs — pat cilvēks tur itin viegli būtu varējis saritināties — un ļoti tīrs un smar­žīgs, ar kārklu mizām izklātu grīdu un aromātisku zāļu guļvietām. Iekļūt mājoklī varēja pa šauru, nolaidenu tuneli, kura viens gals, tā sauktā «nirtuve», atradās grīdā, bet otrs — tuvu dīķa dibenam. Dambis turēja ūdeni dīķī gandrīz vienā līmenī ar grīdu, tāpēc nirtuvē allaž bija ūdens un bebrēni ar savām ļodzīgajām kājelēm varēja pielīst pie tās un no­dzerties, neiekrītot iekšā. Ja viņi arī ievēlās (un tas atgadījās ne vienu reizi vien), viņi gluži viegli varēja izķepuroties laukā. Pats tunelis ar izeju uz dīķi atradās zem ūdens, un iekļūt tunelī vai arī ieraudzīt to nevarēja neviens sauszemes dzīvnieks, vienīgi ja tas būtu pirmklasīgs nirējs, bet dzīvnieki pa lielākajai daļai tādi nav. Taču, ja dambis sa­grūtu un uzkrātais ūdens aizplūstu, bebriem draudētu lielas briesmas. Vilki un lapsas atrastu ceļu uz viņu mājokli, un bebri nespētu ne aiz­stāvēties, ne arī paslēpties, ienirstot ūdenī, kā jūs to nupat redzējāt.

Ja jūs ielūkosieties zīmējumā, jūs redzēsiet, kā bebri iekārtojušies, un sapratīsiet, cik svarīgs viņiem bija šāds dambis un kāpēc bebru tēvs veltīja tik daudz laika tā uzraudzīšanai. Kolīdz viņš pamanīja kaut ne­lielu sūci, tā tūlīt aizdrīvēja to. Viņam bija jāuzmana, lai neaizsērētu noteka, kas regulēja dīķī ūdeni, lai ūdens plūstu brīvi, tomēr ne pārāk strauji, lai neapplūdinātu mājokli un allaž būtu vienādā līmenī. Starp­laikos abi vecie bebri izpildīja bebrēnu jebkuru vēlēšanos: cik iespējams bieži atjaunoja viņu guļvietas, nesa zariņus ar maigām lapiņām, ko ēst, sukāja un tīrīja mazuļu pūciņas (par spalvām tās vēl nevarēja saukt), izdvesdami savādas, maigas skaņas, kas stipri vien bija līdzīgas tālām cilvēku balsīm. Mazuļu spalgā brēkāšana, bubināšana, žēlabas un spie­dzieni bija dzirdami pat caur biezajām mājokļa sienām. Augu dienu beb­rēni bija varen trokšņaini: gan kad gribēja ēst, gan kad priecājās par kaut ko, gan kad atgadījās tiem kāda liga, un uzglūnēja tā visai bieži. Kad tēvs vai māte (viņi nekad prom negāja abi; viens vai otrs pastāvīgi palika sardzē) atgriezās mājās no tik ļoti svarīgā dambja uzraudzīšanas vai pārnesa smaržīgo zāli guļvietām, viņi, klusu dungodami, sveica ma­zuļus, bet par atbildi saņēma .ārkārtīgi skaļu aurēšanu, kas ilga vairāk, nekā bija vajadzīgs. Bebrēni nekad nestāvēja mierā, ja nu vienīgi tais reizēs, kad gulēja, allaž viņi cīkstējās un rāpoja un kāpelēja, kur tik vien varēja. Pēc trokšņa bija iespējams spriest, ka viņiem iet bezgala jautri. Šī bebru ģimene daudz neko neatšķīrās no citām ģimenēm un ju­tās savā mājā omulīgi un laimīgi.

Mazuļi ap šo laiku bija krietni vien paaugušies un varēja izmēģināt spēkus peldēšanā turpat nirtuvē. Pagaidām viņi vai nu vingrinājās gulēt uz ūdens, taču ne vienmēr darīja to pareizi, vai arī riņķoja apkārt, sa­jūsmā spiegdami. Gaiss starp kažociņa pūkām vērta viņus vieglus, un viņi acīmredzot nespēja iegrimt pietiekami dziļi, lai ar abām pleznaina- jām pakaļkājām darbotos ūdenī vienlaikus, tāpēc peldot viņi vispirms kustināja vienu ķepiņu, pēc tam otru, tad vēlās no viena sāna uz otru, lēca uz augšu, locījās, spiedza, kārpījās, bet vecāki norūpējušies peldēja

mazuļiem pa vidu, iedrošinādami tos un varbūt dodami padomus savās zemajās, spēcīgajās balsīs. ' ' 1 Spriežot pēc redzētā, šis laiks, kad vecie bebri apmāca jaunos, ir visai nemierīgs, toties jauna­jiem bebrēniem, liekas, ir visjaukākais, un tas — jūs man piekritīsiet — jāpatur prātā.

Taču bebrēni ātri vien nogura un, izkāpuši «susinātavā» (vieta, kas atrodas nedaudz zemāk par grīdu un kur ūdens iesūcas zemē, nesaslapi­not guļvietas), skurinājās, rīvējās un rūpīgi spieda ūdeni ārā no krūtīm, sāniem, muguras — vārdu sakot, no visām aizsniedzamām vietām. Viņi sēdēja, taisni izslējušies, un pūzdami elsdami čakli darbojās, gluži tāpat kā daudzi no mums dara to pēc peldēšanās. Tikuši ar šo darbu galā un iedomājušies, ka tagad ir sausi (viens otrs no viņiem palaikam apvē­lās, tā atkal saslapinādamies), viņi korī kliedza, ka gribot ēst, un tad iepriekš sagādātās svaigās, zaļās lapiņas un ūdensaugi (tas viss tika darīts, bez šaubām, lai iespējami ātrāk norimtu troksnis) tika izdalīti, un pavisam drīz varēja dzirdēt vienīgi to, kā čāpstinās mazie žoklīši. Griezīgos klie­dzienus bija nomainījusi apmierināta čakstināšana un šmakstināšana. Drīz vien smalkās balstiņas pieklu?a un mazās, melnās ačeles aizdarījās, un bebrēni, saspiedušies kopā, dusēja smaržīgajās zāļu gultiņās, sīkajām priekšķepām, kas tik līdzīgas rokām, ieķērusies cits citam kažokā.

Tāda bija viņu ikdiena, līdz pēc kādām trim nedēļām pienāks brīniš­ķīgais mirklis, kad viņi pa garo, tumšo tuneli izkļūs plašajā, nezināmajā pasaulē, kura viņus apņēma no visām pusēm, bet kuru viņi vēl ne reizi nebija skatījuši. Kamēr mazuļi gulēja, vecie bebri stāvēja pārmaiņus pie viņiem sardzē, uzmanīja pārmaiņus savas pils un dambja nostiprināju­mus, no kuriem bija atkarīga viņu dzīvība, turēja acis vaļā, lai neuz­bruktu ienaidnieks, vāca pakaišus un barību bērneļiem, lai tiem pamos­toties būtu ko ēst, un veica simt un vienu darbu, kas bebru tēvu un māti šais atlikušajās Ziedu Mēneša dienās vērta par darbīgu cilvēku pāri.

Mūsu četri jaunie varoņi vai varones, vai arī vieni un otri kopā bija sasnieguši savā attīstībā tādu gatavības pakāpi, ka beidzot prata nirt, neizlecot uzreiz no ūdens ar asti gaisā kā gumijas bumbas, un nopeldēt krietnu gabalu, skaļi nesaucot pēc palīdzības. Un tad kādā jaukā dienas vidū, tieši tobrīd, kad mēs redzējām Gitčiju Mīgvonu ieturam pusdienas, bebru tēvs pamanīja, ka ūdens līmenis pie ieejas mājoklī krītas. Viņš bridi to vēroja. Bebriene, izdzirdusi, ka burbuļo ūdens, piegāja paraudzī­ties, kas tur notiek, — ūdens, virpuļiem griezdamies, pazuda tunelī un prom bija.