PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Bebrēnu māte droši vien uzskatīja, ka viņas mazuļi ir ļoti jauki, bet indiānim gan tie šķita gatavie neglīteņi un ar savām lielajām pakaļkā­jām, mazo, apaļo rumpīti un plakano purniņu atgādināja Pakvedžīsus, Kjūpīsus [8] vai kaut ko tamlīdzīgu. Lai gan tie ir neglīti, nosprieda Lielā Spalva, tomēr varen pievilcīgi, un bērni mājās varētu tos iemīļot. Viņa mazajai meitiņai Seidžo drīz būs vienpadsmit gadu. Šie bebrēni būs lie­liska dzimšanas dienas dāvana. Un, kad tie paaugs un nebūs vairs luti­nāmi, tos varēs aizvest atpakaļ uz viņu vecajām mājām. Izgaršojuši pienu, bebrēni sāka brēkāt lai dod tiem vēl, — un kas tās bija par bal­sīm! Gitčiju Mīgvonu tas galīgi atbruņoja. «Kā cilvēks var pamest di­vas radībiņas, kas brēc bērnu balsīs?» viņš jautāja sev, atcerējies paša bērnus, kad tie bija mazi, un atkal lēja pienu izsalkušo bebrēnu rīklītēs.

Gitčijs Mīgvons nošķēla no bērza, kas auga tuvumā starp priedēm, pamatīgu sīkstas un izturīgas tāss sloksni un pagatavoja vieglu kasti jeb grozu, ko apjoza ar ciedru klūgām; uztaisīja cieši pieguļošu vāku, izdūra tajā milzum daudz caurumiņu, pa kuriem ieplūst gaisam, un pie­stiprināja no ciedra mizas nopītu rokturi. Iekšpusi viņš izklāja ar zāli un niedrēm un ielika vēl zariņus, kas bebriem, kā viņš zināja, sevišķi garšoja. Un, kad viņš aiz mazajām, plakanajām astītēm iecēla bebrēnus grozā, kad tie sajuta, ka zāle smaržo tāpat kā mājās, kad tie atrada maigos pumpurus un lapas, ko paši nespēja uziet, bet tik ļoti kāroja, un kad dzirdēja, cik laipni un nomierinoši runā jaunais draugs, kas tos tik labi pabarojis, — bebrēni jutās daudz labāk.

Dzīvnieciņi aizmirsa gan ūdru un tā šņākšanu, gan pūci ar lielajām, dzeltenajām acīm, niknumā klabošo knābi un atbaidošajiem smiekliem nakts melnumā. Pēc ilga laika viņi atkal kaut ko purpināja un bubi­nāja, un ēda un ēda, līdz vēderi bija pilni.

Lielā Spalva, sparīgi airēdams, žigli traucās uz mājām pie mīļotajiem bērniem; viņš bija apmierināts ar dāvanu, ko tiem veda (protams, lai gan zēns bija trīs gadus vecāks par māsu un tam dzimšanas dienas ne­bija, tas tomēr varēs priecāties līdzi); arī Lielajai Spalvai bija līksms prāts, jo viņš bija palīdzējis diviem cietušiem meža zvēriņiem. Sarunā­

damies ar laivu vai šauteni, vai varbūt bebrēniem, vai, iespējams, pats ar sevi, viņš sacīja:

— Mīno-ta-kijā! (Tas ir labi!) Kīget mīno-ta-kijā! (Patiešām, tas ir labi!)

Abiem mazajiem dēkaiņiem droši vien klajas tikpat labi, jo tie bija pavisam pieklusuši. Nav vārdam vietas — tie jutās gauži omulīgi savā ligzdiņā, jo pa caurumiņiem bērza tāss mājoklītī plūda iekšā meža strazdu dziesmas, jautrās ūdeņu čalas, kukaiņu iemidzinošā dūkšana un citas tīkamas meža skaņas. Tomēr pat tagad savā jaunatrastajā laimē viņi neaizmirsa un nekad pavisam neaizmirsīs mīļoto tēti un māmiņu, veco mājvietu, zudušos mazos rotaļu biedrus. Atcerējušies to visu, viņi pēkšņi jutās tik vientuļi, ka iešņukstējās un salīda cieši kopā. Tad vien­tulība atkal pagaisa, nogurušās mazās galviņas noliecās, sīkās balstiņas noklusa, un melnās, apaļās ačeles aizdarījās, arī tīksmās āra skaņas no­grima, un bēdas pēdīgi pagaisa. Bebrēni ieslīga miegā.

Un tā divi mazi nomaldījušies bebrēni — tik mazi, ka pavisam ērti būtu varējuši justies puslitra katliņā, — atradās ceļā uz jaunajām mā­jām, pie jauniem draugiem; viņi redzēja daudz interesanta un brīnu­maina, ko pat visgudrākie bebri nekad nebija redzējuši, un piedzīvoja daudz tāda, ko neviens bebrs līdz šim nebija piedzīvojis, — par to es esmu pilnīgi pārliecināts.

Nudien, Lielā Spalva bija pareizi sacījis, ka tas ir mīno-ta-kijā — tiešām lieliski!

Apmēram pēc nedēļas Seidžo un Šepīens gatavojās sagaidīt tēvu. Gitčija Mīgvona māja atradās netālu no indiāņu ciema Opīpīsovejas, kas nozīmē — Runājošo Ūdeņu Ciems. Nosaukumu tas bija dabūjis no tuvējā nelielā ūdenskrituma, kura burbuļošana un guldzēšana atgādināja klusu, miegainu balsu murdoņu; indiāņi stāstīja, ka ūdenskritumā mītot gari.

Gitčija Mīgvona priežu baļķu buda atradas uz zālaina pakalna ezera krastā. Aiz būdas tūlīt sākās mežs, bet pamežs ap būdu bija izcirsts, kritušie koki novākti un atstāti tikai visskaistākie, starp kuriem pavērās brīnišķīgs skats uz ezeru. Milzīgo ezeru, cik vien to tālu varēja redzēt, ieskāva mežiem klātas kalnu grēdas, kas, likās, aiztrauca zilajā tālē gluži kā neaptverama, tumša okeāna viļņi. Šaura taciņa no būdas pa nogāzi veda lejā uz augstu, slaidu apšu birztalu, kuras ēnā pie ūdens Gitčijs Mīgvons un viņa mazais dēlēns un meita, līdzi paņēmuši azaidu, bija pavadījuši daudz laimīgu vasaras dienu.

Viņu būda nebija liela, taču izskatījās glīta: sienas bija celtas no sārti brūniem baļķiem, spraugas aizbāztas ar dzeltenzaļu sūnu. Lai gan būdā bija tikai viena istaba, tajā varēja justies mājīgi. Gludi tēsto un

cieši sastiprināto pamatīgo ba]ķu grīda bija tik spodri noberzta kā ne­vienā citā mājā; gar vienu sienu rindā bija novietotas trīs lāviņas ar rūpīgi salocītām no Hudzona līča pārvestām košām segām. Dažas no tām bija sarkanas, dažas — baltas, dažas — zaļas, ar platām melnām joslām galos; šis košums vērta istabu līksmu un gaišu. Trīs vienrūts logi spīdēja un laistījās kā jau daždien logi; bet Šepīenam tie likās tik mirdzoši kā šautenes stobra iekšpuse — ar to viņš salīdzināja visu, kas patiesi bija ļoti tīrs, un tik tīru viņš turēja arī savas šautenes stobru. Šodien tā tika atkal eļļota un spodrināta gan no iekšpuses, gan ārpuses un tagad spīgoja savā kaktā iepretim durvīm, no kurienes to tūdaļ pa­manīja visi, kas vien nāca iekšā. Šī šautene, ko viņš bija iemainījis pret četrām labām ūdeļādiņ^m faktorijā, bija visvērtīgākā no viņa mantām, kuru, jāatzīst, viņam visai daudz nebija.

Seidžo bija salasījusi un izžāvējusi meldrus, sagriezusi -tos sīkos ga­baliņos un nokrāsojusi zilus, sarkanus un zaļus, pēc tam kā mazas, iega­renas koka krellītes uzvērusi uz aukliņas un vairākām kārtām pakārusi gar logiem. Prasmīgi sakārtotās daudzkrāsainās krellītes veidoja it kā rakstainu audumu. Nu gluži kā aizkari, viņa nodomāja, vai simto reizi uzmezdama tiem skatienu. Uz galda bija sarindoti visi skārda trauki, naži un dakšiņas un vidū nolikts liels klaips tikko ceptas, vēl kūpošas indiāņu maizes — tā saucamais bennoks ar iekšā iespraustu pavisam mazu eglīti, ne lielāku par plaukstu. Tā patiesi izskatījās kā mazītiņa ziemsvētku eglīte, un, lai gan svētki vēl bija tālu, Seidžo jutās gandrīz tikpat laimīga, it kā tie būtu pienākuši, arī uzsposts viss bija kā svēt­kos. Nelielajai dzelzs plītij, kas nospodrināta izskatījās kā jauna, nebija ne cepeškrāsniņas, ne arī kāju; tā bija novietota uz plakaniem akme­ņiem, kuri tika izmantoti maizes cepšanai; mīklu vajadzēja tikai mazliet apcept uz plīts un tad nolikt apakšā starp sasilušajiem akmeņiem, kur tā no sakarsušās plīts izcepās un apbrūnēja. Citādi pusgatavo maizes klaipu būtu vajadzējis griezt uz pannas otrādi, un tas visu sarežģītu. Seidžo cepa garšīgu maizi — to es varu jums apgalvot, jo tiku to ne vienu reizi vien baudījis.

Arī Šepīens bija darījis, ko varējis, par to liecināja pilnā malkas kaste aiz plīts, nesen uzstieptā un jau izžūt paguvusi briežāda istabas vidū uz grīdas un milzīgais grāpis, kurā vārījās vislabākie gaļas gabali, kas bija iegūti, laižot darbā pie sienas pakārto vērtīgo šauteni. Šepīens bija saviem gadiem nobriedis liela auguma zēns odžibvejiem raksturīgu vara krāsas ādu un tumšām acīm. Viņš sēdēja rātni un gaidīja; tēvs bija noteicis, ka atgriezīsies šai dienā, un, kad viņš ko solīja, allaž doto vārdu turēja, ja vien kas mežā neatgadījās. Seidžo, kas bija jaunāka par brāli, brūnajām acīm spīgojot un piķa melnajām, garajām bizēm plīvojot, šaudījās no vienas vietas uz otru, gan pieskatīdama kūpošo katlu uz plīts, gan novietodama sēdēšanai koka bluķīšus ap galdu, gan vēl pēdējo reizi pielikdama roku pie meldru aizkariem.