PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Garā ceļojuma laikā Gitčijs Mīgvons bija mazuļus rūpīgi kopis un labi barojis, un tie izskatījās novēlušies apaļi. Seidžo nosprieda, ka mī­līgāki radījumi par šiem vēl nekad nav redzēti. Un, kad tie, smalkās balstiņās pīkstēdami, ierāpās viņai klēpī, viņa noliecās, piespiezdama seju pie viņu mīkstā kažociņa, kas tik jauki smaržoja pēc zāles un kār­klu mizām. Lielā Spalva un Šepīens izgāja ārā, lai sameklētu svaigas lapiņas un zālīti mazajiem ciemiņiem, un Seidžo palika viena. Kamēr tēva un brāļa nebija iekšā, viņa saņēma mazos, dūšīgos dzīvnieciņus vienu pēc otra abās plaukstās, kur tie jutās pavisam ērti, un kaut ko mīļi bubināja, bet tie — ak, tavu brīnumu! — satvēruši viņas pirkstus ar mazītiņajām roķelēm (citādi tās nosaukt nevarēja), sīkām bērnu bal- stiņām bubināja ko pretī, vērīgi raudzīdamies viņā melnām, spožām actiņām, kurās it kā jautās liela gudrība. Kad viņa piebāza siltos, val­gos purniņus sev pie kakla, tie pūta un elsa gluži kā mazi bērni.

Seidžo saprata, ka viņa tos iemīlēs.

Lelles Čilevija un Čikenija vienmēr izskatījās drūmas, bet tagad, šķiet, bija kļuvušas vēl drūmākas, un, lai nabadzītes pasargātu no tālā­kām ciešanām, Seidžo nolika tās plauktā atpakaļ ar seju pret sienu.

Vienkāršajā baļķu būdā, kas bija uzcelta dziļi Ziemeļzemes mežos, todien bezgala laimīgi jutās trīs cilvēki — Gitčijs Mīgvons, jo viņa at­griešanās mājā bija izraisījusi tādu lielu prieku, Šepīens, jo tēvs arī vi­ņam bija atvedis vienu bebrēnu, turklāt uzteicis viņa darbu, un Seidžo, jo vēl ne reizi mūžā viņa nebija saņēmusi tik brīnum jauku dzimša­nas dienas dāvanu.

Tika darīts viss iespējamais, lai bebrēni justos labi un ātrāk pie­rastu pie jaunajiem dzīves apstākļiem, kaut arī neviens cilvēks nemūžam nevarēs aizstāt viņiem īstos vecākus.

Šepīens iekārtoja zem savas guļvietas bebrēniem mājokli. Viņš pa­gatavoja to no bērza tāss un vienu pusi atstāja vaļā. Jaunajā miteklī bebrēni uzreiz jutās kā mājās. Gitčijs Mīgvons izcirta grīdā caurumu un pie tā zem grīdas pierīkoja veļas baļļu. Ne visai plašajā, nirtuvei līdzīgajā «dīķī» bebrēni pavadīja vai pusi dienas, gulēdami uz ūdens un grauzdami zariņus un lapas. Izrāpušies no baļļas, viņi allaž apsēdās tai blakus un tad ņēmās ar sīkajām dūrītēm berzt kažociņu un spiest no tā ūdeni ārā. Pēc tam viņi kažociņu ilgi sukāja ar divdaļīgo nadziņu, ar kuru daba apveltījusi viņu pakaļkājas un kurš kalpo tieši šim nolū­kam. To visu viņi darīja ar tādu rūpību un tik pamatīgi, ka Seidžo daž­reiz nevarēja nociesties ar pirkstu galiem nepaglauzdama šurp turp spalviņas, bet bebrēni tad berza sevi vēl jo cītīgāk.

Lai ātrāk apžūtu, viņi apsēdās uz pakaļkājām un, pastiepuši vienu ķepiņu, cik augstu vien varēja, virs galvas, ar otru berza sānus. No malas raugoties, likās, it kā viņi giasītos uzsākt skotu deju. Līdzīgu stāvokli viņi ieņēma, apgraužot mazākus zariņus. Kad viens vai otrs no viņiem turēja zaru slīpi ķepiņās un, griezdams to apkārt, šķibīja ar zobiem mizu, likās, it kā mazs, vecs vīriņš spēlētu flautu. Kad viņiem gadījās pavisam sīks zariņš, viņi rīkojās citādi. Viņi iebāza vienu galu mutē un tad ar ķepiņām bīdīja zaru aizvien dziļāk, bet asie priekšzobi tikmēr, varen žigli darbodamies, sakoda zaru smalkos gabaliņos. Beb­rēnu graušanas mehānisms radīja tādu rīboņu, ka likās — mežonīgā āt­rumā uzreiz darbojas divas šujmašīnas. Kad bebrēni, izslējuši galvu, bāza mutē zariņu, kas, pēc visa spriežot, lēni slīdēja pa rīkli uz leju, viņi bija varen līdzīgi zobenrijējiem, kuriem zobeni liekas visgardākā maltīte.

Pirmās divas nedēļas bebrēniem bija jādod piens, tāpēc Seidžo aiz­ņēmās ciemā no kaimiņienes pudeli ar knupīti un pēc kārtas viņus ba­roja. Kamēr viens sūca no pudelītes (abām ķepiņām satvēris pudeles kaklu), otrs, skaļi klaigādams un skrāpēdamies, par varītēm centās at­dabūt pudeli, un tad gāja vaļā tāds tracis, ka reizumis tika apgāzta piena kanniņa un piens izlija uz grīdas. Galu galā nekas cits neatlika ka iegādāt vēl vienu pudeli un knupīti, un tad Šepīens baroja vienu bebrēnu, bet Seidžo — otru. Vēlāk dzīvnieciņiem deva ēst pienā sadrupi­nātu bennoku, un tad jau barot bija vieglāk, jo katram bebrēnam bija nolikta sava neliela bļodiņa. Viņi ņēma šo maisījumu ar vienu ķepiņu un milzīgā ātrumā bāza mutē. Es gan uzdrošinos piebilst, ka «pie galda» viņi nepavisam neizturējās priekšzīmīgi, jo ēdot skaļi čāpstināja un sēca un bieži vien ar pilnu muti sarunājās. Taču viņiem piemita arī kāda laba īpašība, kuras tik daudziem no mums pietrūkst: paēduši viņi novāca

savas bļodiņas, iegrūzdami tās kaktā vai arī pabīdīdami zem plīts. Pro­tams, ja bebri visu pienā izmērcēto bennoku neizēda, viņi paliekas izšļak- stināja un izmīdīja, atstādami uz grīdas lipīgas pēdas, kuras pēc tam va­rēja dabūt laukā tikai ar bēršanu. Tāpēc Seidžo parasti savāca mazās bļodiņas un mazgāja tās tāpat kā «lielo cilvēku» traukus. Katrs bebrēns uzskatīja savu barotāju par draugu un, kad tika saukts, skrēja tikai pie tā. Sākumā vārdu bebrēniem nebija un, ja vajadzēja tos barot, bērni tikai uz­sauca: «Undās, undās, emmik, emmik!» Tas nozīmēja: «Nāciet šurp, nāciet šurp, bebri, bebri!» Bet tad Seidžo atcerējās dienu, kad abu koka leļļu vietu ieņēma jaunie rotaļu biedri — bebrēni, un nodomāja, ka tos tikpat labi varētu saukt leļļu vārdos — par Cileviju un Čikeniju: Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš. Un tā lielākais bebrs tika nosaukts par Čileviju jeb Lielo Nieciņu un mazākais— par Čikeniju jeb Mazo Nieciņu. Abi bebrēni dabūja sev atbilstošus vārdus, jo tie patiesi bija ļoti maziņi un pagalam līdzīgi divām pūkainām rotaļlietām, kas pēkšņi atdzīvojušās un nokā­pušas no plaukta zemē. Drīz vien bebri pierada pie saviem vārdiem un, tiklīdz izdzirda, ka tiek saukti, līda laukā no mājokļa zem Sepīena guļvietas. Taču viņiem bija iedoti gandrīz vienādi vārdi, un viņi skrēja klāt abi, kaut arī tika saukts viens no viņiem. Dzīvnieciņi izskatījās tik līdzīgi kā divas ūdens lāses un neko daudz neatšķīrās arī pēc lieluma, tāpēc dažkārt bija pagrūti noteikt, kurš ir kurš. Bez tam visu sarežģīja vēl tas; ka viņi neauga vienādi: kādu laiku viens auga drusku ātrāk par otru, tad tas pārstāja augt un otrs panāca pirmo un pat pārauga to. Sā­kumā viens bebrēns bija lielāks par otru, tad otrais — lielāks par pirmo. Tā bērni atklāja, ka Mazais Nieciņš kādu brīdi bijis Lielais Nieciņš, tur­pretim Lielais Nieciņš pārvērties par Mazo Nieciņu. Tiklīdz tas tika pa­manīts, bebrēni atkal mainījās apmēros, bet, kad tie kļuva augumā vie­nādi, tos vispār nebija iespējams atšķirt.

Tas viss tik ļoti mulsināja, ka Seidžo nolēma tos abus saukt vie­nādi — par Nieciņiem, taču Čilevijs nokārtoja visu citādi. Viņš bija ieradis gulēt zem plīts starp akmeņiem. Kādā jaukā dienā istabā sāka ost pēc sviluma, taču neviens nespēja pateikt, no kurienes smaka nāk. Tika atvērtas plīts durtiņas, izpētīta plīts iekšpuse, izgrābti pelni, uzsists pa dūmvadu, taču pēc sviluma oda aizvien spēcīgāk, kamēr kāds iedomā­jās palūkoties zem plīts, un tad atklājās, ka tur bezrņpīgi guļ Čilevijs, bet spalvas tam uz muguras jau nosvilušas. Bebrēns tika izvilkts ārā, bet kažokā izdegušais laukums atgādināja zīmi, kādu fermās iededzina māj­lopiem. Šī zīme neizzuda visu vasaru, un pēc tās bebrus itin viegli varēja atšķirt. Ja bija vajadzīgs apdegušais bebrs, sauca Čileviju, ja neapdegu- šais — sauca Čikeniju, un tā bebrēni pierada pie saviem vārdiem, un viss galu galā nokārtojās.