PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Čilevijs un Čikenijs bija lieli pļāpas un mūždien tērgāja, izdvesdami dīvainas skaņas. Ja bērni kaut ko sacīja bebrēniem — un tas atgadījās visai bieži —> tie par atbildi gandrīz vienmēr abi reizē iespiedzās. Kad būdā strādāja — vai nu nesa iekšā ūdeni vai malku, vai arī slaucīja grīdu — vai smējās un sarunājās skaļāk nekā parasti, vai arī kad ieradās ciemiņš, bebrēni izlīda no mājokļa, lai redzētu, kas īsti notiek, un aiz prieka lēkāja un maisījās cilvēkiem pa kājām. Tika novērots — ja bebrēni dabūja gardāku kumosu no galda, viņi vienmēr ievilka to savā mājoklī, lai tur notiesātu vai ari noglabātu vēlākam laikam. Ja viņi līdzīgi nepaklausīgiem bērniem traucēja ciemiņus, viņiem iedeva gaba­liņu bennoka un lika doties uz mājokli, taču nepagāja ilgs laiks, un viņi līda otrreiz ārā pēc vēl viena gabaliņa bennoka, tad atkal pazuda ar to mājoklī, bet pēc tam no jauna parādījās — un tā bez gala. Bebrēni ātri vien aptvēra, ka, ciemiņiem ierodoties, var dabūt bennoku, arī azaida reizes viņi ievēroja un vienmēr laikus bija klāt, vilkdami un raudami cilvēkiem aiz drēbēm, kliegdami, lai dod viņiem bennoku, un rāpdamies pa kājām klēpī. Bebri, protams, saņēma to, ko kāroja, un tūlīt, galviņas kratīdami, aizlēkšoja uz savu būdiņu zem gultas.

Ne mirkli bebri neatkāpās no bērniem un visur pacietīgi tecēja līdzi. Skrienot viņi pieplaka pie grīdas, tā ka īsās kājiņas tik tikko varēja saskatīt, un tas vērta viņus līdzīgus divām uzvelkamām rotaļlietām, kas uzvilktas nevar vairs apstāties. Visu, kas gadījās uz grīdas — mokasīnus, iekurus un citas lietas, — viņi stiepa no vienas vietas uz otru, bet vēlāk, kad paaugās un_ kļuva spēcīgāki, zaga pat žagarus no malkas kastes un vilka uz savu mājokli. Tur, asajiem zobiem sadrāzuši tos sloksnēs, izklāja guļvietas, un tās izskatījās tīras un kārtīgas. Jebkurš mazāks apģērba gabals, kas nokrita uz grīdas un netika uz vietas pacelts, aši pazuda bebru mājoklī. Pat slota tika nogāzta zemē un vilkta pa grīdu. Likās — šī slota un žagari ir viņu iemīļotākās rotaļlietas. Man šķiet, ka bebrēniem patika troksnis, kādu izraisīja šo priekšmetu vilkšana pa grīdu.

Taču vislielākā izprieca bija cīkstēšanās. Pakaļkājās izsiējušies, īsa­jām priekšķepām apķērušies, bebrēni spieda ^alvu pret otra plecu, pūlē­damies viens otru nogāzt zemē. Tas nemaz nebija tik viegli izdarāms, jo uz platās astes un pleznainajām kājām varēja pamatīgi atbalstīties. Tā viņi ņēmās pūzdami un elsdami, kamēr viens no viņiem, juzdams, ka slīd, kāpās atpakaļ, lai nezaudētu līdzsvaru, bet otrs, cik spēka, spiedās virsū. Dažreiz zaudētājs, spēkus atguvis, devās pretuzbrukumā, un tad cīkstoņi gan virzījās uz priekšu, gan kāpās atpakaļ, gan griezās apkārt, it kā dejotu valsi. Riņķojot viņi visu laiku pūta un elsa, kliedza un spie­dza, mīņājās kājām un kulstīja astes, mēģinādami pretinieku pacelt gaisā, līdz viens no viņiem, kāpdamies atpakaļ, paklupa uz astes un atmuguriski nogāzās zemē., Atbrīvojušies viens no otra, viņi kā divi nerātni bērni sāka lēkšot pa būdu. Cīkstēšanās noritēja jautrā garā, un Seidžo un Še­pīens neapnikuši varēja viņos skatīties.

Parasti šis skaļais, jautrais bebru pāris ne mirkli nesēdēja mierā. Viņi vai nu nodevās trokšņainam cīniņam, vai spēlēja flautu, vai rija zobe­nus, vai diedelēja pie galda, vai ripināja malkas pagales, vai arī kā citādi uzjautrinājās un pierima, tikai kad aizgāja gulēt.

Taču ne vienmēr viņi bija tik kustīgi. Brīžiem viņi klusi un rāmi kā divas pelītes sēdēja viens otram blakus, ķepiņas cieši pie krūtīm pie­spieduši, astes uz priekšu izstiepuši, un, ne skaņas neizdvesdami, raudzī­

jās apkārt un ieklausi-

jās, it kā mēģinādami izprast, kas būdā notiek. Reižreizēm, kad viņi tā viens otram blakām tupēja kā divas šokolādes krāsas fejas, Seidžo, nometusies viņu priekšā uz ceļiem, stāstīja pa­saciņu un takti kratīja pirkstu viņiem pie paša purniņa, itin kā diriģēdama orķestri. Viņi sēdēja, klausījās un vēroja, kā kustas pirksts, un tad sāka šūpot galviņas uz augšu, uz leju un no vienas puses uz otru; tā bebri allaž dara, kad ir apmierināti. Pēc tam viņi sāka kratīties un šūpoties tik sparīgi, ka apkrita apkārt un vēlās pa grīdu, it kā būtu sapratuši pasa­ciņu un nespētu novaldīt smieklus [9] . Šepīens parasti no malas vēroja un atzina, ka tas ir smieklīgi, taču klusībā vēlējās — kaut vēl nebūtu tik liels un pats varētu piedalīties šai pasaku stāstīšanā. Reizēm tas, ka viņš uz­skatīja sevi par pieaugušu, traucēja viņam uzjautrināties.

Kad bebri jutās vientuļi, viņi tumšajā, mazajā būcenītī saspiedās kopā un smalkās balstiņās smilkstēja. Seidžo, kas nekad nebija aizmirsusi savu māmiņu, saprata, kāpēc bebrēni jūtas vientuļi, un, pāņēmusi viņus rokās, klusi dungoja, lūkodama viņus nomierināt. Bebrēni pieglaudās pie meitenes un, visu laiku cieši turēdamies kopā, it kā baidīdamies viens otru pazaudēt, piespieda mazītiņos purniņus pie siltā un mīkstā meitenes kakla. Pēc brīža smilkstēšana norima un, uz kādu laiku visu varbūt aizmirsuši, viņi dziļi nopūtās un, laimē iekunkstēdamies, ieslīga miegā.

Kaut arī bebrēni draiskojās, klaigāja un niekojās, viņi tomēr bija tikai divi mazi noklīduši dzīvnieciņi. Viņi mīlēja šos abus cilvēkbērnus, tāpat kā mīlēja savu tēti un māmiņu, kurus bija zaudējuši, tomēr ne­mūžam neaizmirsīs.

Čikenijs jo sevišķi mīlēja Seidžo. Viņš bija par Čileviju vārgāks, rāmāks un maigāks. Čilevijs bija jautrākas dabas, nebēdnīgāks; viņam galvenais bija blēņošanās un dzīve šķita tikai liels joks. Čikeniju tur­pretim nereti māca vientulības ilgas, un tādās reizēs viņš tupēja, kaktā ierāvies, un gaidīja, kad Seidžo viņu paņems rokās un apmīļos. Bieži vien naktīs viņš līda no sava mājokļa ārā un, nostājies pie Seidžo gultas, žēli smilkstēja. Tad Seidžo ņēma viņu savā gultā un ļāva tur pārgulēt, turpretim Čilevijs, uz muguras atlaidies, šņākuļoja savā būcenī kā lāga bērns. Kad Cikenijam atgadījās kāda liksta — vai nu viņš apdauzīja purniņu pret plīti, vai zaudēja cīniņā —, viņš allaž meklēja mierinā­jumu pie Seidžo. Seidžo, juzdama Cikenijam — kā jau vārgākam — līdzi, notupās uz grīdas, un viņš laimīgs un apmierināts saritinājās viņai klēpī. Čilevijs, noguris no pastrādātajiem nedarbiem, arī ierāpās Seidžo klēpī, lai saņemtu savu tiesu mīlestības, un, iekārtojies cieši blakus Cikenijam, vairāk reižu smagi nopūtās, varen apmierināts ar dienas veikumu. Ne­gribēdama bebrēnus traucēt, Seidžo nekustīgi sēdēja un gaidīja, līdz tie atkal dosies savās gaitās.

Bebrēnu izdarības bija tik atšķirīgas, ka tagad varēja pavisam viegli noteikt, kurš ir Čilevijs, kurš — Čikenijs. Čilevijs bija spēcīgāks, dros­mīgāks un nebēdnīgāks par Čikeniju. Šim pārgalvim, liekas, patika ar galvu skriet galda kājām virsū, mest dažādus priekšmetus sev uz ķepām vai arī krist malkas kastē iekšā. Viņš bija tik ziņkārīgs kā papagailis un līda visur, kur vien varēja. Reiz viņš uzrāpās uz ūdens spaiņa, kas brīdi bija atstāts uz grīdas, un, droši vien noturējis to par nirtuvi, metās tanī iekšā. Spainis, protams, ar troksni apgāzās un ūdens izšļācās. Bebrēns bija pagalam pārsteigts, un ne mazāk pārsteigti bija arī pārējie. Tomēr, lai cik delverīgs, viņš bija tikpat mīlīgs kā Čikenijs un sekoja visur līdzi Šepīenam (ja nebija nekur citur aizņemts) gandrīz tāpat, kā Čikenijs sekoja Seidžo. Taču ilgi bez Čikenija viņš izturēt nespēja. Lai kur viņi devās, viņi visur tecēja kopā — viens 'otram pakaļ vai blakus — un, ja savos klaiņājumos pa māju izšķīrās, tūdaļ uzsāka vfens otru meklēt