PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

devās meiteni meklēt uz rotaļu namiņu. Atradis Seidžo, Čikenijs apsē­dās viņai blakus un ņēmās rūpīgi kārtot tualeti; uzposies viņš pieglaudās pie savas mīļotās draudzenes un, galvu ielicis viņai klēpī, izsūdzēja savas bēdas dīvainajā bebru valodā vai arī apgūlās un, puspievērtām sap­ņainām acīm raudzīdamies, bubināja par laimi vai varbūt vientulību, vai mīlestību — kas to lai zina, par ko īsti. Tik tiešām viņi abi bija ļoti, ļoti labi draugi, un, kur bija viens no viņiem, tur pavisam drīz uzradās arī otrs.

Vērojot, kā šie dabas bērni jokojas, draiskojas, strādā (protams, se­višķi gan nepārpūloties) vai rotaļājas, es nez vāi spētu pateikt, kurš no viņiem jūtas laimīgāks — vai tas ar četrām kājām vai ar divām. Taču to gan es zinu, ka šis četrinieks bija varen jautra kopa tais bezgala lai­mīgajās dienās Opīpīsovejā — Runājošo Ūdeņu Ciemā,

Pēdējā laikā bennoka riecieni kļuva aizvien plānāki. Bija pagājušas vairākas dienas, kopš Lielā Spalva bija devies pēc pārtikas, bet vēl viņš nebija atgriezies, un miltu krājumi gāja uz beigām- Ne bērni, ne bebri nebija lāgā ēduši, līdz kādudien šie četri rotaļu biedri, atgriezušies būdā, sastapa tur Gitčiju Mīgvonu.

Viņš izskatījās sadrūmis un par kaut ko noraizējies. Tomēr pārtiku viņš bija pārnesis, jo uz grīdas gulēja miltu maiss un vēl kādi saiņi; tiem blakus stāvēja svešs baltais cilvēks ar prāvu kasti rokā. Lielā Spalva laipni runājās ar bērniem, taču ne reizes nepasmaidīja, un bērni nesa­prata, kas noticis. Arī baltais cilvēks stāvēja, ne vārda nebilzdams. Kaut kas nebija kārtībā. Pat bebrēni, liekas, juta, ka gadījies kas nelāgs, — dzīvnieki to vienmēr nojauš — un rāmi stāvēja, vērdamies cilvēkos.

Šepīens, kas bija mācījies misionāru skolā un labi prata angļu va lodu, dzirdēja, ka tēvs saka svešiniekam;

— Te viņi ir; kuru jūs ņemsiet?

Ko tas nozīmēja? Ko viņš ar to domāja? Pēkšņu nelabu nojautu pār­ņemts, Šepīens pavērās māsā, bet viņa, protams, nekā nebija sapratusi.

— Pagaidiet, es brīdi tos apskatīšu, — tēvam atbildēja svešinieks. — Lai tie mazliet pakustas.

Tas bija resns vīrs sārtu seju, saltām, zilām acīm — gluži kā no stikla vai ledus, nodomāja Šepīens. Bet Lielā Spalva skumji raudzījās dēlā un meitā. Viņš palūdza, lai baltais cilvēks brīdi pagaida, kamēr viņš ar bērniem parunās.

— Seidžo un Šepīen, manu meitiņ un dēliņ, — viņš ierunājās indiāņu valodā, — man kaut kas jums jāsaka.

Tagad Seidžo saprata, ka'notikusi nelaime. Nostājusies cieši blakām Sepienam, viņa meta bailīgus skatienus uz svešinieku. «Kāpēc, ai, kāpēc viņš vērās bebrēnos ar tik saltām acīm!»

— Bērni, — tēvs turpināja, — tas ir jaunais tirgotājs no zvērādu laktorijas Trušu ciemā; vecais tirgotājs, kas bija mūsu draugs, aizgājis prom. Šo faktoriju pārņēmusi jauna zvērādu tirdzniecības sabiedrība,

un tā pieprasa, lai es samaksāju parādu. Tas nav nekāds mazais, un es to varēšu nokārtot tikai nākamziem, kad būs beidzies medību laiks. Tādi bija iepriekšējās sabiedrības tirgošanās noteikumi. Bet jaunā sabiedrība saka — tā nevarot gaidīt. Mums pašlaik, kā jūs zināt, nav nekādu pār­tikas krājumu, un šī sabiedrība man neko nedos, iekams nebūšu nokār­tojis parādu. Tāpēc man kopā ar citiem ciema vīriem jāaizved preces uz jauno faktoriju Līča Pļavās tālu prom no šejienes. Ar savu darbu es varēšu samaksāt parādu, un man vēl paliks pāri, taču naudu es saņemšu, tikai kad atgriezīšos. Kamēr es būšu prom, jūs, mani bērni, nedrīkstat ciest badu. Šis tirgotājs dos mums pārtiku. — Viņš parādīja uz maisiem un saiņiem uz grīdas. — Bet pretī viņš grib … viņš grib saņemt vienu no bebriem. — Lielā Spalva apklusa, taču neviens pat nepakustējās, arī bebri ne, un viņš turpināja: — Dzīvi bebri ir ļoti vērtīgi, un, lai kuru viņš izvēlētos, tas paliks dzīvs. Taču man sāp sirds par jums, mani bērni… — Viņš paskatījās uz Čileviju un Čikeniju. — .. . uņ par beb­rēnu,'kuram vajadzēs doties prom.

Šepīens stāvēja, taisni izstiepies, ne vārda nebilzdams, melnajām acīm urbdamies tirgotājā, bet Seidžo, nespēdama tam ticēt, tikai čukstēja:

— Tas nav tiesa, ai, tas nav tiesa!

Šepīens klusēdams apskāva māsas plecus un bargi dzēlās šai cil­vēkā — šai svešiniekā, kas bija ieradies, lai izpostītu viņu laimi. Viņš atcerējās savu pielādēto šauteni, kas atradās tepat kaktā, taču tēvu ne­drīkstēja nepaklausīt, un viņš pat nepakustējās. Viņš nikni vērās tirgo­tājā, un tas no šā četrpadsmit gadu vecā zēna skatiena jutās neērti. Atvēlis kasti un sagrābis vienu no dzīvnieciņiem, tirgotājs iegrūda to iekšā un aiztaisīja ciet vāku. Viņš pamāja Gitčijam Mīģvonam.

— Pēc divām dienām gaidu jūs faktori jā, — viņš noteica un ar kasti padusē izgāja ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.

Tas bija viss.

Seidžo, ne skaņas neizdvesdama, nometās uz ceļiem zemē blakus brālim un ieslēpa seju viņa piedurknē.

Tirgotājs bija izvēlējies Čikeniju.

Bet Čilevijs, pēkšņi nobijies, nekā nesaprazdams, viens ielīda savā ma­zajā mājoklītī.

Otrā dienā Lielā Spalva posās ceļā uz faktoriju, lai atstrādātu savu parādu. Kopā ar viņu devās septiņpadsmit ciema vīru trijās lielās bērza tāss laivās. Trušu ciemā viņi iekraus laivās preces, kas būs jāaizved uz Līča Pļavām jeb Maskodeisingu — otru sabiedrības faktoriju tālu zie­meļos. Brigāde — tā sauca šādu laivu karavānu — būs prom kādu mēnesi vai pat ilgāk. Seidžo, Šepīens un Čilevijs palika Opīpīsovejā vieni.

Kad tirgotājs bija aizgājis un aiz sevis aizcirtis durvis, līdzi paņem­dams bebrēnu, ko Seidžo mīlēja, tāpat kā tēvu un brāli, par visu vairāk pasaulē, viņai likās, it kā durvis būtu aizvērušās arī uz viņas sirdi un tā aiznesta kastē kopā ar Čikeniju.

Kopš tās dienas daudz kas bija mainījies. Laimīgais draugu pulks bija iziris. Nebija vairs dzirdama jautrība rotaļu namiņā, neskanēja vairs joki un smiekli ezera krastā. Čilevijs vairs nelēkāja no prieka, un viņa balss, ko varēja dzirdēt vienmēr un visur, bija pierimusi. Viņš vairs nevirpu- ļoja jocīgās dejās un nerotaļājās, bet bēdīgs klīda augu dienu šurp un turp pa taku, meklēdams Čikeniju. Čilevija mazā galviņa, liekas, nespēja aptvert, ka rotaļu biedra vairs nav. Ik rītu možs un cerību pilns viņš te­ciņiem devās ārā, pārliecināts, ka Čikeniju kaut kur atradīs. Viņš ielū kojās visos rotaļu namiņa kaktos, citu pēc citas apskraidīja nomīdītās vietas zālē un niedrēs, kur viņi abi tik bieži bija sēdējuši, sukādami ka­žociņus, cīkstējušies vai gozējušies viens otram blakus saulītē. Viņš peldēja šurpu turpu gar krastu, nopētīdams visas viņu agrākās atpūtas vietas, ienira arī grīļīgajā mājiņā, kuru viņi bija būvējuši ar tādu aiz­rautību.

Tā Čilevijs izmeklējās visu cauru dienu, līdz viņa jestrie solīši kļuva aizvien gausāki un gurdenāki. Tad viņš paguris aizvilkās ar savām ma­zajām kājelēm pa taciņu uz būdu un bez trokšņa apgūlās tukšajā, klusajā mājoklītī. Nekas vairs nebija palicis pāri no draiskulīgā nebēdņa un ne­rātnā palaidņa, tagad viņš bija tikai vientuļš, bēdu sagrauzts mazs beb­rēns. Viņš vairs nebija Lielais Nieciņš, bet tikai Nieciņš, jo tagad bija kļuvis Visniecīgākais šajā mājā. Bērni gāja viņam visur pakaļ, izlik­damies, ka arī meklē, lai gan zināja, ka viss ir veltīgi, taču viņiem bija žēl noskatīties, kā bebrēns-viens klīst apkārt kā rēgs. Kad Čilevijs ēda, _ bērni nosēdās viņam blakām un turēja viņa bļodiņu. Dažkārt viena vai divas lielas asaras iepilēja piena putriņā, kad-Seidžo domāja par Čikeniju ķuram arī būtu vajadzējis atrasties tepat, — par nabaga Čikeniju, nabaga Mazo Nieciņu, kas bija tik maigs un mīlīgs un reizēm jutās tik vientuļā; tagad viņš dzīvoja lielā pilsētā, kur nedzirkstīja rotaļu prieks, kur ne­bija bennoka, kur nesprēgāja joki.