PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Bet par to, kā viņi nokļūs, pilsētā un ko tur nokļuvuši darīs, viņa nebilda ne vārda. Viņa tikai nešaubīgi ticēja redzētajam sapnim un bija pārliecināta, ka brīnumam jānotiek 1 . Uzmetis skatienu māsai, Šepīens ieraudzīja, kā viņas acis iemirdzas un cik līksma viņa pēkšņi kļuvusi. Izpildīt viņas lūgumu būs grūti — to viņš zināja, tas būs visgrūtākais, ko viņš jebkad veicis, taču atteikt māsai, pat nepapūloties izpildīt viņas lūgumu, un tad noskatīties viņas ciešanās būs vēl nesalīdzināmi grūtāk. Tēvs, prom braucot, bija teicis Šepīenam darīt visu iespējamo, lai Seidžo atkal kļūtu laimīga. Tātad ceļš bija tikai viens.

— Labi, brauksim, — izslējies taisns, viņš piekrita, un viņa āriene pauda stingrību un nelokāmību. — Labi. Es aizvedīšu tevi uz pilsētu. Rīt pat. /

Un, lai gan Šepīens izskatījas lepns un vīrišķīgs, viņš tomēr nespeja ne izdomāt, kā lai visu nokārto, ne arī paredzēt, cik šausmīgs izvērtīsies šis viņu ceļojums.

Vēlu tai pašā vakarā ceļojumam viss bija sagatavots. Paies gandrīz nedēļa, kamēr viņi nokļūs līdz faktorijai' Trušu ciemā, kas ir pirmais posms ceļā uz pilsētu; bet, kas atradās aiz faktorijas, viņiem nebija ne jausmas. Tāpēc viņi paņēma līdzi visu nepieciešamo garajam ceļojumam. Seidžo bija izcepusi vairākus lielus bennoka kukulīšus, iebērusi dažāda lieluma audekla maisos miltus, tēju un sāli, sasējusi sainī kaltētu brieža gaļu, ielikusi nelielā spainītī cūku taukus un cieši noslēgtā skārda traukā sērkociņus, lai tie nesavilgtu. Šepīens savukārt saritināja telti un segas, sakārtoja makšķeres auklu, uztrina aiz jostas nēsājamo cirvi un mednieka nazi, nodrāza airu lāpstiņu galus un salika kastē katlus, bļodas un citus sīkus virtuves piederumus, kas varētu būt ceļā nepieciešami Saule vēl nākamajā rītā nebija uzlēkusi, kad brokastis jau bija pa* ēstas un viss, arī Šepīena šautene iekrauta laivā. Tā kā Šepīens augstu vērtēja savu šauteni, viņš cerēja, ja vien varēs, pārdot to un par da­būto naudu nokļūt vismaz līdz pilsētai. Kas notiks pēc tam, viņš pat do­māt neiedrošinājās. Čilevijs tika ielikts tai pašā bērza tāss groziņā, kurā abi ar Čikeniju bija ieradušies Opīpīsovejā; virtuves piederumu kastē Seidžo bija ielikusi abas bebrēnu bļodiņas cerībā, ka tad viņi atgriezī­sies visi kopā — arī Čikenijs un Čilevijs.

— Mums būs vajadzīgas abas bļodiņas, — viņa skaļi sacīja, bet tad klusāk piebilda: — Jo mēs viņu dabūsim, es tā domāju, — pēc tam, lūpas savilkusi, turpināja skaļāk, ar galvu mādama: — Es zinu, ka da­būsim, — un, lai viņas vārdi skanētu vēl pārliecinošāk, piemetināja: — Tā teica māmiņa. Es dzirdēju viņas balsi ūdeņu čalās.

Seidžo šis sapnis likās kā īstenība un nozīmēja ļoti daudz.

Viņu būda atradās ciema nomalē, un bērni par savu nodomu nebija bilduši nevienam ne vārda, baidīdamies, ka vecākie ļaudis varētu viņus atrunāt. Vecais Virsaitis būtu viņiem pat aizliedzis to darīt. Tā viņi, ne­vienam nezinot, mazā gaismiņā aizbrauca prom. Kad viņi atīrās no pie­stātnes, Seidžo savēcināja virs galvas airi.

Viņa bija redzējusi, ka vīri, dodoties ceļā, vēcina aili un nosauc to vietu, kurp brauc. Tāpēc Seidžo, pacēlusi airi, iekliedzās: — Cikenij! Čikenij!

Diez vai par Čikeniju varēja nosaukt vietu, kurp viņi devās, bet Seidžo bija pārliecināta, ka viņi brauc uz turieni, kur ir Čikenijs. Šepī­ens ne airi vēcināja, ne arī kliedza, jo viņš nezināja, kur viņi beigu bei­gās nokļūs.

Tā viņi atstāja Runājošos Ūdeņus un devās pretī Lielajam Piedzīvo­jumam.

Bērni īrās tai pašā laivā ar putna aci un lapsas asti, kurā mēs pirmo reizi redzējām Gitčiju Mīgvonu šķeļam Dzeltenās Bērzupes ūdeņus. Bērni airēja spēcīgi visu cauru dienu, un milzīgā acs vērīgi raudzījās uz priekšu, un lapsas aste līksmi vēcinājās aizmugurē. Ar katru aira vē­zienu laiva it kā palēcās uz priekšu. Lāgiem viņi apstājās, lai Čilevijs padzertos un brīdi papeldētu, jo laiks bija tveicīgs. Tovakar viņi uzcēla telti _mežā krasta tuvu'mā un pārlaida tur nakti. Otrā rītā, dienai austot, viņi atkal bija ceļā un airēja bez mitas līdz tumsai, apstādamies, vienīgi lai ieturētu maltīti un izpeldinātu spalvaino draugu. Ik rītu, saulei lecot, bērni bija jau ceļā un ik vakaru telti cēla kādā aizsargātā vietā pie ūdens, kur Čilevijs cauru nakti peldēja. Pret rītu tas allaž atgriezās teltī un, ielīdis groziņā, nogulēja visu dienu mierīgi. Bērni dabūja krietni no­strādāties, kad gadījās valkas, un to šeit bija bez skaita. Lai pārnestu visas mantas, arī laivu, kuru Šepīens nesa viens, ceļa gabalu vajadzēja mērot katram divreiz. Viņi neuzskatīja šo darbu par sevišķi smagu; tais­nību sakot, viņi par to nepavisam nedomāja, jo tāda ceļošana viņiem nebija nekas jauns.

Tā dienu no dienas viņi virzījās tikai tālāk, aizvien tālāk, un abas mazās muguras liecās uz priekšu un atkal atpakaļ gluži kā uzvelkamās rotaļlietas, un abi airi šķēla gaisu un grima ūdenī visu cauru dienu tik vienmērīgi un ritmiski kā drasējošu karavīru soļi, bet ugunīgā saule cē­lās debesīs viņiem vienā pusē, slīdēja pāri galvām un kā milzīga, sārta ripa atkal grima aiz tumšās mežu sienas. Dienu no dienas uzticīgā bērza tāss laiva neatlaidīgi un droši nesa viņus uz priekšu, aizvien tālāk, pretī Cikenijam.

So neizmērojamo plašumu vidū viņi bija tikai sīks kustīgs planku­miņš, kas virzījās pa sudraboto, bezgalīgo ezera kiaidu gluži viens visā pasaulē, taču šim plankumam bija divas jaunas sirdis, kas nebija zaudē­jušas drosmi, un vismaz viena no tām — arī cerību; šim plankumam bija vēl viena sirsniņa, kuras īpašnieks, pieēdies bennoku, šņākuļoja grozā un jutās, ja arī ne gluži laimīgs, tad apmierināts gan.

Kādu rītu pamodušies viņi sajuta gaisā vieglu dūmu smaku, it kā sviltu sūna, krūmi un lapas; viņi nodomāja, ka acīmredzot tālumā deg mežs. Taču ugunsgrēks plosījās daudz tuvāk, nekā sākumā viņiem bija licies, jo, tiklīdz viņi bija izbraukuši ezerā un varēja pārredzēt apkārtni, viņi ieraudzīja milzīgu dūmu stabu, kas slējās viņpus tālajiem kalniem. Gabalu noairējuši, viņi saprata, ka brauc ugunsgrēka virzienā. Mazpa- mazām ezers kļuva šaurāks, atgādinādams upi, kurai uguns varēja viegli pārmesties pāri, tāpēc Šepīens nolēma iespējami ātrāk izbraukt sašauri­nājumam cauri, lai nokļūtu lielajā ezerā, kas atradās lejpusē un kur viņi būs drošībā. Viņi naski airēja uz priekšu. Pēc brīža viņi ievēroja, ka dūmi ceļas augstāk un plešas plašāk, no staba pārvērzdamies par baltu sienu; tā, likās, iesniedzās debesīs, tad vēlās uz visām pusēm, kļū­dama aizvien biezāka, līdz aizklāja sauli. Gaiss bija smags, tvanīgs, ne­kustīgs. Šķita, ka deg visa austrumu pamale, un, lai gan pašas liesmas aizslēpa kalni, tomēr arī no tālienes varēja dzirdēt klusu murdoņu, kas ne mirkli nepierima, bet pieņēmās spēkā un virzījās tieši uz bērnu pusi; viņi bija liesmu ceļā. Lielais ezers atradās vēl diezgan tālu — aiz val­kas, un viņi nedrīkstēja zaudēt ne mirkli, ja gribēja tikt tai pāri, pjrms uguns būs viņus apsteigusi, jo ir zināms, ka meža ugunsgrēks dažreiz izplatās lēni, dažreiz turpretim — ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā.

Atdzisuši dūmi vēlās lejā, ietīdami visu zemi tumši zilā dūmakā. Tālākās vietas skatienam bija pilnīgi izzudušas, tuvākās tik tikko sama­nāmas. Pēc brīža saredzama bija vienīgi koku rinda pašā - ūdens malā. Lai nezaudētu pareizo virzienu, bērni vadījās pēc šīs koku rindas un krāču mutuļošanas, kas bija saklausāma priekšā. Necik ilgi, un viņi sa­sniedza vietu, kur sākās kraujš upes gultnes kritums un kur ūdens vai­rāku simtu jardu garā posmā, mežonīgi virpuļodams un putodams, brā­zās pāri tumšo klinšu radzēm. Šī vieta bija bīstama, tomēr Šepīens neuz­drošinājās kavēties, lai to apietu, divreiz pārstaigājot valku, un izvēlē­jās ātrāko ceļu — taisni pāri krācēm. Uguns plosījās netālu, un aiz asā pagrieziena, kas sekoja krācēm, viņi piebrauks ugunsgrēkam pavisam tuvu. Uguns rūca tik stipri, ka gandrīz nevarēja sadzirdēt, kā mutuļo krāces. Drīz vien Šepīens saprata — lai sasniegtu ezeru, vajadzēs -veikt grūtu un ātru pārbraucienu, un tad nāks valka, kas nebūs no īsajām.