PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Tālāk ezerā Čilevija jaunskungs izaicinoši plīkšķināja ar asti, var­būt gribēdams atdarināt krītošā koka troksni, — tādā gadījumā, man jāatzīst, atdarinājums bija gaužām vārgs.

Pāris mirkļos laiva bija atīrusies no krasta un šoreiz bez kādiem starpgadījumiem. Bebrēns, varen priecīgs, ka ir atrasts, ļāva, lai to aiz draiskās astītes ieceļ laivā. Tur tas rāpās pa saiņiem, ostīja bērnus, skraidīja šurpu turpu un vispār izrādīja milzīgu prieku un sajūsmu. Liekas — tas nebija zaudējis nevienu pašu spalviņu, jo ar savām īsajām kājiņām skrēja, bez šaubām, tik zemu pie zemes pieplacis, ka uguns gāja tam pāri. Tagad Čilevijs, tāpat kā bērni, priecājās par tikšanos uz ezera.

Pēc brīža Seidžo jutās jau labāk un drīz vien varēja sēdēt. Šepīens ne­ļāva viņai airēt un nosēdināja viņu sev pretī. Seidžo pastāstīja, kā, smakdama vai nost karstajos, kodīgajos dūmos un nespēdama neko sa­skatīt, meklējusi Čileviju, kad tas izkritis no groza, kā viņai noreibuši galva un viņa pakritusi nez kur un vairs nav jaudājusi piecelties. Tas bija viss, ko viņa atcerējās. Viņa atģidās, tikai kad Šepīens šļāca viņai sejā ūdeni. Viņa neatminējās, ka būtu saukusi Čileviju, lai gan zināja, ka tas aizmucis, jo kā sapnī bija redzējusi to pazūdam dūmu mutuļos. Beigusi stāstu, viņa sāka pētīt brāļa seju un tad rāva vaļā smieties. Un, jo iigāk viņa skatījās brālī, jo skaļāk smējās. Šepīens pat mazdrusciņ izbijās, nodomādams, ka māsa no pārdzīvotajām šausmām zaudējusi prātu. Bet tad Seidžo iesaucās:

— Šepīenl… Tava seja… Tev tā jāredz! Ak vai, tev vairs nav uzacu!

Pēkšņi pārstājusi smieties, viņa pataustīja savas uzacis.

— Bet kā ar manējām? Vai vis^ ir kārtībā? — viņa satraukta vaicāja un, pārliekusies pār laivas malu, centās saskatīt sejas atspulgu ūdenī. Bet laiva slīdēja uz priekšu, saceldama sīkus vilnīšus, un Seidžo, neko, protams, neredzēdama, pagalam satraukta kliedza:

— Ei, apturi laivu, lai es varu redzēt! Saki — vai man uzacis ir?

Seidžo bija tik uzbudināta, ka tagad Šepīens savukārt nevarēja no­ciesties nesmējies. Pēdīgi viņš sacīja, ka ar uzacīm viss ir kārtībā, un tā patiešām bija, jo gandrīz visu laiku Seid/o seja bija ietīta lakatā.

«Meitenes paliek meitenes,» Šepīens nosprieda." «Uztraucas par tādiem sīkumiem kā uzacis, kad viņu dzīvības bezmaz vai bija karājušās mata galā.»

Taisnību sakot, es atļaušos piebilst — cik tur trūka, ka šis stāsts būtu beidzies bēdīgi.

Lai gan laiva bija cietusi pamatīgi — dabūjusi sūci, tomēr slīdēja uz priekšu gluži viegli. Bet bērniem aiz muguras uguns kā uzvarētāja armija brāzās pār valku un vēl tālāk, atstādama savā ceļā nomelnējušas, kū­pošas krāsmatas. Jā, bērni tagad bija glābti un jutās pavisam labi, vie­nīgi abiem sāpēja galva un sūrstēja acis. Šepīens uguni bija pievārējis, un, kā izteicās Seidžo, diez vai kas ļaunāks par meža ugunsgrēku vēl varētu atgadīties, un, tā kā viņi bija izkūlušies sveikā (tā domāja Seidžo), nekas pasaulē nekavēs viņus atrast Čikeniju. Toties Čilevijs, liekas, vis­vieglāk bija ticis visam cauri un par ugunsgrēku acīmredzot vairs ne­domāja. Nostiepies zemē garšļaukus un nolicis galvu ērti uz Seidžo ceļgaliem, tas tūlīt iemiga. "

Todien viņi naktsguļai iekārtojās agri drošā vietā uz salas ezera vidū un aplūkoja ugunsgrēka nodarītos bojājumus. Šepīens nespēja saglābt uzacis, tās vēlāk ataugs pašas, toties ar laivu viņam bija ko noņemties. No cēlās un kuplās astes pāri bija palicis tikai nomelnējis, sačervelējies ādas gabaliņš, un kādreiz tik modrā un vērīgā acs bija gandrīz izdzisusi; krāsa laivai viscaur bija sasprēgājusi, atlupusi vai pavisam nogājusi. No pamatīgā trieciena pret krastu priekšgalā bija norauta paliela tāss strē­mele; egļu sveķi spraugās bija kusuši; gailošās ogles, kas bija kritušas uz laivas dibena un sāniem, vietām izdedzinājušas robus. Arī teltī un segās dzirksteles bija izdedzinājušas caurumus. Salīdzinājumā tomēr zau­dējumi bija niecīgi; bērniem būtu-varējis klāties daudz ļaunāk. Čilevija groziņam bija pazudis vāks un sānos radies krietns caurums (Čilevija ieguldījums cīniņā). Bet visapkārt auga bērzi, un Šepīens grieza no tiem tāss sloksnes. Viņš uzlika ielāpu uz cauruma grozā un sameistaroja jaunu vāku, kas derēja gandrīz tikpat labi kā vecais, tad pielaboja laivu ar ielāpiem un šur tur ar sveķiem aizdrīvēja spraugas. Acs un aste varēja pagaidīt. Seidžo tikmēr ņēmās ar adatu un diegu, bez kuriem ne indiāņu meitenes, ne arī sievietes ceļojumos neiztiek, un pavisam drīz telts un segas bija atkal savestas kārtībā. Kad uznāca tumsa, viss bija sagatavots, lai no rīta varētu doties tālāk.

Tovakar, apsēdušies viens otram blakus, bērni raudzījās pāri uz ciet­zemi un domāja par to, cik tur trūka, ka viņi vairs nekad nebūtu tiku­šies ar tēti, pēc kura abi tik ļoti bija noilgojušies. Pat vēl tagad viņi ne­skaidri dzirdēja dobjo liesmu rūkoņu, bet debesis jūdzēm tālu blāzmoja sārtā kvēlē, ko bija iedegusi skaistā, taču baismīgā uguns. Ugunsgrēks ir visnežēlīgākais meža ienaidnieks, kura priekšā visi ir vienādi bezpalīdzīgi un kurš tik viegli var izcelties: viens sērkociņš nevērīga cilvēka rokās var iznīcināt milzīgas platības mežu, tūkstošiem dzīvnieku un veselas biezi apdzīvotas pilsētas.

Vēlāk, kad Šepīens jau gulēja zaru guļvietā un vēroja lēni dziestošo, sārto atspīdumu uz telts sienas, jo uguns, nokļuvusi pēdīgi starp purviem un kailām klintīm, pamazām dzisa, ar prieku secināja — ja arī viņš vēl nav iegājis pieaugušo kārtā, tad drīz vien ieies.

Uzmetis skatienu Seidžo, kas, Čileviju apskāvusi, gulēja ciešā miegā, Šepīens dziļi ieelpoja un, aizvēris acis, arī drīz vien pārcēlās uz Sapņu valstību.

Vēl pēc divām ceļojuma dienām bērni sasniedza Trušu ciemu. Indiāņi to sauca par Vapūskanīmīču — Dejojošo Trušu ciemu, jo trušu šeit kād­reiz bija saradies, ka biezs. Šie dzīvnieki lecot piesit pie zemes pakaļ­kājas, un mēness gaismā izskatās, it kā tie dancotu. Tāpēc, es domāju, sauksim šo apkaimi tāpat kā baltie cilvēki par Trušu ciemu.

Bērni uzcēla telti netālu no faktoiijas pie neliela līča, kurā Čilevijs varēja droši peldēt, jo parastā indiāņu apmešanās vieta, kaut ari pašlaik bija brīva, čumēja un mudžēja no badīgajiem kamanu suņiem, kuriem vasarā pašiem vajadzēja sagādāt sev barību un kuri saplosīja mazākus dzīvniekus un aprija visu, kas nebija taisīts no koka vai dzelzs. Pat mazi bērni bija no tiem jāsargā. Kad telts bija uzcelta, grīda noklāta ar biezu kārtu atsperīgu zariņu, malka ugunskuram savākta un viss nolikts savā vietā, Šepīens iesēdās laivā un devās uz faktoriju. ,

Tur viņš atrada tirgotāju — to pašu, kas bija ieradies pie viņiem tai liktenīgajā dienā vasaras sākumā. Tirgotājs bija j-aunatnācējs šai pusē un indiāņu valodu prata tikai mazliet, bet Šepīens lāgā nezināja angļu valodu. Tirgotājs iesauca zēnu kantorī otrpus veikala, kur viņus neviens netraucētu un viņi varētu viens otru saprast. Šepīens, viņa priekšā no­stiepies taisns kā bulta, centās kā prazdams visu izskaidrot. Viņš stāstīja, ka pēc tam, kad Čikenijs pārdots, viņu dzīvē viss sagriezies otrādi, viņa māsa visu laiku ir nomākta, Čilevijs skumst pēc drauga un viņi visi jūtas nelaimīgi. Tirgotājs, sēdēdams aiz rakstāmgalda un izskatīdamies drīzāk pēc tiesneša nekā pēc tirgotāja, vērīgi uzklausīja visu, ko stāstīja Šepīens, un, kad tas bija beidzis, sacīja: