PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Noklausījies to visu, jaunais cilvēks sadrūma, apklusa, un smaids no viņa sejas nozuda. Viņš zināja, ka Šepīens nekādu darbu ne­dabūs, tomēr nebilda par to ne vārda. Nogrimis domās, viņš pastiepa

roku, noglaudīja mīksto, zīdaino bebrēna spalvu un it ka sev an­gliski sacīja:

— Tātad šis ir Lielais Nieciņš, bet Mazais Nieciņš viens atrodas tālu prom pilsētā. Un šie bērni… Tas nedrīkst notikt!

Viņš paslepen uzmeta skatienu Seidžo, jo bija ievērojis, ka viņa at­kal pavelk uz acīm lakatiņu, kas bija noslīdējis no galvas uz plecicm, un ieraudzīja, ka divas lielas asaras lēni rit pa viņas vaigiem, lai arī kā viņa pūlējās tās aizturēt.

Tad viņš piecēlās un atvadoties teica bērniem:

— Es esmu jūsu un jūsu tēva draugs. Rīt es atnākšu, un mēs atkal kopā ēdīsim pusdienas. Varbūt man laimēsies izklīdināt tumšos māko­ņus, kas samilzuši pār jūsu taku. Es nezinu, vai man tas izdosies, taču es darīšu visu, kas manos spēkos. Tāds ir mans darbs — aizgainīt miglu no saules vaiga, lai tā varētu mūs visus apspīdēt.

Pamājis ar roku, viņš aizgāja.

Tūlīt pēc atgriešanās faktorijā misionāram bija ilgāka saruna ar tir­gotāju viņa kantorī. Kad misionārs iznāca ārā, viņš turēja papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīts paziņojums. Viņš piesprauda to pie mājas. Tū­risti aizvien vēl pastaigājās pa ciemu un, ieraudzījuši, ka tiek izkārts paziņojums, gribēja tūlīt redzēt, kas tur rakstīts. Tajā bija teikts, ka pulksten četros visi tiek aicināti uz sapulci kādā ļoti svarīgā jautājumā. Sapulce notiks indiāņu skolā, kas atrodas kalnā viņpus veikala. Tik mazā ciemā šī vēsts izplatījās ātri, un, tā kā cilvēkiem nekā labāka ne­bija ko darīt un šis nevaļīgais puisis bija modinājis viņos zināmu inte­resi, visi, kas vien varēja, posās uz skolu.

Telpa bija maza, un dažiem vajadzēja stāvēt ārpusē un klausīties pie logiem un durvīm. Jaunais cilvēks ar dzeltenajiem matiem nostājās pie skolotāja galdiņa un, kad visi bija apklusuši, sāka runāt. Vispirms varēja dzirdēt sačukstēšanos, klepošanu un kāju šļūkāšanu, bet tad viss norima, un pavisam drīz cilvēki ieklausījās — ieklausījās ļoti vē­rīgi. Viņš stāstīja viņiem par to, ko viņi nemaz nebija gaidījuši, kas atšķīrās no visa kādreiz agrāk dzirdētā. Viņš prata aizrautīgi runāt, tā­pat kā prata izjautāt. Telpā iestājās klusums un bija dzirdama vienīgi jaunā cilvēka balss.

Viņš stāstīja ļaudīm par Seidžo un Sepīenu, par Lielo Nieciņu un Mazo Nieciņu.

Beigās viņš sacīja: — … jo mums joprojām jāaizstāv brāļi. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka par šiem bērniem, kuri drosmīgi raudzījušies briesmām acīs — ne jūs, ne arī es droši vien to nebūtu uzdrošinājušies darīt —, kuru ādas krāsa

varbūt atšķiras no mūsējās, kuru valoda nav tāda kā mūsējā un kuru paražas ari nav tādas kā mūsējās, mēs tomēr esam atbildīgi — jūs un es, un viņi nav vis nekādi divi indiānēni, bet gan ir divi gauži nelai­mīgi bērni. Kas zina — varbūt viņi spriež pilnīgi pareizi, piedēvēdami šiem sīkajiem dzīvnieciņiem — saviem draugiem jūtas, kas ir līdzīgas mūsējām. Atļaujiet man vēl piemetināt — ejot pa durvīm laukā, labajā pusē jūs ieraudzīsiet lielu, tukšu tējas kārbu. Ko jūs par to teiksiet, draugi?

Kad viņš bija beidzis, telpā sacēlās neliela kņada un visi uzreiz, liekas, gribēja izteikties. Lēdijas sacīja:

— Ak, vai jūs kaut ko tādu bijāt dzirdējuši!

— Iedomājieties, visu ceļu vieni!

— Nabadziņi, pārciest tik drausmīgu ugunsgrēku!

Džentlmeņi piecēlās un bāza rokas kabatās, skaļi cits ar citu triek­dami:

— Es neparko negribētu palaist to garām!

— Kur viņi ir? Mums kaut kas jādara viņu labā!

— Kur, viņš teica, tā kārba atrodas? i— kāds iejautājās.

Kad ļaudis gāja pa durvīm ārā, tējas kārbā līksmi šķindēja naudas gabali, čaukstēja jaunās banknotes un čabēja vecās un ne tikai viena dolāra banknotes, es atļaušos piebilst, bet divu, piecu un pat desmit dolāru banknotes. Palīdzēt vēlējās arī jaunieši un bēra kārbā ietaupīto brīvdienu naudu.

Pēdējais ārā izgāja tirgotājs. Pie durvīm viņš pameta visapkārt ska­tienu, lai pārliecinātos, vai neviens neredz, tad, pamirkšķinājis ar vienu aci (to, kas atradās tālāk no tējas kārbas), aši pastiepa roku, it kā bīda­mies, ka to kāds varētu pamanīt, un, pie sevis murminādams, iemeta kārbā cieši saritinātu naudas žūksni.

— Čikevij jeb Čilekij, jeb Cikelij, jeb kā tevi sauc, — lai tev labi veicas!

Taču šis brūni iedegušais jaunais cilvēks, kas aizvien vēl stāvēja pie skolotāju galdiņa, ne tikai prata, kā nākas, izjautāt, atbildēt un lie- .iski runāt, bet viņam piemita arī brīnum laba redžētspēja. Un viņš visu

redzē j a.

Todien vēlāk Dzeltenie Mati devās pie bērniem uz nometni, un, kad Šepīens ieraudzīja tik daudz naudas, viņš negribēja lāgā ticēt, ka tas riss pieder viņam. Zēns pat mazdrusciņ nobijās un vaicāja:

— Kas man jādara?… Ko viņi grib, lai es daru?

— Neko, — Dzeltenie Mati atbildēja. — Tagad nav laika strādāt. Fums tūdaļ jādodas ceļā, citādi jūsu mazais draugs var aiziet bojā; dzīv- īieki tik ļoti skumst, ka dažreiz pat nomirst. Šie Gitčiji Mokomāni lika )ateikt, ka visu naudu jums dāvina. Tālā pagātnē viņu tautieši bija iz- urējušies gaužām nežēlīgi pret indiāņiem, tagad viņi to saprot, savējo īcību nožēlo un grib jums palīdzēt. Viņi ir lieliski, augstsirdīgi cilvēki, /iņi lūdz, vienīgi lai jūs, sastapuši cilvēku nelaimē, ja vien varat, pa- īdzētu tam.

— Jā, es palīdzēšu, palīdzēšu, — nopietni sacīja Šepīens. — Sakiet viņiem, ka es palīdzēšu, un pateicieties viņiem. — Un asaras sariesās viņam acīs.

Naudas žūksnis tika prātīgi ielikts aploksnē. Seidžo visā noraudzī­jās, un aiz prieka, satraukuma un vēl nez kādām neizprotamām jūtam acis viņai pletās aizvien lielākas un apaļākas. Naudas lietās viņa galīgi neko nejēdza, taču to gan saprata, ka tagad ceļu pie Čikenija viņiem nekas neaizšķērsos, itin nekas. Viņa bija priecīga, taču nepavisam ne pārsteigta, jo bija paredzējusi, ka viss beigsies labi. Baltie cilvēki ne­maz nav tik ļauni, par kādiem tiek iztaisīti, un viss liecina, ka viņas sapnis piepildīsies!

Dzeltenie Mati ielika aploksnē stacijas priekšniekam zīmīti, kurā lūdza, lai tas pārdod šiem bērniem divas biļetes uz pilsētu un atpakaļ. Lai gan Šepīenam likās — te naudas gandrīz ir tik, cik visā pasaulē, tomēr, kad bija samaksāts par biļetēm, maz kas palika pāri. Izrādījās, ka augstsirdīgu tūristu nemaz tik daudz nebija. Misionārs prātoja, Ka Šepīens varbūt varētu palikt pilsētā un nopelnīt naudu, par ko izpirkt Čikeniju, ja vien zvēru dārza īpašnieki būs tā ar mieru. Nekas cits ne­atlika kā mēģināt. Dzeltenie mati iedeva Šepīenam vēstuli, kura bija adre­sēta viņa priekšniekam un kurā viņš lūdza atrast bērniem apmešanās vietu. Viņš lika, lai Šepīens, ieradies pilsētā, tūlīt uzmeklē policistu un parāda viņam aploksni ar adresi. Misionārs sīki aprakstīja, kā policists izskatās un kas viņam būs mugurā, un mācīja Šepīenam pareizi izrunāt vārdu «policists». Šepīenam gan iznāca «polisists», tomēr saprast va­rēja. Čikenijs bija pārdots, kā stāstīja misionārs, pilsētas Atpūtas parka īpašniekam, un jebkurš policists viņus turp aizvedīs.

Šepīens saprata, ka viņiem laikus jābūt atpakaļ, lai sagaidītu mājās tēvu, jo viņa brigādei drīz vajadzēja atgriezties. Zēns cerēja — ja viss labi izdosies, tēva priekšā būs vieglāk attaisnoties.