PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Bebrēns joprojām žēli smilkstēja un bez mitas sauca savus draugus, bet tie nevarēja viņu dzirdēt, Viņš šņukstēja kā mazs bērns un gaidīja, ka draugi atnāks un paglābs viņu no lielās nelaimes, kas viņam uzbru­kusi. Taču neviens nepievērsa viņam uzmanību, viņa vārgā balstiņa noslāpa vilciena riteņu dārdoņā.

Pēc neskaitāmām pieturām, kurās vilciens piestāja un atkal devās tālāk, bebrēnu raustīdams un dauzīdams pret cietajām sprosta sienām, un pēc nežēlīgās kratīšanās kravas automašīnā pēdīgi iestājās miers. Naglām šaušalīgi šņirkstot, kastei tika atrauti daži dēļi, un kāda liela, spēcīga roka stingri, tomēr saudzīgi satvēra bebrēnu aiz astes un izcēla ārā. Otra roka satvēra viņu pie galvas un paslēja to uz augšu, pirksts viegli pieskārās karstajai, nogurušajai, sīkajai ķepiņai, un klusa balss sacīja mierinošus vārdus. Bebrēns uzreiz jutās omulīgāk. Šis cilvēks bija dzīv­nieku kopējs un uzraugs zvēru dārzā, kurā vajadzēja palikt arī Cikeni­jam, un savu darbu prata labi. Aplūkojis mazo gūstekni un ieraudzījis,

cik nožēlojams un netīrs ir šā radījuma kažociņš, ar kuru tas vienmēr bija tik ļoti lepojies un to uzmanījis, uzraugs kravas izvadātājam nikni uzkliedza (nabaga puisis, viņš nepavisam nebija vainīgs).

— Ne lāsītes ūdens, ne kripatas ēdamā, sausas ķepiņas, sausa astīte, sauss purniņš, salauzti zobi! Kaunēties jums vajadzētu! Tā nu, jāatzīst, ir pavisam dīvaina bebru pārvadāšana! Nekas, draudziņ, tūlīt savedīsim tevi kārtībā.

Kopējs bija saņēmis vēstuli, ka tiks atsūtīts bebrs, un viņam viss bija sagatavots mazā ciemiņa sagaidīšanai. Čikenijs drīz vien tika ievietots jaunā sprostā, kas bija celts no akmeņiem līdzīga materiāla, tomēr ne tik patīkama kā akmens, un apjozts dzelzs treliņiem.

Šai betona būvē ar dzelzs režģiem Cikenijam, kas neko jaunu nebija nodarījis, vajadzēja pavadīt atlikušās sava mūža dienas.

Čikenijs — paklausīgais, mīlīgais Čikenijs tika uzskatīts tagad par meža zvēru un droši vien arī par bīstamu!

Pēc brīves milzīgā ezera krastā, kur bebrēns bija aizvadījis sava īsā mūža lielāko daļu, šeit nekāda sevišķa plašuma nebija, taču šobrīd viņš par to neraizējās, jo saoda tuvumā ūdeni. Un tad tieši sev priekšā viņš ieraudzīja dziļu, dzidru dīķi, protams, ne īpaši lielu, bet vismaz ar ūdeni. Acumirklī viņš iemetās iekšā un, peldēdams pa ūdens virsmu, alkaini dzēra. Sasprēgājušo un izžuvušo astīti un ķepiņas apņēma viņam tik nepiecieša­mais, dzīvinošais valgums, un, kamēr viņš šurpu turpu lēni peldēja, dubļu pikuči, kas bija pielipuši pie kažociņa, atmirka. Pēc vairāk nekā triju dienu ilgās kratīšanās un badošanās, pēc pārciestās netīrības un galējā izmisuma bebrēns jutās kā septītajās debesīs. Karstuma un drudža pārņem­tais rumpītis atvēsa, un apdauzītās vietas vēsajā ūdenī pārstāja smelgt.

Bebrēns nodomāja, ka šī ir nirtuvē, bet tur iejā būs izeja uz dzimto ezeru, kura krastā viņš ieraudzīs rotaļu biedrus. Čilevijs sveikdams skries viņam klāt un priekā valstīsies uz pūkainās muguriņas. Tad pienāks Sei­džo, pacels augšā, paglaudīs, čukstēs viņam kaut ko austiņā un kutinās tai jocīgajā vietiņā zem zoda — un visas nedienas aizmirsīsies.

Un viņš varen dižmanīgi nonira lejā, bet… sadauzīja galviņu pret cieto baseinu dibenu, tā ka gluži vai apdulla. Viņš vēlreiz mēģināja nirt, taču viss bija veltīgi. Tad viņš ņēmās skrāpēt un kost betona dibenu, ce­rēdams izlauzties līdz tunelim, pa kuru vajadzētu izkļūt no šejienes ārā, bet savainoja tikai nadziņus un aplauza vēl dažus zobus. Izrāpies no ba­seina, viņš devās pie dzelzs režģa un lūkoja izspraukties tam cauri, bet režģis bija pārāk ciešs. Tad viņš nopūlējās, lai to sagrauztu, bet aplauztie zobi pat ne reizes dzelzi neieskrambāja. Viņš skraidelēja pa sprostu ap- cārt, šur tur apstādamies un mēģinādams parakņāt zemi, bet panākumu iebija nekādu. Viņš darbojās tā krietni ilgi — gan skrēja pie dīķa, gan jriezās atpakaļ pie režģa, mēģinādams grauzt to, gan pūlējās rakties zemei :auri, bet viss bija veltīgi. Pēdīgi viņš atskārta, ka šeit nav ne cauruma, 3a kuru aizmukt, ne vietas, kur ienirt, — itin nekā. Noguris un īelaimīgs, zaudējis cerības, viņš izstiepās garšļaukus uz cietās, sakar- lušās savas mītnes grīdas un smilkstēja. Viņš smilkstēja arī agrāk. Seidžo

viņu tad paijāja, kamēr viņš iemiga. Tikai toreiz viņš smilkstēja aiz prieka, bet tagad aiz bēdām. Viņš alka pieskarties ar ķepiņu pie mīkstā, zīdainā Čilevija kažociņa. Bet šeit nebija ne Seidžo, ne arī Čilevija, bija tikai Mazs Nieciņš, kas viens skumst cietumā.

Kopējs, nostājies pie būra, bebrēnu brīdi vēroja un, šūpodams galvu, runāja:

— Cik tev gan ir grūti, mazais, tik tiešām grūti!

Kopēja pienākumos ietilpa pieradināt meža zvērus, kas laiku pa lai­kam tika uz šejieni atsūtīti. Tomēr, lai arī kā viņam patika dzīvnieki, savu darbu viņš dažbrīd nīda. Viņam bieži vien likās — tie nav nekādi meža zvēri, bet ir nelaimīgi, cerību zaudējuši mazi cilvēciņi, kuri nespēj ne runāt, ne arī izlūgties līdzcietības, kas viņiem dažreiz tik ļoti ir vaja­dzīga. Viņam allaž bija licies, ka cilvēkam, kas ir daudz lielāks, stiprāks un zinošāks, dzīvnieki jāsaudzē un cik iespējams tiem jāpalīdz. Viņam sametās žēl mazā bebrēna, kas tik bezspēcīgi pūlējās izkļūt brīvībā. Sis nebija vienīgais bebrs, ko viņš aprūpējis, tāpēc viņš labi zināja šo dzīv­nieku maigo dabu. Iegājis pa durvīm būrī, kopējs uzmanīgi, tāpat kā pirmo reizi, pacēla Čikeniju, lai tas nenobītos, bet gan justos ērti viņa rokās, kas tik tiešām bija daudz patīkamākas nekā betons.

Kopējs aiznesa Čikeniju uz savu māju, kas atradās turpat zvēru dārza teritorijā. Viņam bija trīs mazi bērni. Ieraudzījuši, ka tēvs atnesis beb­rēnu, viņi piesteidzās klāt un no prieka sāka klaigāt un plaukšķināt rokas. Čikenijs atkal nobijās un lūkoja paslēpties kopēja žaketē — viņš juta, ka šim cilvēkam var uzticēties. Tēvs apklusināja mazos un nolika dzīvnieciņu uz grīdas. Atskārtis, ka atrodas mājās, nevis būrī, tas jutās uzreiz labāk.

Viņi visi stāvēja un skatījās, ko bebrēns darīs. Kopēja sieva ierunājās:

— Cik sīciņš! Skaties, kā tas novājējis! Džoij, — viņa vērsās pie viena no zēniem, — ej atnes ābolu! Tie bebri, ko mēs esam audzējuši, bija kā sadeguši uz āboliem.

Zēns, kas tika nosaukts par Džoiju, uz vietas atnesa ābolu un no­lika uz grīdas Cikenijam priekšā. Bebrēns vēl nekad nebija redzējis ābolu. Viņš paostīja to. Ai, kāda brīnumaina smarža plūda no tā! Viņš iekodās ābolā sīkajiem, nožēlojamajiem, aplauzītajiem zobiem. Kas tā bija par garšu! Neko jaukāku viņš savu mūžu nebija baudījis. Satvēris abām ķepiņām šo neredzēto gardumu, viņš ņēmās ēst to un notiesāja gandrīz pusi. To redzot, kopējs nopriecājās, jo daži viņa gūstekņi pavi­sam atteicās ēst un nobeidzās, bet šis, viņš cerēja, atlabs, lai gan pavisam pārliecināts nebija. Sajūsminātie bērni smējās, redzot, ka bebrēns sēž gluži kā mazs cilvēciņš un ēd.

— Nu, ko es jums teicu! — iesaucās kopēja sieva. — Viņš atspirgs, ka nebūs ko redzēt.

Tad kopējs ienesa iekšā svaigus apses zariņus ar sulīgām lapām. Tā­dus viņš pirmīt bija nolicis krātiņā, bet bebrēns nebija tiem pat pieskāries. Tagad dzīvnieks ēda, bet bērni ar interesi vēroja, kā tas, ķepiņās saspie­dis vairākas lapas, bāž tās mutē. Bebrēns jutās pašlaik daudz mundrāks