PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

un ēdot labsajūtā pat iepīkstējās. To dzirdot, bērni vēl vairāk brīnījās un meitenīte zeltainiem matiem un apaļu, sārtu sejiņu sacīja:

— Paklausieties, paklausieties, kā viņš runā, gluži kā bērniņš! Ai, tēti, lai viņš padzīvo pie mums virtuvē!

Arī māte ierunājās:

— Alek, patiesi, lai viņš kādu laiku padzīvo šeit; zvēru dārzā tagad neviena nav. Ielikt bebrēnu būrī būtu tas pats, kas ieslodzīt bērnu cie­tumā.

— Varbūt tev taisnība, — Aleks sacīja. — Sataisīsim viņam guļvietu, lai viņš šo nakti pārguļ te. .

Viņi ņēmās taisīt Cikenijam vietu virtuvē. Aleks piestiprināja pie grīdas lēzenu, paprāvu bļodu ar ūdeni, sagāza uz sāna lielu kasti un ielika tur tīrus salmus guļvietai. Bebrēns pārlaida šai kastē nakti un jutās ja ne gluži laimīgs, tad apmierināts gan.

Otrā dienā Aleks aiznesa bebrēnu atpakaļ uz krātiņu, lai zvēru dārza apmeklētāji varētu viņu apskatīt. Bet, kad metās krēsla un dārzs palika tukšs, viņš atnesa dzīvnieciņu atkal mājā. Tā tas turpinājās katru dienu. No «darba» brīvajā laikā Čikenijs mitinājās kopēja mājā, grauzdams zariņus un lapas. Virtuvē viņam bija pašam sava guļvieta un liela bļoda ar ūdeni. Bez tam katru dienu viņš dabūja brīnum gardu, sulīgu ābolu, kuru ēdot aizmirsa vienu otru nedienu, tomēr skumt nekad nebeidza. [12] Ik rītu virtuvē valdīja liela nekārtība — ūdens bija izšļakstīts un nomizotie m apgrauztie zari un lapas pa grīdu izmētāti, taču bērni labprāt virtuvi izposa, līdzko bebrēns tika aiznests pildīt savus dienas pienākumus: tupēt 3ūrī, lai apmeklētāji varētu viņā blenzt. Neviens no kopēja ģimenes lo- :ekļiem neuzskatīja bebrēnu par lieku nastu. Dzīvnieks lieliski sapratās ir viņiem un drīz vien kļuva par šās ģimenes locekli.

Nepagāja ilgs laiks, un zobi bebrēnam atauga. Tagad viņš dienām Īgi noņēmās, tos asinādams, griezdams un klabinādams citu pret citu. [13] sākumā bebrēns bija pilnīgi atstājis novārtā savu kažociņu, un tas sa­cēlās un kļuva netīrs, tagad viņš to atkal mazgāja un sukāja, pats uz- ļarojās un neizskatījās vairs pēc kaulu kambara, bet atgādināja agrāko čikeniju. Dažbrīd viņš bija gluži apmierināts, tomēr laimīgs nekad.

Krātiņā bebrēns patiesi izskatījās bēdīgs, un kopējs allaž jutās nelāgi, k rītu atstājot viņu dzelzs sprostā, kas spētu noturēt pat lāci. Iedams >rom, Aleks atskatījās un redzēja, kā sīkais, nožēlojamais radījums, uz :ementa grīdas tupēdams, skumji noraugās viņam pakaļ. Kopējs atce- ējās, ka bebri var nodzīvot vairāk nekā divdesmit gadu — divdesmit ;adu šai dzelzs un betona cietumā! Šo divdesmit gadu laikā viņa bērni zaugs lieli un aizies no šejienes; arī viņš pats varbūt aizies. Pilsētiņa iz- tugs par lielpilsētu; cilvēki nāks uz šejieni un atkal ies prom — brīvi

laimīgi cilvēki, bet šis ma­zais, nelaimīgais zvēriņš, kurš nevienam neko ļaunu nebija nodarījis un, liekas, tikai ilgojās pēc maiguma, visus šoš garos un vientulī­gos divdesmit gadus lūkosies caur šā atbaidošā sprosta režģi kā bīstams noziedz­nieks un gaidīs brīvību, kas nekad neatnāks, gaidīs, lai beigās nomirtu. Un tas viss bija vajadzīgs tikai tāpēc, domāja kopējs, lai daži ap­robežoti ļautiņi, kuriem tik tiešām ir vienalga, vai viņi bebru redzēs vai ne, varētu mirkli pablenzt bēdu nomāk­tajā mazajā gūsteknī un tad iet prom un viņu aizmirst. Šim labsirdīgajam cilvēkam tas likās negodīgi, un, kad viņš vēroja, kā mazais radī­jums tik jocīgi un neveikli draiskuļojas ai bērniem, viņš vēlējās, kaut varētu tā labā ko izdarīt. Viņš nolēma mazo gūstekni padarīt cik iespējams laimīgu un ļaut tam cik iespējams ilgi uztu­rēties mājā.

Taču

Čikenijs nebija vēl padevies. Viņš aizvien vēl cerēja un gaidīja, ka Čilevijs kādā noslēpumainā veidā uzradīsies un paliks pie viņa, jo arī tais tālajās dienās, lai kur draugs bija pazudis, pēc brīža atkal pa­rādījās. Tāpēc šad un tad Či­kenijs nodevās rūpīgiem meklējumiem. Viņš gan ielū­kojās koka būdiņā, kas at­radās iežogojumā, gan pacietīgi izstaigāja visas kopēja mājas istabas apakš­stāvā, gan dažreiz izskrēja ārā, lai pārmeklētu malkas šķūnīti. Un tomēr viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka pienāks diena, kad viņš Cileviju atradīs.

Bet pēc mēneša, kad ik diena bija sagādājusi viņam vilšanos, viņš zaudēja ticību un savus meklējumus galu galā atmeta, jo tie vienmēr bija beigušies neveiksmīgi.

Bet simtiem jūdžu tālumā Čilevijs darīja to pašu un arī neveiksmīgi.

Čikenijs jau sāka samierināties ar likteni, kad pēkšņi kaut kas at­gadījās. Tas bija visļaunākais, kas varēja notikt, un reizē visvēlamākais. Kādu dienu viņa krātiņam garām gāja indiāniete ar spilgtu lakatu galvā. Pamanījis viņu, bebrēns acumirklī metās pie restēm un, izbāzis tām cauri sažņaugtās ķepiņas, spalgi iekliedzās, bīdamies, ka viņa varētu paiet garām. To dzirdot, sieviete apstājās un sāka ar viņu runāt, un vārdi ska­nēja tik līdzīgi tiem, kurus bebrēns ne vienu reizi vien bija dzirdējis in­diāņu zemē — savās mājās. Bet balss bija cita. Un, ieraudzījis viņas seju un sajutis viņas smaku, viņš novērsās un vēl nomāktāks un bēdīgāks gurdi aizvilkās uz tukšo koka būdiņu.

Bebrēns bija iedomājies, ka tā ir Seidžo.

Šis pārdzīvojums modināja viņā jaunas cerības; viņš atkal ticēja, ka reiz tomēr Seidžo ieradīsies. Kopš tās dienas viņš pacietīgi gaidīja mei­teni. Pēcpusdienās ļaudis apmeklēja zvēru dārzu bariem un lielākā daļa no tiem apstājās pie Cikenija būra, lai redzētu, kāds īsti izskatās bebrs. Taču apmeklētāji pie viņa nekad neuzkavējās ilgi un drīz vien gāja prom; vairumam ļaužu viņš bija tikai neizskatīgs dzīvnieku mazulis ar plakanu asti. Vieni uzmeta viņam paviršu skatienu, otri noraudzījās ar ziņkāri, trešie bāza kokus būrī un griezīgā, viņam pat likās — draudīgā balsī kaut ko sacīja; tikai daži, daži viņu pažēloja, bet pāris cilvēku bija tik laipni, ka iedeva viņam zemesriekstus un konfektes. Taču Seidžo starp viņiem nebija. Tomēr bebrēns cerības vēl nebija zaudējis un augu dienu pētīja katru seju, ostīja katru roku, ko varēja sasniegt. Ne reizi viņš neredzēja seju, ko meklēja, ne reizi nesajuta tik ļoti mīļotās mazās rokas smaržu. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka pienāks diena, kad sengai­dītā balss uzsauks: «Cik-e-nij!» — mazās, brūnās rokas, kas tik bieži lika viņam laimē ietrīsēties, atkal pacels viņu augšā, un tad — ak, tavu prieku! — viņš no jauna ar purniņu pieskarsies pie siltā, maigā kakla, papūtīs un paelsīs mazdruciņ un tad iesnaudīsies un visu aizmirsīs.

Stundām ilgi bebrēns varēja tā vērot, gaidīt un cerēt, bet vēlāk, uz nazā salmu maišeļa virtuvē gulēdams, neskaidri atcerējās laimīgās dienas, cas tagad likās — ak vai! — tik sen pagājušas, atcerējās nelielo mājok- īti zem Šepīena gultas, mazo, ļodzīgo namiņu pie ezera un citas būves, co abi ar Čileviju tik dūšīgi bija cēluši. Pēdīgi Čikenijs kļuva pret visu denaldzīgs un turējās savrup; pat atnests virtuvē, nejutās laimīgs un ar >ērniem vairs nerotaļājās. Viņš nekopa arī savu kažociņu; tas savēlās un audēja spīdumu. Viņš atteicās no ēdiena un, sīko galviņu nokāris, acis izvēris, ātri un smagi elsodams, tupēja ar ābolu ķepiņās, tam pat nepie- karaamies.

Aleks skumīgi noraudzījās bebrēnā un saprata, ka vairs nav ko uz- raukties par tiem divdesmit gadiem, nav ko uztraukties arī par gadu.