PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

— Kur't jūs abi stūrējat? — tagad jautāja policists.

Reizē ar angļu valodu Šepīens pavisam bija aizmirsis vēstuli, ko iedeva Dzeltenie Mati. Tagad atcerējies, viņš izvilka to un pasniedza kār­tības sargam, kas, izlasījis uz aploksnes adresi, sacīja:

— Ak tā gan! Es pašlaik dežurēju un nedrīkstu iet prom, bet jūs piesēdiet un pagaidiet, vēlāk es jūs turp aizvedīšu. Petriks O'Reilijs pats gādās, lai jums nekāda ķibele neatgadītos. — Viņš mīļi noglaudīja Seidžo galvu, un, kad Šepīens beidzot bija spējīgs angliski pastāstīt, kas Čile­vijs īstenībā ir, policists lūdza viņam to parādīt. Ieraudzījis bebrēnu, po­licists nosauca to par «mazu, jauku kustonīti, ko lāgā nevar pat ierau­dzīt». Mūsu drosmīgais čilevijs bija kļuvis pavisam rāms un, pēc visa spriežot, droši vien domāja, ka pienācis pasaules gals. Viņš paslēpa galvu, asti un ķepiņas zem rumpīša, pats saraudamies cik iespējams sīks un nepamanāms, un šobrīd no viņa tiešām nebija ko redzēt.

Un tā mūsu abi ceļinieki, mazliet nomierinājušies, apsēdās garā sola galā un gaidīja. Bet dūšīgais policists, kas joprojām nezaudēja humora izjūtu, bez sava gala bērnus izprašņāja, un Šepīens, atguvis spēju izteikties angļu valodā, stāstīja par savu ceļojumu. Lādzīgais īrs pagalam

sadrūma, to dzirdot, un sacīja, ka viņš pats, Petriks O'Reilijs, — iegau­mējiet! — aizvedīs bērnus pie zvēru dārza īpašniekiem.

— Es pats šiem visu izstāstīšu, kā es te stāvu, — viņš ska]ā balsī teica. Visu vēlreiz apsvēris, cienījamais kārtības sargs tik ļoti uztraucās, s:a sāka runāt mazliet juceklīgi.

— Te jau cilvēks ar akmens sirdi ieraudāsies, — viņš sacīja, — un sveces ziemsvētku eglītē izkusīs, tā gan!

Vēlāk viņu nomainīja cits kārtībnieks, kas labsirdīgi pajokoja, sacīdams, ka ir gan pagādājis O'Reilijs sev «ģimenīti». Tad dūšīgais policists kopā ar bērniem izgāja uz ielas, kur ļaužu bija mazāk un burzma un troksnis arī nebija tik liels. Mazo indiāņu jaunais draugs pļāpāja gandrīz bez pārstājas, lai tikai bērni justos labi. Arī Šepīens runāja, tikai lauzītā angļu valodā. Seidžo tikmēr, acis iepletusi, uzmanīgi klausījās, neko nesaprazdama. Meitene nojauta, ka viņi var justies droši, ja blakus ir šis lielais vīrs zilā formas tērpā. Un, kad pārbīlis bija pārgājis, viņa būtu varējusi aiz laimes vai kliegt, jo vai tad Čikenijs nebija šeit, šajā pašā pilsētā, varbūt šajā pašā ielā? Viņa sajūsmināta vērās brīnumos, kas bija redzami vai uz katra soļa, — zirgos, par kuriem viņa bija gan dzirdējusi, taču kurus agrāk nekad nebija redzējusi, tramvajos, kurus nevilka zirgi, bet kuri paši žigli traucās pa ielām, un skaisti ģērbtās lēdijās. Bet viskrāšņākie viņai šķita veikalu skatlogi. Ejot garām restorānam, bērni sajuta tīkamas ēdienu smaržas un, aši pagriezuši galvu, logā ieraudzīja kārdinošas smalkmaizītes un kūkas. Pamanījis to un izdzirdis, ka bērni sačukstas indiāņu valodā, policists noprata, ka viņi ir izsalkuši.

— Ak vai! — viņš iesaucās. — Jūs tak gribat ēst, bet es, vecā tenku vācele, tik tērgāju un nemanu, ka jūs varbūt no kātiem krītat nost. oReiliji vis nepieļaus, ka viņu draugi, tā teikt, uz sliekšņa badā nomirtu, spersimies tik iekšā un uzkodīsim!

— Jā, lūdzu, — Šepīens bilda. — Man mās sen grib ēst.

Grūti būtu bijis pateikt, kurš no viņiem ir vairāk izsalcis. Petriks ar bērniem iegāja restorānā un, kad viņi visi bija apsēdušies, pajautāja, ad tie pēdējo reizi ēduši.

— Faktorijā, — Šepīens atbildēja. — Mans nenobijās. Bet man mās ļot. ēd vien vieta viss laik, neko neēst. Mans palīdz mās. Neatstāj vien man tās. Neviens neēst. Čilevijs drusku bennok.

— Tu esi drosmīgs zeperis. O'Reiliji… — policists iesāka, bet nepabeidza.

Un mums tā arī nebija lemts dzirdēt, kā O'Reiliji būtu rīkojušies attiecīgajā gadījumā, jo tobrīd parādījās viesmīlis ar pasūtītajiem ēdieniem. Ieraugot piekrauto, kairi kūpošo paplāti, bērni iepleta acis apaļas kā pogas. Ēdieni izskatījās tik kārdinoši un smaržoja tik jauki, ka bēr­iem vai galva noreiba, kad viņiem priekšā tika nolikti šķīvji. Seidžo tā ztraucās, ka likās — zaudēs samaņu. Drīz vien viņi ne vairs ko runāja, ne skatījās apkārt, ne klausījās, bet tikai ēda un ēda. Pēc brīža pie šī galda tika pastrādāts kāds brīnum jauks darbs. Kamēr viņi ar baudu turēja maltīti, Seidžo atcerējās, ka arī Čilevijs droši vien ir izsalcis, un,

paņēmusi no sava šķīvja vienu otru gardāku kumosu, ielika to groziņā. Tur bija gan sviestmaize, gan taukos vārīts pīrādziņš, gan smalkmaizīte, gan vēl šis tas, un drīz vien bebrēns, tāpat kā pārējie, ņēmās atgūt zaudēto.

Viņi sēdēja vienā no tām mazajām, mājīgajām ēdamzālēm, kādas ir lielākajā daļā restorānu. Kad mielasts bija galā un neviens, arī Čilevijs nebūtu varējis apēst ne kumosu vairāk, viņi atgāzās krēslos un jutās varen omulīgi. Misters O'Reilijs aizkūpināja cigāru un, būdams, ja vien tas ir iespējams, vēl labākā noskaņojumā nekā iepriekš, starojošu seju pilnīgi apmierināts noraudzījās savos viesos. Ķiveri viņš bija noņēmis, un Šepīens, nenododamies vairs ēšanai, varēja pārliecināties, ka policista galvas virsa nemaz nebija tik kaila, kā viņš bija apgalvojis («Kaila kā ola,» viņš bija teicis); viņa galvu no vienas auss līdz otrai apņēma plats matu vainags, un diez vai uz kādas olas, pat vislabākās, varētu atrast tādu vērā ņemamu daudzumu matu.

Seidžo, kā jau kārtīga mājsaimniece, salika visus šķīvjus glītā kau­dzītē galda vienā galā. Viņai patika turēt rokās šos traukus, un, lai gan patiesībā tie bija tikai parasti porcelāna šķīvji, viņa, nabaga bērns, kā tovakar atzinās Šepīenam, nekad tādus nebija redzējusi.

Mazajā telpā bija silti, un Seidžo noņēma no galvas spilgto lakatu. Kļuva redzamas viņas garās, mirdzošās, melnās bizes un maigās, laimē starojošās melnās acis. Policists, tikai tagad pirmo reizi pa īstam ieska­tījies viņas sejā, sacīja, ka viņa ir visjaukākā meitene, kādu viņš redzējis, kopš «aizbraucis no Īrijas, kur ir vissmukākās meitenes pasaulē». Šepīens pastāstīja māsai, ko policists teicis; viņa pietvīka, nolieca galvu un atkal apsēja lakatu. Taču kopā ar šo labsirdīgo cilvēku neviens nespēja pārāk ilgi justies neērti. Drīz vien Seidžo, pārvarējusi kautrību, paskatījās uz policistu, un lakats atkal noslīdēja uz pleciem, taču šoreiz viņa vairs neapsēja to ap galvu. Viņa smējās par visu, ko sacīja policists, lai gan ne vārda nesaprata. Šepīens, redzēdams māsu tik līksmu, smējās gandrīz tikpat daudz, cik māsa. Policists O'Reilijs, pagalam apmierināts ar to, ka mazās viesības izdevušās, smējās tik sirsnīgi, ka bija spiests atpogāt for­mas svārkus un, no piedurknes izvilcis lielu, sārtu kabatas lakatu, rauša ar to sviedrus no kailā pakauša. Vārdu sakot, viņi visi bija neparasti labā noskaņojumā. Pat Čilevijs atļāvās pacelt balsi, un viņi abi ar Seidžo kaut ko pārrunāja, bet misters O'Reilijs tikmēr ar Šepīena starpniecību centās apgūt indiāņu valodu. Manuprāt, viņš sevišķus panākumus vis neguva, taču indiāņiem ir kāds vārds, ko viņi lieto ļoti bieži, — tas ir «kī- get» un nozīmē— moteikti» vai «neapšaubāmi», vai «tik tiešām», un, ja jūs par kaut ko esat pārliecināts, jūs sakāt — «kīget». So vārdu ir viegli izrunāt, un Pets to visai ātri iegaumēja. Kad Šepīens pateica, ko tas nozīmē, Pets vingrinājās tik ilgi, kamēr iemācījās to pareizi izrunāt. Pēc tam «kīget» viņam bija viss, lai arī par ko viņš runātu. Viņš bija mil­zīgi lepns, ka iemācījies jaunu vārdu. Kad viņš stāstīja par nākamās dienas plāniem, viņš centās runāt tādā pašā lauzītā angļu valodā kā Šepīens.