PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

— Zvēru dārzs, — viņš sacīja, piemērodamies Šepīena runas veidam, — tas zvēru dārzs ciet. — Un cieši aizvēra edamzales durvis. — Ritu zvēru dārzs vaļā, dod nauda, būs bebrs! — Un, plaši atvēris durvis, iz­stiepa roku, parādīdams, ka ceļš ir brīvs; pēc tam viņš pakāpās sānis, it kā gaidīdams, ka vesels eskadrons bebru iesoļos iekšā. Tad viņš izvilka vēstuli un, uzsizdams pa to ar pirkstiem, sacīja:

— Mans nāk uz turieni. Rītu. Jūs gaid, — un, atkal noplātījies ar rokām, piebilda: — Kīget!

Šepīens, kas angliski nemaz nerunāja tik lauzīti, nevarēja noturēties īepasmaidījis. Viņš bija visu sapratis un to arī pateica. Labais misters D'Reilijs bija varen apmierināts ar savu pirmo indiāņu valodas stundu un )atiesi nodomāja, ka sāk jau šo valodu saprast.

Policists aizveda, savu «ģimenīti» uz norādīto adresi un, nodevis >ērnus un vēstuli šā nama pārvaldniekam, lika bērniem noprast, ka no īta atnāks tiem pakaļ, un piekodināja nekādā ziņā neiet prom, iekams r iņš nebūs atnācis. Likās — pārvaldnieks viņus bija gaidījis. Taisnību akot, par bērnu ierašanos viņš bija saņēmis telegrammu un, kad tos bija akāitojis naktsguļai, devās nosūtīt atbildes telegrammu. Tai pašā laikā rī-policistam Petam viņa pieticīgajā dzīvoklī bija ilga telefona saruna — ri par bērniem, un tālajā zvērādu faktorijā Trušu ciemā bērnu dēļ bija icēlies diezgan liels tracis. Vārdu sakot, šo trīs mazo ceļinieku dēļ val- īja krietns satraukums — satraukums, par kuru viņiem pašiem nebija e vismazākās nojausmas.

Augšstāvā abi bērni, sirdīm pukstot, sačukstējās, jo šī plašā istaba ai altajām sienām viesa' viņos niecības un atstumtības sajūtu un viņi paši 3V likās kā divas pelītes, kas iezagušās svešā pieliekamā vai baznīcā.

Taču šai vietā nekādi starpgadījumi nevarēja notikt, tas nu bija ilnīgi skaidrs. Un tā šīs istabas klusumā Šepīens izvilka nelielo naudas īksni no briežādas maisiņa, kas karājās auklā viņam ap kaklu, un izlika audu uz galda, ļoti rūpīgi izgludinādams katru banknoti. Seidžo skatījās n māja ar melno, spīdīgo galviņu, it kā sacīdama: «Redzi nu, ko mans ipnis izdarījis!» Bērni gribēja zināt, cik daudz naudas tur ir. Seidžo stā- ēja blakām, pirkstu pie lūpām pielikusi, galviņu piešķiebusi, un visgudri :atījās; Šepīens turpretim te rauca pieri, te brīnījās, te vērīgi aplūkoja ātru naudas zīmi. Taču bērniem tās neko neizteica, un viņiem no skai- sanas vajadzēja atteikties. Tomēr abi bija vienis prātis, ka tik daudz rndas nekad agrāk nebija redzējuši. Tad Šepīens naudu atkal salika )pā un iebāza mazajā maisiņā, kas karājās auklā zem krekla.

Par šo naudu vajadzēja izpirkt Čikeniju, tāpēc tai ik brīdi jāatrodas i rokai.

Čilevijs tikmēr baudīja dzīvi skārda bļodā uz grīdas. Viņš bija sarī- >jis sev vēl vienu mielastu — sukāja iekšā maizi, ko bija pagādājis laip- is pārvaldnieks. Tas, ko bebrēns nebija spējis notiesāt, tika pamazām rvērsts mīkstā, saldā, lipīgā putrā, un es dodu jums savu godavārdu, ka klājs, uz kura šīs dzīres risinājās, nekādā ziņā nebija kļuvis labāks.

Neviens no viņiem nevarēja iemigt. Bebrēns tāpēc, ka bija atradis pārāk daudz interesanta gan pagultē, gan drēbju skapī, gan istabas kak­tos, bet bērni tāpēc, ka nākamā diena kļūs viņu mūžā visievērojamākā, visbrīnišķīgākā, tā būs diena, kuras dēļ viņi bija tik daudz pūlējušies, tik daudz briesmu pārcietuši un kuru bija tik ilgi gaidījuši.

Rīt viņi atdabūs Čikeniju!

Nevienam no viņiem ne brīdi prātā neienāca doma, ka zvēru dārza darbinieki varētu viņiem atteikt, varētu neatdot bebrēnu, kurš tagad bija zvēru dārza īpašums.

Lai arī varbūt Šepīenam uzmācās kādas ļaunas nojautas, Seidžo bija pārliecināta, ka viņas sapnis piepildās, un, ne mirkli nešaubīdamās par to, tikai sacīja:

— Rīt mums būs Čikenijs. Es to zinu!

Otrā dienā agri no rīta Petriks O'Reilijs, kā solījis, aizgāja pakaļ saviem aizbilstamajiem. Viņi negāja uzreiz uz zvēru dārzu, kā bērni bija cerējuši, bet gan devās uz kādu lielu ēku pilsētas centrā, kur zvēru dārza īpašniekiem bija kantoris.

Baidīdamies, ka tikai pēdējā brīdī neatgadītos kas ļauns ar naudu, Šepīens laiku pa laikam pataustīja zem krekla maisiņu; tas viņiem visai drīz būs vajadzīgs, un tāpēc Šepīens bija kļuvis nemierīgs. Otrā rokā viņš turēja groziņu ar Čileviju. Ne vairāk kā trīs pēdu atstatu no viņiem sīkiem meitenes solīšiem tipināja Seidžo, ap galvu un pleciem apņēmusi lakatu.

Viņi ātri uzbrauca augšā ar liftu, kas viņiem nepavisam nepatika, un tad kopā ar policistu stāvēja pie rakstāmgalda, aiz kura sēdēja kāds cil­vēks.

Šā cilvēka rokās bija mazā pazudušā drauga liktenis.

Meiteni, kas līdz šim brīdim bija cieši ticējusi sapnim, pēkšņi pārņēma bailes un satraukums, un viņa ietrīsējās kā lapa. Seidžo nebija ne jaus­mas, ko viņi darīs, ja viņu lūgums tiks noraidīts, un tagad, kad šis brīdis bija pienācis, viņa gribēja iekliegties un skriet prom. Tomēr viņa varo­nīgi palika stāvam, nolēmusi gaidīt beigas, lai arī kādas tās būtu.

Aiz rakstāmgalda sēdēja pajauns cilvēks bālu, šauru seju un ne­izteiksmīgu zodu. Mutes kaktiņā viņafti rēgojās gandrīz līdz lūpām izde­gusi cigarete. Viena acs bija nepatīkami piemiegta, lai tajā neiekļūtu dūmi, bet ar otru viņš tikmēr skatījās apkārt, tāpēc dažbrīd likās, it kā viņš šķielētu. Viņš runāja, cigareti no mutes neizņēmis, ar redzīgo aci uz viņiem blenzdams. Tā bija pavisam bezkrāsaina un nelaipna acs.

— Kas jums vajadzīgs? — viņš strupi vaicāja.

Uz bridi bija iestājies klusums — drūms, nomācošs klusums. Man iekas — Seidžo un Šepīens bija pat aizturējuši elpu.

— Ser, — iesāka policists, — es vakar zvanīju misteram H … un pa- tāstīju viņam par saviem jaunajiem draugiem. Mums bija norunāts šeit atikties, lai nokārtotu kādu darījumu, varbūt…

— Jūs varat to nokārtot ar mani, — ne visai pieklājīgi pārtrauca iņu jaunais cilvēks. — Misters H … pašlaik ir aizņemts. — Viņš uzmeta katienu pusviru atstātajām durvīm, kas veda uz otru istabu.

— Redziet, lieta ir tāda, — vēlreiz uzsāka Pets, bet jaunais cilvēks, araudzījies rokas pulkstenī, atkal viņu pārtrauca:

— Runājiet veicīgāk, kārtībniek, esmu šodien aizņemts.

Pets mazliet pietvīka un atsāka savu runu, taču šoreiz veiksmīgi. Šo mu viņš bija rūpīgi iestudējis iepriekšējā vakarā. Tas bija stāsts, kuru zirdot, kā viņš bija izteicies stacijā, «cilvēks ar akmens sirdi ieraudā- ies». Acīmredzot jaunajam cilvēkam tomēr akmens sirds nebija, jo viņš enobirdināia nevienu asaru. Taisnību sakot, kamēr Pets runāja, šī ne- acietīgā persona vairākkārt uzmeta acis rokas pulkstenim un pie ciga- ites gala mutes kaktiņā aizkūpināja jaunu. Šim cilvēkam nebija akmens rds, un visdrīzāk viņam vispār nebija sirds. Godīgajam policistam uz mas galu dūša mazliet saplaka, un viņš beidza savu stāstu diezgan ne- ārliecinoši:

— … un tā šitie jaunie ļaudis grib zvērēnu no jums atpirkt. Es vēl ^drošinos piebilst, ka, manuprāt, jūs izdarītu labu darbu, ja bebrēnu vi- iem atdotu. — Un, paveicis visu, kas viņa spēkos, viņš stāvēja un sa- aukts rauša no sejas sviedrus ar lielo, sārto kabatas lakatu. Jaunais cil- īks izgludināja dažas papīra lapas uz rakstāmgalda un atlaidās krēslā.

— Vai jūs visu pateicāt? — viņš salti vaicāja.