PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Čikenijs nebūs dzīvotājs.

Niecīgās bebrēna smadzenes ilgās drudžaini kvēloja, un dažbrīd viņam likās, ka bijušos rotaļu biedrus viņš redz tepat acu priekšā, un, par vi­ņiem domādams, viņš ieslīga miegā un redzēja viņus sapņos. Jūs droši vien zināt, ka arī dzīvnieki sapņo un bieži vien pamostas no drausmīgiem murgiem, tāpat kā jūs vai es, un pēc skaņām, ko viņi palaikam miegā izdveš, var pateikt, vai sapnis ir patīkams vai ne.

Kādu vakaru bebrēns pamodās no sapņa, kurā tik skaidri kā īstenībā redzēja sevi atkal mājās pie saviem rotaļu biedriem; viņš pielēca un smilkstēdams skraidīja pa virtuvi, viņus meklēdams; draugus neatradis, viņš no bēdām un skumjām skaļi šņukstēja un elsoja.

Kad Čikenijs smilkstēja, likās, it kā raudātu mazs, noklīdis bērns.

Bebrēns nezināja un arī nevarēja zināt, ka ne tālāk kā jūdzi no šejie­nes kādā citā līdzīgā istabā atrodas, kāds cits līdzīgs mazs bebrēns un kopā ar viņu, rītu gaidīdami un no satraukuma par gulēšanu pat nedomādami, atrodas arī divi mazi indiāņi — zēns, kas stāv lepni, kfl bulta taisni izslējies, un maza meitene, kurai galvā apsiets košs lakatiņš, un šās istabas vienā kaktā nolikts vecais, jau zināmais, apskrambātais bērza tāss groziņš.

Jā, jūs uzminējāt! Seidžo un Šepīens beidzot tik tiešām atbraukuši.

Vilciens, kurā brauca Seidžo, Šepīens un viņu mazais ceļa biedrs Čilevijs, apstājās pēdējā no daudzajām stacijām un tālāk vairs nekustēja. Bērni baidījās kāpt ārā. Konduktors, kas visu ceļu bija viņus uzmanījis, palīdzēja viņiem izkāpt un, uzmundrinājis viņus, aizgāja pildīt savus pie­nākumus.

Bērni bija nokļuvuši trokšņainā pasaulē. Ļaudis bariem kaut kur stei­dzās, lokomotīves manevrējot pūta tvaikus, zvanīja un svilpa, un pēr­konīgi dārdēja. Tas viss apdullināja un biedēja bērnus, kas, rokās sade­vušies, stāvēja uz perona, nezinādami, kurp iet, pat neiedrošinādamies pakustēties. Gan priekšā, gan aizmugurē valdīja briesmīgs juceklis un nerimstošs troksnis. Kravas mašīnas, līdz augšai pilnas ar dažādām man­tām, rībēja garām, bet viena no tām drāzās tieši viņiem virsū. Šepīens laikus paspēja paraut māsu sānis, lai mašīna viņus nesabrauktu. Stacija viņiem šķita kā milzīga ala, kurā drausmīgi atbalsojas visas skaņas.-Ne­kad agrāk viņi nebija jutušies tik sīki un neaizsargāti. Seit, visu šo cil­vēku vidū, viņi jutās vientuļāki nekā mežā, kur rimtos kokus apņem miers un klusums. Garāmejot ļaudis uzmeta bērniem ziņkārus skatienus, tomēr, būdami pārāk nevaļīgi, aizsteidzās kur kurais, nepievērsdami vi­ņiem īpašu uzmanību.

Tā viņi stāvēja, šie divi mazie cilvēciņi no Klusuma Valstības, un ap­dullinošajā troksnī šķita tikpat izbijušies, apjukuši un bezpalīdzīgi kā tie

divi bebru mazuļi, kurus Gitčijs Mīgvons bija atradis peldam Dzeltenajā Bērzupē. Lai arī cik pārbijusies bija Seidžo, viņas prātu nodarbināja tikai viena doma — Čikenijs to visu pārcietis viens! Šepīens ilgojās nokļūt atpakaļ uguns apņemtajā mežā, atrasties meža iemītnieku pulkā, bet Čilevijs, cieši aizspiedis ausis kā divus mazus, melnus naudas maciņus, ierāvās groza stūrī un gulēja pavisam rātns.

Viņi nostāvēja tur, kā viņiem likās, veselu stundu (lai gan patie­sībā bija pagājuši tikai daži mirkļi). Šepīens jau grasījās virzīties uz milzīgo durvju pusi, pa kurām plūda ļaudis kā nebeidzama straume, kad pēkšņi viņu priekšā nostājās zēns, apmēram tikpat vecs kā Šepīens. Ģēr­bies tas bija glītā sarkanā formas tērpā. Pie šaurās, cieši pieguļošās ža­ketes mirdzēja spožas pogas, galvā bija uzmaukta uz vienas auss no­šķiebta cepurīte, kas drīzāk atgādināja mazu kārbiņu.

— Ei, jūs sīkie! — zēns līksmi uzsauca. — Vai esat nomaldījušies? Ko jūs meklējat?

Nabaga Šepīens, aci pret aci saticies ar šo nosvērto brīnišķīga izskata cilvēku un līdz šim nekad agrāk neredzējis izsūtāmo, atklāja, ka pilnīgi aizmirsis angļu valodu. Viņš atcerējās tikai vienu vārdu, kuru satraukumā arī nomurmināja:

— Poli-sists!

* — Tev policists vajadzīgs, jā? — sacīja izsūtāmais, kas bija atjautīgs Duisis un uzreiz noprata, par ko ir runa. — Nāciet man līdzi! — Pamājis aērniem ar roku, viņš ātrā gaitā devās prom, mirdzošo zābaku papēžus >kaļi klaudzinādams uz cietā perona.

Mazie indiāņi mokasīniem kājās klusi slīdēja izsūtāmajam pakaļ, eizēm palaizdami teciņiem, lai neatpaliktu. Vienā rokā Šepīens nesa jroziņu ar Čileviju, otrā bija sažņaudzis māsas plaukstu. Tas droši vien zskatījās pagalam jocīgi. Izsūtāmais izvadīja viņus cauri ļaužu pūlim līdz eejai, tad cauri plašai, ļaužu pārpilnai hallei («Te nu gan salasījušies vai r isi pasaules cilvēki,» nodomāja Šepīens) un pēdīgi pieveda viņus pie iela, tukla vīra, kas stāvēja pie durvīm viņā galā. Šā cilvēka formas vārkiem arī bija daudz spožu pogu.

— Ei, Pet! — izsūtāmais viņam uzsauca. — Šeit pāris sīko grib satikt iolicistu, — un, pagrūdis bērnus uz priekšu, turpināja, es pat teiktu, diez- an necienīgā garā: — Tu esi pietiekami liels, lai tevi uzreiz ieraudzītu, iekas — viņi ir indiāņi; skaties, ka tevi nenoskalpē! .— Un, nekaunīgi ašķielējis uz kārtībnieku un pamirkšķinājis bērniem, izsūtāmais ienira ūlī un pazuda.

— Ak tā gan! — skaļi sacīja policists un, rokas aiz muguras salicis, īudzījās bērnos. — Ak tā gan, jums skalpi ievajadzējušies, — viņš tur- ināja, bargi viņus noskatīdams, kā grasītos apcietināt, bet acis viņam īvaini iedzirkstījās, un ap to kaktiņiem savilkās jautras krunciņas. — Tā- d jūs esat mazi indiāņi, vai tā, vai? Divas sīkas radībiņas! No mana lura, kas jau divdesmit gadu ir tik kails kā ola, nekāds lepnais :alps vis neiznāktu. Tas mazais delveris, kas jūs šurp atveda, to dikti bi zināja.

Policists bija līdzīgs ziemsvētku vecītim, un, lai gan runāja bargā balsī, viņa apaļo seju rotāja labsirdīgs smaids; pat ķiveri viņš bija bez­rūpīgi uzmaucis uz vienas auss, it kā policista amats būtu varen uzjaut­rinoša nodarbošanās. Taču, redzēdams, ka «sīkās radībiņas» aizvien vai­rāk satraucas, policists, kā viņam likās, ierunājās klusākā balsī (manuprāt, klusi runāt viņš nemaz neprata):

— Ar ko varu jums pakalpot?

— Jūs — poli-sists? — Šepīens bailīgi vaicāja.

— Tā gan, puikiņ, — kārtības sargs atbildēja, pabīdījis ķiveri vēl vairāk uz vienas auss. — Esmu policists, pie tam policists uz goda. O'Rei- liji vienmēr bijuši vīri uz goda … Paklau, kas tev tamā groziņā?

čilevijs bija sācis smilkstēt.

— Emmiks, — atbildēja Šepīens, noņemdams vāku, lai policists re­dzētu, kas tur ir iekšā. — Emmiks, — viņš atkārtoja.

To dzirdot, policists, zēnam par pārsteigumu, pilnā kaklā iesmējās:

— Ha-ha-hā! Viņš mani nosauca par emiku; uzreiz saprata, ka esmu īrs [14] . ir gan apķēriens tam pagānēnam. Kā tad, puikiņ. Esmu emiks, skaidrs, ka esmu emiks.

Viņš patiešām aplam lepojās, ka ir īrs, un iedomājās, ka Šepīens to zina, ja reiz bija nosaucis viņu par emiku. Indiāņu valodā tas nozīmē — «bebrs». Viņš uzskatīja, ka šis indiāņu zēns ir ļoti attapīgs, to atklādams, turpretim Šepīens, jau nez kuro reizi dzirdēdams, ka policists sevi dēvē par emmiku, nosprieda, ka tas pieder pie kādas neparastas balto cilvēku rases, kas saucas «bebri», un tas tik tiešām ir godpilns vārds. Pēc tam kad viņi viens otrā bija saskatījuši šīs teicamās rakstura īpašības, viņu starpā nodibinājās labas attiecības.