PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

— Jā, — Pets atbildēja ne visai pārliecināts, jo viņam uzmācās šau- is un visai pamatotas, vai tikai cīņa nav zaudēta.

— Pateicos! — sacīja ierēdnis. — Atjaujiet man piemetināt… — ņa vārdi skanēja tā, it kā uz stikla šķīvja birtu Iedus gabali, — ka :brs tika nopirkts godīgā ceļā un ne jau no šiem skrandaiņiem, bet no Bnījama tirgotāja. Mēs par to samaksājām piecdesmit dolāru, un tas ir udz vairāk, nekā šis mazais lopiņš vērts. Mums nav nekādas vajadzības rdot to atpakaļ, vienīgi ja mēs šai darījumā krietni nopelnītu… — te ņš palūkojās uz mazajiem indiāņiem, — … taču, spriežot pēc jūsu sar- mādainajiem draugiem, kā jūs tos nosaucāt, es nedomāju, ka tie ir iksāt spējīgi.

Pets piesarka vēl vairāk, un viņam radās pamatotas aizdomas, ka šo pēto zelli varēs pārliecināt vienīgi ar naudu, tāpēc viņš pabīdīja Še- mu uz priekšu.

— Naudu, — Pets aizsmacis čukstēja. — Do' viņam naudu!

Šepīens, pagalam pārbijies, jo gandrīz visu bija sapratis, pagāja uz

iekšu, bridi pagrābstījās maisiņā un nometa nelielo naudas žūksni uz cstāmgalda.

Ierēdnis paņēma naudu un saskaitīja. Viņš pavīpsnāja.

— Tur ir tikai četrpadsmit dolāru. — Viņš atdeva naudu atpakaļ. — Neko darīt, — viņš noteica un, lai pārliecinātos, vai visi sapratuši, skaidrības labad piemetināja: — Viss ir nokārtots, nekada izpardošana, nekas nenotiks, nav vērts. Sapratāt?

Visi bija sapratuši. Itin visi.

Neviens nebilda ne vārda, neviens pat nekustējās, bet Sepīenam šķita, ka pienācis pasaules gals… taču nē… vai tas var būt? Klusums, likās, smacēja viņu nost; bālā seja viņpus rakstāmgalda kļuva aizvien lielāka un lielāka un it kā traucās viņam pretī, grīda zem kājām slīdēja prom. Vai tiešām viņš nokritīs zemē kā sieviete, paģībs kā vārga mei­tene! Viņš aizdarīja acis, lai neredzētu ierēdņa bālo, vājo seju ar vienu aci, kas glūnēja uz viņu tik izsmējīgi; viņš sakoda zobus, sažņaudza dū­res un izslējās taisns, ieņemdams agrāko lepno stāju; reibonis pārgāja, bet viņu apņēma salti drebuļi. Policists tikmēr, bezpalīdzīgs un apjucis, stāvēja blakus un rauša sviedrus no kailās galvvirsas, aizsmakušā balsī murminādams:

— Ai, tavu kaunu! Cik žēl! Viņi man uzticējās, bet es viņus pievīlu. Manu veco sirdi tagad ilgu laiku mocīs sirdēsti.

Bet Seidžo? Ar mokošām gaidām viņa bija sekojusi katrai kustībai, viņas skatieni lidinājušies no vienas sejas uz otru gluži kā divi izbie­dēti putnēni būrī. Viņa visu bija sapratusi. Nevienam nekas vairs nebija viņai jāskaidro.

Viss bija zaudēts. Pāris mirkļos viss bija zaudēts.

Seidžo klusītēm piegāja pie Sepīena.

— Es zinu, brālīt, — viņa ierunājās tik klusā, savādā balsī, ka Sepīens uzmeta viņai ašu skatienu un apskāva viņas plecus, bet viņa stāvēja, cieši piespiedusies, un raudzījās brālī. — Tagad es zinu. Viņš neatdos mums Čikeniju. Es nepareizi iztulkoju savu sapni. Mēs esam atbraukuši uz pilsētu nevis lai atdabūtu Čikeniju… bet… man liekas… varbūt… tāpēc … lai aiznestu Čileviju pie viņa. Māmiņa laikam tā bija domājusi. Viņi varēs būt kopā un vairs nejutīsies vientuļi. Tā tam jābūt. Tā …

Viņas bērnišķā balstiņa pārgāja čukstos un mazā, tumšā galviņa no­liecās.

— Saki šim vīram … es … atdošu viņam … arī Čileviju.

Viņa nolika grozu ar Čileviju uz rakstāmgalda un pakāpās atpakaļ. Seja viņai bija balta kā papīra lapa, lūpas bālas, acis, platas un sausas, stīvi raudzījās uz groziņu.

O'Reilijs, pārtraucis vaimanāšanu, stāvēja kā sastindzis. Kas šeit no­tika?

— Kas tad tas? — saniknots iesaucās ierēdnis.

— Vēl bebrs, — sacīja Šepīens. — Čilevijs. Brālis. Tas Čikenijs skumst. Ņemt viņu, Čileviju, arī; tas nebūs skumt. Tas ir mans māsa vārdi. Mans… — Balss viņam iestrēdza kaklā, un viņš vairs nespēja parunāt.

— Labi, — sacīja ierēdnis, pirmo reizi pasmaidīdams, lai gan smaids ;z vai vērta viņa seju patīkamāku. — Tā jau ir cita lieta. To mēs no- irtosim_ ļoti ātri. — Viņš pastiepa roku pēc pildspalvas…

— NE! — piepeši iekliedzās policists šausmās pārvērstā balsi un, Ј spēka, trieca dūri pret rakstāmgaldu. Visi salēcās; arī tintnīca, galda ese, pildspalvas un zīmuļi salēcās; salēcās pat bālais vīrs un kļuva vēl ilāks, arī cigarete salēcās un no mūtes izkrita uz grīdas.

— Nē, to jūs nedarīsiet! — ieaurojās Pets briesmīgā balsī. — Neviens Reiliju dēls mierīgi nenoskatīsies, kā jūs un jums līdzīgi ļaudis ņirgā- s un apkrāpj divus bezpalīdzīgus bērnus. Jūs esat caurcaurēm nelie­li — viņš brēca. — Es esmu likuma kalps, un es jūs apcietināšu par sa- ērestību, par krāpšanu, par pārkāpumiem, par lielceļu laupīšanu, par irdarbību, par… — Te viņam aptrūkās vēl skanīgāku vārdu noziegumu izīmēšanai, un, zvērīgi rēkdams, viņš apgāja apkārt rakstāmgaldam un vojās pārbiedētajam jaunajam cilvēkam, kas kāpās atpakaļ, cik ātri vien rēdams, blakus istabas virzienā, bet Seidžo un Šepīens, acis iepletuši, ivēja blakām. Ko tieši šis neprātīgais O'Reiliju dēls bija nodomājis rīt, toonēs nekad nedabūsim zināt, jo tobrīd blakus istabas durvis at­rās un bēgošajam jaunajam cilvēkam atkāpšanās ceļš bija nogriezts — ņš uzgrūdās virsū kādam šā nama iemītniekam.

— Piedodiet'! — bija dzirdama mierīga, klusa balss, un istabā ienāca vecs slaida auguma džentlmenis sirmiem matiem un apstājies pāri enēm raudzījās, kas šeit notiek.

Ieklepojies viņš atkal ierunājās:

— Piedodiet par iejaukšanos, — un tad pieklājīgi uzaicināja: — Vai 3 neapsēdīsieties?

Pets aizvien vēl nikni šņākuļoja un acīm urbās jaunajā cilvēkā, kuru ja draudējis apcietināt un kurš nebija visai pārliecināts, vai nav pa- ādājis kādu noziegumu. Rokas šim cilvēkam mazliet trīsēja, kad viņš jklēja jaunu cigareti.

— Lūdzu, apsēdieties, džentlmeņi, — atkal uzaicināja sirmgalvis. Viņi sēdās, jo juta, ka nav iespējams noraidīt šā pieklājīgā vecā cilvēka gumu. Šis džentlmenis bija zvēru dārza īpašnieks, pats misters H… .

— Tagad visu pārrunāsim, — viņš ierosināja un paskatījās te uz poli- ;tu, te ierēdni, te uz bērniem, te atkal uz policistu. Kad jūs, kārtībniek, m vakar vakarā zvanījāt pa tālruni, es apsolīju noklausīties šo bērnu istu un apsvērt, kas būtu darāms. Es visu dzirdēju… no blakus istabas, 5 tam daudz labāk, nekā ja es būtu bijis šeit, jo tad nebūtu noticis i, kas notika tagad. Es no jums jau biju dabūjis zināt, kādu tālu ceļu rni nobraukuši, kādas grūtības un briesmas pārcietuši, lai atgūtu savu luli. Taču man vajadzēja būt piesardzīgam. Man vajadzēja pārlieci- ties, ka tā nav krāpšana, un, tā kā es nesaprotu viņu valodu, es ibēju, pirms izlemju šo jautājumu, redzēt, kā viņi uzvedīsies. Tagad es >u šo notikumu zinu un uzskatu, ka apstākļi sarežģījušies man par klu.

To dzirdot, ierēdnis apmierināts noskatīja visus pēc kārtas, it kā gri­bēdams sacīt: «Nu vai es jums neteicu?» Misters H … arī noskatīja visus un paplikšķināja acenes pret ceļgalu.

— Es ceru, ka visi manī klausās, jā? — viņš turpināja.

Bija skaidri redzams, ka viņš radis saistīt cilvēku uzmanību. Viņš turēja pensnejam līdzīgās acenes ar īkšķi un rādītājpirkstu virs šaurās virsdegunes un visus pēc kārtas caur tām nopētīja. Bērniem viņa skatiens likās caururbjošs, gluži citāds nekā balss.