PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

iebāzusi. Dzeltenie Mati un tirgotājs brauca kopā ar citiem indiāņiem daudz lielākā laivā — vienā no tām milzīgajām bērzu mizas laivām, kas ar augsto, lepni izliekto priekšgalu un pakaļgalu ir līdzīgas staltam kara zirgam vai spāņu buru kuģim.

Pie pirmās valkas viņi ieraudzīja veco Virsaiti, kas bija uzcēlis šeit nometni un viņus gaidīja. Viņš prasīja, lai viņam pastāsta visu, kas bija noticis; viņš klausījās ļoti vērīgi un izšķirošajos brīžos un interesantāka­jās vietās dobjā, aizsmakušā balsī izsaucās «Ho!» vai «Hā!», vai «Hm!» — bet acis saprotoši dzirkstīja. Brīdi visu apsvēris, viņš sacīja, ka Seidžo un Šepīens ir viņu tautas gods un lepnums un par viņiem un viņu piedzī­vojumiem ar Mazajiem Runājošajiem Brāļiem, kā viņš nosauca Nieciņus, tikšot sacerētas dziesmas un šis notikums kļūšot par viņu cilts vēstures daļu. Uzmetis skatienu Cilevijam un Cikenijam grozā, viņš piebilda, ka ari tie abi tagad pieder pie cilts un tautā par tiem saglabāsies nostāsts. Kamēr viņš runāja, viņa viedajā, grumbainajā sejā rotājās smaids — pirmais smaids, kas bija atplaiksnījies pēc daudzajām, mokoši garajām dienām, jo, taisnību sakot, Virsaitis bija padrūma izskata sirmgalvis. Tad, apņēmis segu ap vidukli, viņš izslējās un, garajiem baltajiem matiem uz pleciem nokarājoties, pastiepa roku pret sauli, sacīdams:

— Hā! Mīno-ta-kijā! Kīget kī mīno-ta-kijā! (Tas ir labi, patiesi, tas ir ļoti labi!)

Pārējie indiāņi, Gitčijs Mīgvons un Dzeltenie Mati reizē atkārtoja:

— Mīno-ta-kijā! — Un viņi visi izskatījās tik svinīgi un cēli.

Kad viņi devās tālāk uz Opīpīsoveju, koki upes krastā, likās, cits citam māja un klanījās, bet caur zaru un lapu šalkoņu varēja it kā sadzirdēt viņu nopūtas: «Kīget mīno-ta-kijā!» («Tas ir ļoti labi!») Kraukļi gaisā ķērca: «Mīno-ta-kijā!» Zāle vējā žūžoja: «Se-e-e-ei mīno-ta-kijā!» Straujās krāces, kas kādreiz likās tik mežonīgi brāzmainas, tagad ierasti burzguļoja un bez rimas skandēja tos pašus vārdus. Sīkie ūdens virpu- līši no airu apakšas murmināja: «Mīno-ta-kijā!» — un viss par godu Seidžo.

Nekad vēl mežs nebija licies tiķ brīnum skaists, nekad vēl debesis nebija zilgmojušas tik dzidri, nekad vēl saule nebija mirdzējusi tik spoži, vāverītes nebija lēkājušas tik līksmi un putni dziedājuši tik skanīgi kā toreiz — atpakaļceļā uz Opīpīsoveju par godu Seidžo.

Un nekad vēl mūžā ne Seidžo, ne Šepīens nebija jutušies tik laimīgi.

Pārradušies mājās, viņi sapulcināja tovakar savā. būdā ļaudis un sarīkoja svētkus. Bija ieradušies visi cieminieki, pat divi vai trīs metisi, kuri gāja garām (nebūt netraucēdami vietējos medniekus) un, kā parasts, nesa sev lidzi vijoles. Dejotāji griezās strauji un izveicīgi, kamēr muzi­kanti skandināja senlaicīgas īru džīgas un skotu rīlus, iepīdami tajos sav­dabīgos, metisu dejām tik raksturīgos ritmus. Tika atskaņotas arī indiāņu kadriļas, kurās griezās vismaz divdesmit cilvēku uzreiz. Jautrībai nebija robežu.

Visi ciema zēni gribēja dejot ar Seidžo, un viņa nenosēdēja nevienu deju. Es, starp citu, varu jums pateikt, ka viņa bija gluži laba dejotāja. Es tur pats biju klāt un visu redzēju. Arī Šepīens visu redzēja un jutās lepns kā pāvs, redzot, kāda piekrišana ir māsai. Jūs varat nešaubīties, ka Šepīenam nekādas raizes nesagādāja izraudzīties starp ciema jaunie­tēm sev vispievilcīgāko deju partneri, jo viņas seju neslēpa aiz lakata, kā šādos gadījumos rīkojas vecākās lēdijas.

Ārā dega milzīgs ugunskurs, uz kura tika gatavota tēja. Turpat bija sapulcējušies vecāki vīri. Viņi sēdēja, smēķēja un atcerējās sen pagāju­šās dienas. Bērni tikmēr starp šaudīgajām ēnām spēlēja sunīšus un pa­slēpes. Gitčijs Mīgvons, kas līdz šim lielākoties bija skumjš, bet dažreiz pat bargs, tagad smaidīgs sasveicinājās ar viesiem un sarunājās ar tiem. Laiku pa laikam ar lielu tējas trauku viņš apstaigāja viesus, bet Seidžo un Šepīens piedāvāja krūzītes, tomēr neaizmirsa pa brīdim arī padejot.

Bet tad dejotāji sasēdās plašā lokā gar sienu, it kā gaidīdami kaut ko, un telpā iestājās klusums. Pēc tam divi bundzinieki ieņēma vietu apļa vidū un sāka rībināt tamtamus. Pa durvīm ienāca vecais Virsaitis Nīgeni- kebo ar lielu ērgļa spalvu cepuri galvā un savādiem, mežonīgiem zīmē­jumiem uz sejas un bungu pavadījumā uzsāka deju. Lejpus viņa ceļga­liem karājās riņķi no dobtiem brieža ragiem, un pie katra soļa tie grabēja un žvadzēja; rokā Virsaitis turēja sarkanmelni nokrāsotu kla­bekli no vesela bruņurupuča bruņām; bruņurupuča galva un kakls node­rēja par rokturi. Virsaitim dejojot, dobtie brieža nagi šķindēja kā mazi zvārgulīši vienā taktī ar ātrajām kāju kustībām, bārkstis pie briežādas biksēm trīcēja un drebēja un milzīgā cepure gan plaši pavērās, snieg­damās pāri pleciem, gan atkal sakļāvās, un tas viss notika precīzi vienā ritmā ar bungu rībieniem, kas skanēja bez rimas. Dejojot viņš spēcīgi kratīja klabekli un zemā balsī dziedāja savādu dziesmu, kurā tika cildi­nāti Seidžo, Šepīena, Čilevija un Čikenija piedzīvojumi, gluži tāpat kā senos laikos indiāņu karavīri dziesmās daudzināja kaujās izcīnītās uzva­ras. Katram pantam sekoja piedziedājums, ko. izpildīja koris. Dīvainā, uzmācīgā melodija satrauca.

Šo dziesmu Virsaitis bija apsolījis sacerēt, un tagad tā kļūs par vienu no cilts leģendām. Šādas dziesmas, kurās tiek apdziedāti dažne­dažādi atgadījumi, vai arī neveikli gleznojumi, kuros atainoti kādi no­tikumi, kļuvuši par indiāņu tautas vēstures pieminekļiem. Tirgotājs, kas nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebija redzējis, nodomāja, ka tā ir kara deja, un ne pa jokam satraucās, bet tad Gitčijs Mīgvons paskaidroja viņam, ka tā ir nevis kara deja, bet Vobeno, ko izpilda vienīgi zintnieki vai arī ko dejo par godu ievērojamiem notikumiem. Ar skaļu un stieptu kliedzienu Vobeno beidzās.

Vijoles tagad ieskanējās priecīgāk, telpa sanāca pilna dejotāju, un atsākās jautrība; atkal gāja vaļā kadriļas un džīgas. Dzeltenie Mati dejoja veikli un smējās visu cauru nakti; viņš aicināja dejot visneizskatīgākās vecākās sievietis un, ja līksmība kaut uz brīdi atslāba, tūdaļ ņēmās visus

atkal uzjautrināt. Tirgotājs, smejošā pūļa apņemts, aizmirsa visu savu cienīgumu un priecājās līdz ar citiem, nemaz to neslēpdams, un de­joja tikpat aizrautīgi kā pārējie. Viņš pat sadraudzējās ar abiem Nie­ciņiem, bet, lai arī kā Šepīens, kurš vairs nenīda tirgotāju, pūlējās viņam ieskaidrot, kā tos sauc, viņš tomēr nekādi to neatcerējās. Tirgotājs jo­projām sauca tos gan par Cilekiju, gan Čerokiju, gan Čikerū, gan diezin vēl kādos līdzīgos vārdos, kuru viņam, liekas, bija neierobežots krājums, taču īsto nekad netrāpīja,

Čilevijs un Čikenijs jautrībā neatpalika no pārējiem; šai ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgi. Viņi nemūžam nestāvēs maliņā, kamēr vien vi­ņiem būs divas balsis, ar ko kliegt, un katram četras kājas, ar ko dipāt apkārt; mūzikas, trokšņa un jautrības satraukti, viņi ļekatoja pa grīdu, mai­sījās dejotājiem pa kājām vai diedelēja no tiem, kas sēdēja malā. Reiz Čile­vijs iznāca istabas vidū un, izslējies pakaļkājās, skaidri un gaiši nostājās dejotājiem ceļā. Dejošana tika pārtraukta, un visi sastinga katrs savā pozā, jo neviens negribēja šo mazo draiskuli samīt vai arī uzkrist tam virsū. Kādus pāris mirkļus viņš jutās kā uzvarētājs un, tā sacīt, visu grīdu turēja savā varā; viņš stāvēja un skatījās apkārt, it kā gribēdams sacīt: «Šeit es esmu, un šeit es arī palikšu, un jūs varat kaut vai no ādas līst laukā.» Seidžo galu galā bija spiesta aiznest mazo nekauņu prom, lai arī kā tas spārdījās un spiedza. Tikmēr Čikenijs (šis svētulis!), kas bija dzīvojis pilsētā un tāpēc zināja šo to vairāk, bija uzgājis kasti ar āboliem, kurus kāds bija atnesis no faktorijas, un, atskārtis, ka vairāk par vienu ābolu iestūķēt vēderā nevarēs, ņēmās stiept tos citu pēc cita uz savu slēpni; kad viņš tika atklāts un aizturēts, sākās īsts cirks un kārtējā spiegšana. Lai bebrēnus nomierinātu, Seidžo iedeva viņiem bennoka gaba­liņus, tā cerēdama, ka viņi aizies gulēt. Bet bebrēni savā būcenī ilgi ne­uzkavējās un, izlīduši laukā, prasīja vēl. Tā viņi ar kārtējo «kukuli» ne­pārtraukti ļepatoja šurp un turp, un bija pilnīgi skaidrs — pat ja viņi cauru nakti būtu locījuši bennoka gabalus iekšā, viņi no tiem būtu notiesājuši labi ja pusi.