PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Sirmais misters H … izņēma no kabatas mutautu un visai skaļi iz­šņauca degunu, uzraugam Alekam pēkšņi uzmācās klepus:

— Hamf! Haramf!

— Skaidrs! — policists Pets saprotoši noteica, lai gan uzraugs netika bildis ne vārda.

Un tagad vajadzēja notikt visbrīnišķīgākajam. Bija pienākusi kārta ies abiem bebrēniem. Viņi atradās tikai desmit pēdu attālumā viens no otra, taču nezināja to. Kas tas bija par satraukumu! Sirdij mežonīgi dauzoties, Seidžo un Šepīens ienesa grozu būrī un par abiem nocēla vāku (viņi bija tāda stāvoklī, ka viens to nespēja izdarīt), ma Čileviju un nolika to zemē pa gabalu no Cikenija. Elpu aizturējuši, bsrni stāvēja un skatījās. Kādus pāris mirkļus bebrēni nekustējās, ļoti vērīgi viens otru pētīja. Tad viņu mazajos, miglainajos prātiņos pazām atausa apjēga un viņi sāka rāpot viens otram pretī, acīm no pieres sprāgstot vai laukā. Ieklausīdamies un ošņādami viņi lēni rāpoja uz priekšu, tad pārgāja soļos, no soļiem — uz sīkiem rikšiem un pēdīgi, pārliecinājušies, ka viens otru atraduši, spēji salēcās, ar galvām uzdrāz­ies viens otram virsū. Sadursme, maigi izsakoties, bija tik pamatīga, ka viņi, nespēdami nekur tālāk pavirzīties, izslējās pakaļkājās un, spalgi spiegdami, viens otru cieši satvēruši, turpat — visu šo ļaužu acu priekšā uzsāka cīniņu.

nebeidzamie, bezcerīgie meklējumi, mūžīgā vilšanas, nemitīgās mokas

gas, drūmās, vientulības māktās naktis — viss pagaisa.

ielais Nieciņš un Mazais Nieciņš bija atkal kopā.

drīz vien viņi līksmi skraidelēja pa iežogojumu, kas no drūma, baiga

cietuma tagad bija pārvērties par rotaļu laukumu, un es varu galvot, ka nekad agrāk tik lietderīgi tas netika izmantots. Bērni sita plaukstas,

;klaigāja, smējās un satraukti bebrēnus uzmundrināja, bet tikrņēr cīkstoņi

jeb dancotāji — sauciet tos, kā vien jums tik, — pacilāti šaudījās ap­kārt, kā negudri priecādamies par šo vienreizīgo bridi, kādu droši vien līdz šim nebija piedzīvojuši un varbūt nekad mūžā nepiedzīvos. Vēl ne reizes bebrēni nebija snieguši tik lielisku priekšnesumu, un cilvēki viņus iedrošināja un smējās, bet sirmais misters H .. . spēcīgi vēcināja pa gaisu mutautu un, man liekas, kaut ko pat kliedza.

Misters O'Reilijs, arī alkdams piedalīties šai līksmajā izrādē, ko bija palīdzējis sarīkot, un lepodamies ar to, ka ir vienīgais no klātesošajiem, kas zina visu šo notikumu, iecēla sevi par ceremonijmeistaru un, kamēr pildīja policista pienākumus, atturēdams ļaužu pūli, reizē darbojās arī kā īsts radio diktors, paskaidrodams cilvēkiem, kas šeit notiek, un lāgiem palaizdams pa kādam jokam. Viņš katram laipni uzsmaidīja un pats bez­gala priecājās. Es domāju — mēs visi būsim vienis prātis, ka viņš pelnījis šādu godu, pat ja izlikās zinām vairāk, nekā patiesībā zināja. Un, kad abi Nieciņi uzsāka savu jocīgo danci, policists pat aizgāja tik tālu, ka sacīja — viņš pirmo reizi mūžā redzot vēl kādu, izņemot pašus īrus, tik labi dejojam īstu īru džīgu. Beigās, visiem dzirdot, viņš vel piebilda:

— Kaut arī es redzu to pats savām acīm, tomēr nekad tam neticēšu.

Šos vārdus viņam var viegli piedot, jo cilvēkam, kurš nekad nav

redzējis tādu skatu, tas tiešām var likties vienreizīgs.

Tad no pūļa iznāca liela auguma vīrs tumšu ādas krāsu, mokasīniem kājās. Viņš bija vērojis šos nelielos svētkus un nevēlējies tos pārtraukt. Šis cilvēks bija jau pieminētais vīrs, kas pirmīt ātrā gaitā pa pilsētas ielām devās zvēru dārza virzienā. Kad viņš iznāca priekšā, pār pār­steigtajiem ļaudīm nolaidās klusums. Bet Seidžo un Šeplens, aizņemti ar rotaļu biedriem, viņu pamanīja vienīgi tad, kad izdzirda sev aizmugurē viņa balsi — balsi, kuru pazina tik ļoti labi, un tagad tā mierīgajā, ska­nīgajā odžibveju valodā sacīja:

— Mākoņi no saules vaiga pazuduši. Manas bēdas arī pazudušas, izklī­dušas kā migla agrā rīta stundā. Mani bērni, šie cilvēki mūsu labā darījuši daudz — ļoti daudz. Pateiksimies tagad viņiem. Mans dēls, mana meita, ņemiet savus Nitčīkīvenus, savus Mazos Brāļus! Opīpīsoveja mūs gaida!

Lielā Spalva bija ieradies, lai viņus visus četrus aizvestu atpakaļ uz Runājošo Ūdeņu Novadu — Ziemeļrietumu Vēju Zemi.

Seidžo sapnis tomēr bija piepildījies.

Un tā viņi atvadījās no pilsētas, no tās trokšņiem, burzmas un cil­vēkiem, kuri beigu beigās, prātoja Seidžo, šeit ir tādi paši kā visur citur — vairāk ir labo nekā ļauno. Taisnību sakot, gandrīz visi ir labi, viņa pēdīgi nosprieda un nolēma pastāstīt indiāņiem, kādi šie cilvēki patiesībā :r.

Viņi atsveicinājās no uzrauga Aleka, kas tik labi bija izturējies pret ībaga vientuļo Čikeniju un tagad priecājās, redzot, ka mazais gūsteknis kal ir brīvība; atsveicinājās arī no dīvainā, rāmi smaidīgā mistera H , . ., is vēl labu laiku pēc šī notikuma jutās laimīgs, ka iepriecinājis šīs >skumušas sirsniņas. Un, lai gan Gitčijs Mīgvons grasījās samaksāt ņam par Čikeniju, viņš par to negribēja ne dzirdēt un sacīja, ka prieks, 1 viņš izjutis, visu atsverot.

Policists Petriks, nelokāmais O'Reiliju dēls, pavadīja viņus uz staciju vēlāk darba biedriem stāstīja: «Es pats ar savi abi roki iesēdināju lus vilcienā. Un, kad viņu papucis dzirdēja, kā es ar bērniem runāju iiāņu mēlē, plats smaids pārvēlās pār viņa ģīmi, jānudien!» Ļoti iespē- ns, ka tā arī bija. Kad vilciens sāka kustēties, bērni bez mitas māja roku šim labajam, uzticamajam un patiesajam draugam, bet viņš stā- a uz perona, augstu gaisā pacēlis ķiveri, it kā signalizētu, un plikais iris laistījās pa gabalu. Šepīens šķīrās no policista pilnīgā pārliecībā, uz kādas zaļojošas salas milzīga, sāļa ezera vidū dzīvo tauta, kuru c par bebriem.

Kad bērni ieradās Trušu ciemā, pirmo viņi ieraudzīja Dzeltenos Matus, uzlēca uz klāja, lai viņus apsveiktu, iekams kuģis bija kārtīgi pie- vojies. Šepīens nekavējoties atdeva viņam naudu, kas bija palikusi i, un Dzeltenie Mati jau dzīrās to atdot Lielajiem Nažiem, kas bija īkuši bērnus sagaidīt. Tad viens no viņiem iznāca priekšā un notu- i nelielu runu. Viņš sacīja — viņi visi priecājoties, ka viss tik labi ārtojies, un misionārs varot naudu atdot kādam trūcīgam indiānim, am tā ir vajadzīga. Gitčijs Mīgvons pateicās visiem par laipno iztu- nos pret viņa bērniem un izteica cerību, ka reiz pienāks diena, kad ziņš varēs kādam palīdzēt.

)zeltenie Mati paziņoja, ka dosies indiāņiem līdzi uz viņu ciemu un strādās kopā ar viņiem. To dzirdot, tirgotājs, kas līdz šim bija turējies aļus, panāca uz priekšu un paspieda Gitčijam Mīgvonam un viņa iem roku, piemetinādams, ka arī viņš dosies līdzi, lai labāk iepazītu iņu paražas, kā tas labam tirgonim pienākas, tomēr ne ar pušplēstu u nekad neieminējās un nekad neieminēsies, ne par kādu naudu ca arī viņš sniedzis bērniem palīdzīgu roku. Tā arī neviens nebūtu abūjis zināt, ja vien Dzeltenie Mati neredzējis visu toreiz skolā un ticējis tagad šo noslēpumu Lielajai Spalvai. Tikmēr abi Nieciņi bija āvuši ļaužu uzmanības lokā un tika bez gala glaudīti un mīļoti; §ni bija ar mieru par godu Gitčijiem Makomāniem sarīkot cīkstēša- ai gan, man šķiet, viņiem bija vienalga, vai uz viņiem kāds skatās e. Es domāju, ka viņi drīzāk izjuta atvieglojumu, kad ļaudis izklīda ņi tika atstāti grozā vieni.

elā Spalva airēja pats savu laivu, kurai vēl bija manāmas uguns- i pēdas. Šepīens ieņēma vietu priekšgalā, bet Seidžo šai braucienā īja neko; viņa bija tikai pasažiere kopā ar Čileviju un Čikeniju, kuri r nekad neko nestrādāja; viņa sēdēja, galvu visu laiku bebru kastē