PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

— Redziet, — viņš iesāka, uzskatīdams, ka visi no viņa gaida ko vairāk (lai gan Seidžo nesaprata ne vārda, viņu apbūra šā cilvēka ne­parastā iznešanās un mierīgā, pat plūstošā runa). — Viss ir ļoti jauki. Es dzirdēju, ka šie indiāņu bērni piedāvā otru mīluli, lai abi dzīvnieki varētu būt kopā. Tas liecina, ka bērni ir patiesi. Taču šim jautājumam ir arī otra puse, kas skar mani, un par to jāpadomā. Kā jau Džordžs šeit minēja, tas bija augstākā mērā godīgs darījums un maksāja krietnu nau­das summu. So jautājumu es nevaru izšķirt uzreiz. Bez tam nav labi, ja cilvēki, it sevišķi jaunieši, dabū visu, ko vien vēlas. Pavisam kas cits, ja viņi to nopelna ar savu darbu. — Un viņš diezgan bargi pavērās bēr­nos caur acenēm, kuras atkal bija uzlicis.

— Ko jūs grasāties darīt, ser? — noraizējies jautāja O'Reilijs, vēlē­damies, kaut šis sirmgalvis beigtu lūrēt caur acenēm un ķertos pie lietas.

Bet misters H … pievērsās ierēdnim:

— Jūs, Džordž, esat labs komersants; dažreiz man liekas — pat pārāk labs.

— Es tikai pildīju savu pienākumu, ser, — atbildēja Džordžs, un vi­ņam bija zināma taisnība.

— Ak, šie mūsu pienākumi, jā! — dziļdomīgi novilka misters H… .

— Nu, nekas!

— Bet ko galu galā jūs grasāties darīt, ser? — atkal jautāja Pets, bezmaz vai sprāgdams pušu no nepacietības.

— Ko darīt? — it kā kaitinādams atvaicāja šis vecais vīrs. — Ko darīt? Ak jā, man šķiet, es jau esmu izlēmis, ko darīt, — lūk, šito! — Un viņš paņēma groziņu, kurā bija Čilevijs, un pamāja ar roku bērniem.

— Lūdzu, — viņš laipni sacīja, — saņemiet savu mazo draugu. Bet tagad, — te pēkšņi viņš kļuva varen rosīgs un lietišķs un, uzrakstījis zīmīti, iedeva to Petam, — tagad dodieties ar misteru O'Reiliju uz zvēru dārzu un saņemiet tur otru. Viņš ir jūsu. Jūs esat viņu nopelnījuši.

Šepīens blenza šai vīrā, muti pavēris, — vai viņš pareizi bija dzir­dējis? Vai arī tas bij'a vēl viens no Seidžo sapņiem, kurā iejaukts arī viņš? Vai arī varbūt viņš pats tagad sapņo? Toties Seidžo nesapņoja un sagrāba Čilevija groziņu.

— Pastāsti, pastāsti, — viņa satraukta kliedza, — ko tas nozīmē, ko tas nozīmē?

Redzēdams, ka bērni nav lāgā sapratuši, misters H … dzīrās vēlreiz ;u paskaidrot, bet Pets vairs nespēja ilgāk klusēt (viņš tik 'oti vēlējās ziņot šo prieces vēsti pirmais): v

— Lūdzu piedošanu, ser, es runāšu viņu valodā. — Viņš pagriezās st Šepīenu. — Šitais, — viņš turpināja, vairākas reizes draudzīgi iunckādams pa muguru misteru H . . . , kurš, pēkšņi pārsteigts, gandrīz i nokrita ar seju zemē, bel acenes (visiem par atvieglojumu) aizlidoja

gaisu, — labs zellis. Šitais, — pēc šiem vārdiem viņš pamatīgi iebelza mnītajam misteram H… pa krūtīm, tā ka tas bezmaz apvēlās augš- du, — šitais liels virsaitis, labs, jā gan. Priekš manis indiāņu mēle ir r grūtu. Ar vienu rāvienu dabūt divus bebrus! Sapratāt? — un, lieliskā iiāņu valodā piebildis: — Kīget! Kīget! — sajūsmināts atkal pievērsās steram H… : — Ser, svešvalodas allažiņ bijušas O'Reiliju stiprā se.

— Tieši tā! — noteica misters H . . . . — Neapšaubāmi, nudien!

Smaidīdams viņš pavadīja laimīgos apmeklētājus līdz durvīm un, vēr-

ms aiz viņiem durvis ciet, aizvien vēl pie sevis smaidīja.

«Tā nu gan bija varen patīkama spēle,» viņš nodomāja, «kaut ari nu palicis zaudētājos.» Un viņš līksmi paberzēja rokas, it kā būtu no- īdzis visai izdevīgu darījumu.

Es ļoti šaubos, vai Seidžo un Šepīens kaut ko atceras no gājiena uz ēru dārzu līdz tam brīdim, kad Pets parādīja ieeju dārzā, kas bija re- ama pa gabalu. Seidžo metās skriet. Bālums no sejas pazuda, bet acis, s visu laiku drudžaini vērās apkārt, iegailējās. Lakats noslīdēja no gal- s, un biželes lēkāja pa pleciem, kad meitene ar mokasīniem mazajās jelēs dipināja pa ietvi. Aiz viņas gāja Šepīens: viņš netika māsai līdzi,

nesa groziņu ar Čileviju, kas, tik ilgi turēts sprostā, taisīja milzīgu >ksni. Aiz viņiem gāja uzticamais draugs misters O'Reilijs tumši pie- kušu seju, bez ķiveres, spiezdams lielu, sārtu kabatas lakatu pie galvas, s bija «kaila kā ola jau divdesmit gadu». Viņš pūta un elsa kā velko- j, kuram uznākusi viegla aizdusas lēkme.

Vienu reizi viņš ieaurojās:

— Ei! Vai tās ir skriešanas sacīkstes, vai?

Bet bērni devās tikai uz priekšu un diez vai viņu dzirdēja.

— Ak, tie mazie pagānēni, — policists murmināja, — viņi grib mani beigt, tā jā! — Tomēr varonīgi turēja līdzi.

Viens otrs garāmgājējs apstājās un noskatījās, kā mazie indiāņi, meža ānās ģērbušies, skrien pa ielu, bet policists acīmredzot dzenas tiem kaļ. Viņi dzirdēja arī, ka grozā kāds spiedz un smilkst, jo Čilevijs skaļi atestēja pret kratīšanos, kādu bija izraisījusi lielā steiga. Daži garām- jēji atgriezās un pievienojās šim neparastajam gājienam, kura priekš- lā traucās melnmatainā meitenīte.

Aiz viņiem visiem — tālu, tālu aizmugurē — gāja vēl kāds cilvēks: la auguma vīrs brūnu ādas krāsu. Viņš ātrā gaitā soļoja pa pilsētas

ielām. Viņš izskatījās tik drūms un bargs, ka ļaudis labprāt pagāja sānis, palaizdami viņu garām, un, lūrēdami viņam nopakaļ, cits citam jautāja:

— Kas tas tāds ir? Kas tas ir par cilvēku?

Bet viņš pat neuzmeta nevienam skatienu.

Pie ieejas gadījās neliela aizkavēšanās, jo zvēru dārzs vēl bija ciet. O.'Reilijs bērnus drīz vien panāca un uzrādīja savu apliecību; tā viņi tika ielaisti iekšā. Pie ieejas bija salasījies prāvs ļaužu pūlis, un, līdzko vārti tika atvērti, visi spiedās iekšā. Kalpotājs, kas ir mums jau pazīstamais uzraugs Aleks, zināja, kas jādara, jo misters H… pēdējā brīdī bija no­spriedis ierasties pats un tagad, nodevis rīkojumu, stāvēja pūlī. Kad viņš pamāja ar galvu, Aleks žigli aizveda Seidžo uz bebrēnu būri. Piepeši viņa atkal nobālēja. Viņai likās, it kā viņa skrietu pa milzīgu klajumu un šā klajuma viņā galā jūdzēm tālu tumstu atbaidoši režģi, un tad — tad viņa jau varēja redzēt tiem cauri, un tur — jā, tur, režģu pašā vidū, sēdēja brūns, pūkains dzīvnieciņš. Ak, vai tas bija Čikenijs? … Vai tas varēja būt Čikenijs? … Jā, tas bija . .. viņš!!

Seidžo, atmetusi kautrību, aizmirsusi svešos ļaudis, aizmirsusi trok­šņaino pilsētu, aizmirsusi visu, redzēja vienīgi sīko spalvaino zvēriņu. Tagad tas atradās pavisam tuvu! Piedrāzusies pie dzelzs iežogojuma, viņa nometās uz ceļiem grantī un, izbāzusi abas rokas cauri režģim, spalgi iekliedzās:

— Čikenij! ČIKENIJ!! Č1KENIJ!!!

Nekam vairs neticēdams, bebrēns sēdēja, kā sēdējis, un tikai skatījās.

— Tā esmu es, Seidžo! Ak, Čikenij! — viņa caur asarām iekliedzās. Vai tiešām viņš visu aizmirsis?

Pagāja krietns brīdis, bet mazais radījums nepakustējās, tikai, apaļo, brūno galviņu uz vienu pusi piešķiebis, it kā ieklausījās. Seidžo atkal iekliedzās:

— Či-ke-ni-i-i-ij!!!

Beidzot viņš pazina. Viņš jocīgi ieguldzinājās un, cik ātri vien va­rēdams, ar savām īsajām kājelēm aiztipināja pie režģa.

Pūlī atskanēja prieka saucieni. Uzraugs Aleks panāca uz priekšu un, atvēris mazās dzelzs durtiņas, sacīja:

— Šeit, mis … e … mamzel… e … senjorita… — Viņš lāgā ne­zināja, kā lai meiteni uzrunā, un pats arī bija gauži uztraucies. Seidžo iebrāzās iekšā, notupās uz ceļiem un, iecēlusi sen pazudušo Čikeniju sev klēpī, noliecās pār to. Viņi abi pieklusa. Košais galvas lakats apslēpa visu, un ne jūs, ne es, ne arī kāds cits nekad nedabūs zināt, kas starp viņiem abiem notika tai liktenīgajā, tai brīnum jaukajā, tai nemūžam neaizmirstamajā rītā.