PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Beidzot, noguruši no garā ceļojuma, satraukuma, no šā un tā un diezin vēl no kā, bebrēni devās uz savu būceni, lai no tā vairs nešķirtos, un, purniņus cieši kopā sabāzuši, ķepiņām viens otra kažociņā iekāru­šies, bennoka gabaliņu no visām pusēm apņemti, ieslīga miegā, bet visas bēdas un raizes un bezgala garās vientulības dienas pagaisa un aizmir­sās uz visiem laikiem.

Kopš tās dienas atkal skanēja klaigas un smiekli rotaļu namiņā un ezera krastā — tāpat kā toreiz, kad Čikenijs vēl nebija aizvests prom. Likās pat, ka tas nekad nav noticis, viss ir bijis tikai ļauns murgs. Būdā, kas tik ilgu laiku bija stāvējusi tukša un pamesta, atkal skanēja līk­smība. Mīkstajā zemē pie laivu piestātnes no jauna varēja redzēt mazu pēdu nospiedumus. Bet cik tur trūka, ka to īpašnieki — kā divkājainie, tā arī četrkājainie — vairs nekad un nekur savas pēdas nebūtu atstājuši.

Nebēdnis Čilevijs bija atkal kļuvis tikpat pārdrošs un stūrgalvīgs kā agrāk vai pat, ja atļausiet piebilst, vēl neciešamāks. Viņš pazuda kaut kur kā parasti, un jūs varat būt droši, ka tika arī atrasts, kā parasti, strādājot kādu nedarbu, un, pieķerts tajā, tūdaļ uzsāka muļķoties — novēlies uz muguras, skaļi kliegdams, valstījās pa zemi vai nu aiz prieka par savu nerātnību, vai arī aiz tīrās palaidnības. Abi bebrēni bija brangi pastiepušies garumā, tomēr Čikenijs augumā mazliet atpalika, un tagad skaidri varēja noteikt, kurš no viņiem lielāks, lai gan pašā sākumā bija

grūti viņus atšķirt. Čikenijs bija palicis tas pats Vismazākais Nieciņš un bija tikpat mīlīgs un maigs kā agrāk. Lai gan ne vienmēr viņš bija rātns, to no viņa nevarēja gaidīt. Tomēr vai maz iespējams saskaitīt tās reizes, kad viņš gulēja Seidžo rokās tāpat kā senāk, cieši jo cieši purniņu piespiedis pie viņas kakla tai vietiņā, ko viņš tik labi pazina. Tad viņš saritinājās, aizvēra actiņas, mazliet pašņāca un sāka no laimes ņurkstēt, kā tas tik bieži bija noticis sapņos, kad viņš vientuļš gulēja salmos uzrauga virtuvē. Tagad viņu nekad vairs nemāks vientulība, un, kad viņš pavērs vienu aci un paskatīsies, viņš pārliecināsies, ka aizvien vēl ir turpat un nesapņo.

Tagad viss bija tāpat kā agrāk, un dienas pagāja darbā un priekos. Viņi gan peldējās, gan rakņājās un mīcījās pa dubļiem, gan tīrīja un sukāja kažociņus, gan spēlēja paslēpes zem laivas, gan cīkstējās, gan ne visai prasmīgi ņēmās būvēt mazo, jocīgo bebru māju, kurā no lietus tā arī nevarēja paslēpties. Un, kad diena darbā un rotaļās bija pagājusi, bebrēni uz īsajām, nogurušajām kājelēm klunkurēja pa taku augšā uz būdu, kur viņus gaidīja mazās bļodiņas (tās pašas mazās bļodiņas!) vai nu ar vārītiem rīsiem, vai pienu, vai īpašos gadījumos pat ar kriksīti konservu. Pirms gulētiešanas viņi vēl katrs saņēma pamatīgu, biezu riku bennoka, bet pēc tam ieslīga saldā miegā savās mīkstajās, siltajās guļ­vietās . . .

Tā pagāja laimīgā vasara.

Pienāca rudens un reizē ar to Krītošo Lapu Dienas, Klusās Dienas. Bija pienācis arī laiks vest Čileviju un Čikeniju atpakaļ uz vecajām mājām. Bija jādod viņiem iespēja sākt īstu — bebriem vien piemērotu dzīvi. Ziemā būtu neiespējami sagādāt viņiem nepieciešamās peldes un pastaigas iespējas. Kādudien Gitčijs Mīgvons pasauca bērnus un saudzīgi viņiem visu paskaidroja. Viņš sacīja, ka bebri drīz izaugs lieli 1 un nevarēs justies laimīgi, dzīvojot tādos nedabiskos apstākļos, tāpēc tie cik ātri vien iespējams jānogādā pie citiem bebriem, kur tie dzīvos tā, kā daba tiem lēmusi.

Bērniem jau agrāk tas bija ienācis prātā, tikai viņi viens otram par to ne vārda nebija bilduši. Jo tuvāk nāca šķiršanās brīdis, jo Seidžo kļuva klusāka un domīgāka un stundām ilgi noņēmās ar mazajiem nebēdnie­kiem, kuri drīz vien viņai vairs nepiederēs. Bebrēni tikmēr, kā allaž, bezrūpīgi ar viņu rotaļājās, ne brīdi neiedomādamies par nākotni, kaut ari tā solījās būt viņiem laimīga.

Seidžo mīlēja bebrus tik ļoti, ka domāja nevis par to, kā viņa skums, kad bebru vairs nebūs, bet gan par to, kā priecāsies viņi, atkal ieraugot savu tēti un māmiņu.

' Bebri aug ļoti lem; paiet kadi tris gadi; kamēr tie pilnīgi nobriest. (Autora pie­zīme.)

«Ka es varu skumt?» viņa pati sev vaicāja un tad skaļi, balsij trīsot,

sacīja:

— Es esmu ļoti laimīga! Tik tiešām\ Es zinu, ka esmu tāda! Ta gan!

Jā, Seidžo, tu biji laimīga, laimīga, jo darīji otram labu.

Un tad kādā oktobra rītā, Krītošo Lapu Mēnesī, kad pakalnu rotā rudens jau ieaudis tumšsārtus, brūnus un zeltainus dzīparus, Čikenijs un Čilevijs — Mazais Nieciņš un Lielais Nieciņš šķīrās no sava mājokļa un būdas, kur bija pavadījuši laimīgās un bezrūpīgās bērnu dienas. Atva­dījušies no ļodzīgās, mazās bebru mājiņas, no rotaļu namiņa, no takas, no visām vietām ezera krastā, viņi ierāpās vecajā bērza tāss groziņā, kas viņiem tik ilgi un labi bija kalpojis, un uzsāka sava mūža pēdējo vissvarīgāko ceļojumu.

Un diez vai bebrēni, iekārtojušies saldi smaržīgajās zāļu guļvietās, apjauta, kāds liels notikums viņus gaida ceļojuma galā.

Tam vajadzēja izvērsties par lielu notikumu.

Seidžo izskatījās grezna košajā, rūtainajā kleitā, jaunajā, spilgtajā akatā un skaistajos, pērlītēm rotātajos mokasīnos. Šepīens un Gitčijs 4īgvons bija uzvilkuši samtaini brūnus briežādas apģērbus, ko nēsāja ikai īpašos gadījumos. Uz slavenā groziņa Seidžo bija uzkrāsojusi lapas, pilgtus ziedus, putnus, mazus dzīvnieciņus, lai jautrāks būtu Čilevija un ^ikenija pēdējais ceļojums. Lielā, baltā spalva, kas nokārās no roktura, n uzkrāsotie zīmējumi piešķīra vecajam groziņam pavisam citu izskatu, iezgala rūpīgi Seidžo bija izklājusi groziņu ar smaržīgām zālēm un pie­ej usi pie tā putna spalvām rotātu nelielu ādas maišeli ar abām gauži ārgajām bļodiņām.

Laiva, kas tik uzticīgi un labi bija viņiem kalpojusi un dalījusies r viņiem daudzajos piedzīvojumos, arī nebija atstāta novārtā. Uz tās airs nebija samanāmas ugunsgrēka pēdas. Sāni bija nokrāsoti spilgti zelteni kā agrāk, pārkrāsoti bija arī margapmaļi un uzzīmēta cita acs īe tik plēsonīga kā iepriekšējā, drīzāk gan jautra, ieskatieties vien ibāk!), tika uztaisīta arī jauka, jauna aste. Laiva izskatījās varen lepna,

kā zinātu, ka šim ceļojumam jābūt neparastam; izbraukusi ezerā, tā itiesi draiski luncināja jauno asti vējā, un, kad lokoties un šūpojoties īdēja garām niedres un meldri, likās — tā mirkšķina aci, it kā par kaut 3 priecādamās.

Viņi devās uz Dzelteno Bērzupi, kas plūda zilajā tālē starp Čukstošo tpu Pakalniem, kur Čikenijs un Čilevijs bija nākuši pasaulē.

Viņi ceļoja jau sešas die­nas. Un, jo tālāk viņi brauca, jo gaiss kļuva klusāks un ūdeņi rāmāki. Katru nakti meža zosis gariem kāšiem lidoja pāri viņu galvām uz dienvidiem, un tumsā bija skaidri sadzirdami to spārnu vēzieni. Ar katru jaunu ritu saule likās mazdrusciņ lielāka un sārtāka, lapas vēl košākas, jo mežs Krītošo Lapu Mēnesī, atvasarai iestā­joties, ir neaprakstāmi skaists.

Seidžo patiesi bija laimīga; viņa nemaz negaidīja, ka tā jutīsies. Un, lai justos tāpat arī turpmāk, viņa paturēja vērā, ka šie sīkie, tik ļoti mīlētie bebrēni, viņas Mazākie Brāļi, dzīvos labāk nekā līdz šim un drīz tiks labāk aprūpēti, nekā dzīvojot pie viņas, ka viņi dodas mājup, mā­jup pie savējiem. Rotaļu laiks tuvojās beigām, to viņa saprata, bebrcni kļuva jo dienas jo prātīgāki. Necik ilgi, un viņi sāks strādāt tāpat kā