PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

visi meža dzīvnieki, tāpat kā agri vai vēlu jāsāk strādāt gandrīz visiem cilvēkiem. Seidžo pārliecinājās (vai jūs jebkad esat manījuši, cik viegli ir sevi pārliecināt?), ka bebrēni radīti darbam, nevis būt par luteklīšiem. Tā tam jābūt. Tikai strādājot bebri varēja justies patiesi laimīgi.

Tomēr palaikam Seidžo sirsniņa sāpēs sažņaudzās un skatiens mazliet aizmiglojās, taču ikreiz viņa žigli izslaucīja ar roku acis un sacīja sev: «Es tikai žēloju sevi. Esmu gan es palmīle. Mums jādara viss, lai viņiem klātos labi. Es taču viņus tik ļoti mīlu.» Saņēmusies viņa pārlaida ska­tienu pār kokiem un ezeru, palūrēja groziņā, pakutināja jocīgās, mīk­stās bebrēnu austiņas un domāja par to, cik jauki būtu, ja viņa varētu redzēt, kas notiks tālāk, un dzirdēt, ko viņi cits citam teiks, kad ieies alā.

Kaut bebrēnu tētis, māmiņa un pārējie mazuļi viņus pienācīgi saņemtu un viņa varētu redzēt tos visus kopā! Seidžo vēlējās — ai, cik karsti viņa vēlējās! — lai nekad neviens mednieks bebrēnus neuzietu.

Ceļojuma pēdējā vakarā viņi apmetās starp priedēm tai jaukajā vietā blakus nelielajam strautam, kas iztek no bebru dīķa, — tai vietā, kur pirms krietna laika sprīža mēs pirmo reizi ieraudzījām Gitčiju Mīgvonu ieturam pusdienas maltīti. Šai neaizmirstamajā vakarā, kad viņi bija paēduši un visu nokopuši, kad bija satumsis un jautri sprēgāja ugunskurs, Lielā Spalva paziņoja, ka viņam ir kas svarīgs sakāms un to viņš gribējis pataupīt pēdējam brīdim.

Visapkārt valdīja klusums; bērni sēdēja pie kvēlojošā ugunskura un klausījās. Čilevijs nekustēdamies tupēja pie sava groziņa un, pieliecis galviņu uz vienu sānu, kā jau daždien bebri dara, arī šķita klausāmies; Čikenijs gulēja kluss kā pelīte, nolicis galviņu Seidžo klēpī, un droši vien arī klausījās. Platā, dziļā upe, kas tik klusi un ātri plūda garām, noteikti to visu dzirdēja un, bez šaubām, atkārtoja neskaitāmas reizes līdz pat pirmajām krācēm, kuras gulēja ūdens ceļā. Pat augstie, tumšie toki, kuri tik svinīgi un rāmi slējās ap nometni, ugunskura atspulgiem iaudoties starp tiem, likās, stāvēja un klausījās, kamēr Lielā Spalva unāja.

— Seidžo un Šepīen, — uzņēma valodu Gitčijs Mīgvons, — šī ir pē­lējā nakts, ko mēs pavadīsim kopā ar Čikeniju un Čileviju. Rīt viņi itgriezīsies pie savējiem un dzīvos tā kā visi bebri. Cik brīnum jaukas jijušas dienas, ko mēs kopā pavadījām! Bebrēni ienesa daudz prieka nūsu mājā, un saulainās vasaras dienas kļuva vēl saulainākas, jo viņi >ija ar mums.

Es uzgāju viņus šai vietā novārgušus un bezpalīdzīgus — gandrīz vai nirstošus. Tagad viņi šeit atgriezušies veseli un stipri, lai dzīvotu tālāk. Ziņu piedzīvojumi beigušies, un viņi kļūs laimīgi kā vēl nekad savā nūžā.

Vienu gan es varu jums apsolīt: viņi nekad netiks nogalēti.

Šai brīdī Seidžo izdvesa tik tikko sadzirdamu skaņu, taču tūlīt pat ielika pirkstu pie lūpām, lai to apslāpētu.

Gitčijs Mīgvons turpināja:

— Jūs redzējāt, ka Virsaitis dejoja Sīšīgvanu — Klabekļu deju; tas bija

Vobeno un nozīmēja, ka viņš aizliedz indiāņiem šai vietā vai šās vietas tuvumā bebrus medīt. Neviens baltais cilvēks šeit nekad nenāks. Šie ir mani medību lauki, bet es nemūžam nedarīšu pāri ne viņiem, ne arī viņu ģimenei. Nogalēt viņus būtu tas pats, kas nogalēt mazus, draudzīgus cilvēciņus. Viņi bija vērtuši manu bērnu dzīvi laimīgu. Ja viņi būtu spējuši mani saprast, es viņiem būtu pateicies. Lai notiktu kas notik­dams, šeit viņi vienmēr būs drošībā.

Rīt, kad jūs palaidīsiet viņus brīvībā, es iekliegšos kā bebrs, jo tā viņi parasti cits ar citu sasaucas. Jaunie bebrēni alā to nedzirdēs, bet vecie varbūt ieradīsies, lai viņus saņemtu. Es neesmu par to pilnigi pārliecināts, tomēr es mēģināšu.

Seidžo cieši piespieda pie mutes roku, lai šoreiz ne skaņa pār lūpām nenāktu. [15] Tieši tobrīd no pakalniem atplūda kluss kauciens, uz mirkli kļūdams skaļāks, tad atkal izgaisdams klusumā, — mežonīgs, dobji vientulīga vilka kauciens. Gitčijs Mīgvons nogaidījā, kamēr atbalss pēdējās skaņas izzūd. Viņi visi tikmēr klausījās. Indiāņi no vilkiem ne­baidās; viņi uzskata tos, tāpat kā paši sevi, par medniekiem un dēvē par Vientuļniekiem.

Gitčijs Mīgvons runāja atkal tālāk.

— Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš, — viņš pasmaidīja, šos vārdus izsacīdams, — nekad nebūs jums pilnīgi zuduši. Bebri nav tādi kā pārējie dzīvnieki, viņi ir stipri līdzīgi cilvēkiem. Ja viņi jūs pazīst un sadrau­dzējušies ar jums, viņi jūs neaizmirsīs. Viņi vienmēr paliks jūsu draugi.

Un tagad nāks visjaukākais. (Neviens neizdvesa ne skaņu, arī vilks ne.) Reizi gadā, Krītošo Lapu Mēnesī, kad lapas mežā lidinās mums vis­apkārt kā koši nokrāsotas sārtas un dzeltenas sniegpārslas un debesīs lido meža zosu kāši, jūs brauksiet uz šejieni — uz bebru dzimto vietu, pastāvēsiet mazliet šeit, pavērosiet viņu dīķi vakaros un paskatīsieties, kā viņi peld, strādā un rotaļājas. Iespējams, ka viņi piepeldēs jums klāt un jūs varēsiet ar viņiem parunāt, varbūt pat viņus paglaudīt. Bebri var arī visu neatcerēties, daudz kas par jums būs izzudis no viņu atmi­ņas, tomēr jūs viņi nemūžam neaizmirsīs. To man stāstīja sirmgalvji, kas dzīvē daudz ko pieredzējuši. Savās jaunības dienās par to pārlieci­nājos arī es pats.

Mīļie bērni, tādi ir mani vārdi.

Un šie vārdi izdzēsa pēdējās skumju paliekas no mazās Seidžo sir­sniņas — bet varbūt arī ne gluži pēdējās, jo viņa galu galā bija tikai maza meitenīte, kura atteikusies no visa, kas vien viņai piederējis, — no divām sīkām radībiņām, kuras mīlēja tā, kā spēj mīlēt tikai maza meitenīte. Bebri nebija no tiem, kas visu ātri aizmirst, — tēvs tā bija teicis, un Seidžo pie sevis nosprieda:

«Es pakāršu groziņu kokā tuvu zemei un atstāšu ari abas mazās

bļodiņas, un, kad bebrēni atnāks uz šejieni un tās ieraudzīs, viņi atcerē­sies mani.» Tonakt, kad Seidžo gulēja uz balzama baltegles zariņiem, pēdējo reizi apskāvusi Lielo Nieciņu un Mazo Nieciņu, viņa pārdomāja visu, kas bija noticis kopš bebrēnu ierašanās tai nemūžam neaizmirsta­majā dzimšanas dienā, "domāja par kopā pavadīto jauko laiku un par to, cik laimīgi viss pēdīgi bija beidzies, domāja arī par tēva vārdiem — ka viņš iekliegsies kā bebrs un varbūt tad parādīsies mazuļu vecāki. Kauns būtu šo pēdējo nakti nogulēt. Viņa gulēja nomodā, cik vien ilgi varēja, un klausījās mierīgajā Čilevija un Čikenija elpā. Pēdīgi arī viņa nolika savu mazo, dompilno galviņu blakus abiem sīkajiem, miklajiem purniņiem, kuri pūta un elsa, un reizumis gandrīz vai šņākuļoja, un drīz vien kopā ar bebriem pārcēlās uz Aizmirstības Zemi.

Otrās dienas pievakarē, saulei rietot, kad no miega mostas meža bebri, Gitčijs Mīgvons ar bērniem stāvēja pie bebru dīķa. Tieši no šejie­nes bija sācies Čikenija un Čilevija — divu mazītiņu noklīdušu bebrēnu dēkpilnais ceļojums, kam tagad bija pienākušas beigas. Daudzējādā ziņā šī vieta bija tāda pati, kādu mēs to redzējām pirmo reizi maijā — Ziedu Mēnesī. Dambis bija labā kārtībā un ūdens — papilnam. Bebru mājoklis kā varens, tumšs kalns aizvien vēl slējās augstu virs purvāja. Dīķis ne­izskatījās vairs pamests. Visur bija jūtams čaklu roku darbs, it kā te būtu noņēmusies vesela brigāde strādnieku ar cirvjiem un lāpstām. Tomēr to visu bija paveikuši divi bebri, jo mazuļus pirmajā vasarā par diez kādiem palīgiem vēl nevar uzskatīt. Mājokļa sienas bija pamatīgi notrieptas dubļiem, lai aizturētu aukstumu, bet pašā priekšā līgojās mil­zīga barības noliktava — ziemas iztikai savākti koku stumbri un zari. No krasta dažādos virzienos uz mežu vijās šauras, gludas, tīras taciņas; gar to malām rēgojās nesen nograuzto koku celmi, uz kuriem bija skaidri saskatāmas bebru zobu pēdas. Lielākā daļa koku bija jau paslēpti, bet daži, sagrauzti gabalos, vēl gulēja ūdens tuvumā. Viss liecināja, ka bebri joprojām vēl strādā, lai ievāktu ražu, pirms uznāk ziema, kas nebija vairs aiz kalniem.