PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

— Pagaidi, manu dēliņ, pagaidi! Es gribu tev ko pateikt, — viņš izdzirda, ka viņu kāds uzrunā indiāņu valodā.

Kaut arī viņš nevienu indiāni nebija manījis, viņš tomēr apstājās un atskatījās. Viņš ieraudzīja, ka tuvojas kāds cilvēks, kas runā odžibveju valodā tikpat labi kā viņš pats, un tomēr tas nav vis indiānis, bet ir baltais cilvēks, liels un spēcīgs, gaišiem matiem un zilām acīm, nevis saltām kā tirgonim, bet smaidīgām un labsirdīgām. Baltais krekls tam pie kakla bija vaļā, piedurknes uzrotītas virs elkoņiem, kakls un rokas saulē iedegušas un izskatījās tikpat brūnas kā indiāņiem. Kājās viņam bija mokasīni, un Šepīens pat satraukumā ievēroja, ka soļus viņš sper piesardzīgi, it kā nebūtu pie šādiem apaviem lāgā pieradis. Svešinieks pienāca pie zēna un uzlika roku viņam uz pleca. Šepīens nez kāpēc uz­reiz jutās brīvi un nepiespiesti un nepievērsa vairs nekādu uzmanību skaļajiem tūristiem, kas viņu joprojām vēroja; viņš redzēja tikai smai­došo, brūno seju un dzirdēja tikai vārdus, ko gaišmatainais cilvēks iz­runāja indiāniski, pareizi lietodams skaņu mīkstinājumus, kas Šepīena ausij bija tik tuvi un tīkami.

— Nebaidies! — sacīja cilvēks ar dzeltenajiem matiem (klusībā Še­pīens jau bija nosaucis viņu — Dzeltenie Mati). — Šie člitčiji Moko- māni, amerikāņi, visi ir labi ļaudis. Viņiem patīk indiāņi, un viņi gri­bēja tevi tikai nofotografēt. — Viņš pavilka Šepīenu sānis un turpināja: — Iesim uz tavu nometni un parunāsimies tur. Es gribu dzirdēt, ko jūs piedzīvojāt ugunsgrēka laikā, bez tam sen jau esmu vēlējies tikties ar Gitčija Mīgvona bērniem. — Viņš vēl piebilda, ka labi pazīstot viņu tēvu, un, tāpat kā citi baltie, nosauca to par Putna Spalvu.

Lai gan Šepīens tikai nupat bija ar svešinieku iepazinies, viņš uz­reiz juta, ka tas ir draugs, kuram var uzticēties, un viņam kļuva silti ap sirdi. Viņš jauno draugu nesēdināja laivā, bet veda uz nometni cauri mežam, jo ne vienu reizi vien bija dzirdējis, ka baltie cilvēki tik mazas laivas apgāžot. Taču vēlāk Šepīens redzēja, ka šis jaunais, saulē iedeg tī­šais cilvēks prot kanu laivu lieliski vadīt.

Seidžo gatavoja pusdienas. Ieraudzījusi viņus nākam, viņa žigli pa­slēpās teltī, jo nekad agrāk baltos cilvēkus nebija tuvumā redzējusi, vienīgi tirgotāju, kuru nīda. Šepīens nodomāja, ka viņam krietni vien būs jānopūlas, kamēr pierunās māsu iznākt ārā.

Izdzirdusi, ka ciemiņš līksmi smejas un runā indiāņu valodā, Seidžo palūrēja atnācējā/un viņas skatiens sastapās ar tik labsirdīgu un jautra acu pāri, kādu viņa bija redzējusi vienīgi tēvam. Seidžo jutās savaldzi­nāta un, iznākusi ārā, apsēdās pie ugunskura, izlikdamās, ka darbojas ar katliņiem un bļodām. Viņa trakoti gribēja paskatīties uz šo patīkamo svešinieku, tāpēc pārvilka galvas lakatiņu dziļi pār acīm un paslepen glūnēja uz viņa pusi. Kad svešinieks to pamanīja — un tas notika ne vienu reizi vien —, viņa pietvīkusi nolieca galvu zemāk, ieslēpdama seju vēl dziļāk lakatiņā, un atkal sarosījās pie ugunskura. Pusdienas pē­dīgi patiešām bija gatavas, un viņi ieturēja maltīti visi kopā. Šepīens izjuta vēl lielāku cieņu pret svešinieku, redzot, ka tas prot iekārtoties tikpat ērti kā indiānis, — Šepīens nekad nebija redzējis, ka tā sēdētu baltie, vienīgi traperi, kuri palaikam savos ieradumos ir stipri līdzīgi indiāņiem.

Dzeltenie Mati uzslavēja pusdienas, sacīdams, ka sen neesot baudī­jis tādu maltīti, un es domāju, ka tā bija taisnība, jo pusdienās bija tikai bennoks ar cūku taukiem sviesta vietā, dažas šķēles kaltētas brieža gaļas un tēja bez cukura. Taču viņš uzvedās tā, it kā tas būtu svētku mielasts.

Pēc pusdienām ciemiņš aizdedza cigareti un brīdi smēķēja. Seidžo tas likās gauži dīvaini. Visi indiāņi, pat vairums vecu sieviešu kūpināja pīpes, bet viņa nekad agrāk nebija redzējusi cigaretes. Viņa nodomāja, ka šim svešiniekam, kas tik labi runā indiāniski, ir dīvaini paradumi, tomēr tie ir varen patīkami, — tā Seidžo un Šepīens sačukstēdamies nosprieda.

Svešinieks smēķēdams stāstīja par sevi. Viņš esot misionārs, taču — viņš pasteidzās piebilst — ne jau tāds, kas gribētu visur iejaukties un pārmainīt visus indiāņu paradumus un ticējumus, no kuriem daži viņam šķiet brīnišķīgi; viņš negribot indiāņiem arī neko uzspiest, tikai jūto­ties kā brālis viņiem. —

Indiāņu valodu viņš iemācījies no grāmatām, vēlāk apbraukājis da­žādas vietas un dzīvojis kopā ar dažādām indiāņu ciltīm — gan ar buš- krī un soto ciltīm, gan ar elgonkvīniem un odžibvejiem (visām šīm ciltīm valoda ir līdzīga), strādājis kopā ar viņiem, bijis par skolotāju viņiem, ārstējis slimos, centies, cik viņa spēkos, darīt šos ļaudis laimī­gus, jo viņam licies, ka visi cilvēki pasaulē ir vienas lielas ģimenes lo­cekļi un neatkarīgf no tā, vai viņiem ir sarkana vai balta ādas krāsa, viņi visi ir vienādi. Viņš pastāstīja, ka pilsētās dzīvo labi cilvēki, kas dod viņam naudu, lai viņš varētu savu laiku ziedot indiāņiem, pretī ne­prasot no tiem neko.

Šie mazie indiāņi kā apburti klausījās svešajā, jo viņiem allaž bija licies, ka indiāņi ir visu aizmirsti un tagad, kad viņiem atņemta zeme,

nevienam vairs nerūp, kas ar viņiem notiek. Bērni noticēja, ka šis cil­vēks viņiem ir kā brālis, kaut ari āda saules neskartajās vietās bija balta un acis nevis melnas kā viņiem, bet zilas kā debesis dienas vidū.

čilevijs tobrīd teltī pēc pēdējās peldes susinājās un sukājās. Izdzir- dis balsis un, kā man šķiet, nojautis, ka pie pusdienu galda kaut kas notiek, bebrēns izsteberēja ārā un ieraudzīja svešinieku. Viņš tūdaļ no­sprieda, ka viņam ar to jāiepazīstas. Bebrēns piegāja pie pusdienu galda — zemē noklāta tīra, balta audekla gabala — un, uzkāpis uz tā, aiztenterēja starp traukiem tieši pie ciemiņa. Apsēdies uz pakaļkājām, dzīvnieks ņēmās pētīt svešinieku. Varbūt Čilevijs domāja — ja pareizi rīkosies, no tāda liela ciemiņa varēs dabūt prāvāku gabalu bennoka. Pamanījis, ka viņš tam iepaticies, bebrēns sāka šūpot galvu uz priekšu un atpakaļ, no viena sāna uz otru, pats šūpodamies līdzi, kā to darīja agrāk dejojot. Pēc brīža Čilevijs nokrita uz muguras zemē un ņēmās starp traukiem velties un valstīties. Tad trauki iešķindējās, krūzītes sa­gāzās, kaut kas izlija ārā un šķīvji pajuka kur kurais. Lai nomierinātu bebrēnu, Seidžo žigli iegrūda viņam pamatīgu ņuku bennoka, cerēdama, ka viņš ielīdīs teltī un tur to notiesās. Taču šoreiz bebrēns nebija vis tik viegli piekukuļojams pamest šo sabiedrību. Viņš notupās turpat uz galdauta un, saņēmis abās ķepiņās bennoku, sāka ar baudu to ēst, vienu spožu melnu aci uzmezdams ciemiņam.

Kopš Čikenija aizvešanas Čilevijs pirmo reizi izpildīja savu jocīgo deju. Seidžo uzskatīja to par labu zīmi un vēl vairāk pārliecinājās, ka viss nokārtosies, kā iecerēts. Dzeltenie Mati savukārt nodomāja, ka savu mūžu nav redzējis jocīgāku priekšnesumu, un smējās tik sirsnīgi, ka Seidžo, aizmirsusi visu biklumu, arī iesmējās. Tas tiešām izskatījās smieklīgi: pat raižu nomāktais Šepīens nevarēja noturēties mazliet ne- iesmējies.

Tad Dzeltenie Mati vaicāja bērniem, kā viņiem izdevies bebrus pieradināt, jo tie ir visbailīgākie no dzīvniekiem. Lai gan viņš daudz ko bija dabūjis zināt no tirgotāja, viņš tomēr bērnus vēl izjautāja. Bērni sākumā atbildēja nelabprāt, tomēr beidzot izstāstīja (šis jaunais cilvēks orata varen labi izjautāt), kā bebrēni tikuši izglābti, kad tiem gandrīz draudējusi bojā eja, kā tēvs dzimšanas dienā uzdāvinājis tos meitenei m kā tie nosaukti par Čileviju un Čikeniju •— Lielo Nieciņu un Mazo Nieciņu. Vēl viņš dabūja zināt, cik bēdīgi viņi visi kļuvuši, kad ticis aizvests Mazais Nieciņš, un cik nelaimīgs un vientuļš juties nabaga Či­levijs. Viņš klausījās (viņam patika arī uzmanīgi klausīties), kad bērni stāstīja, kā viņi devušies ceļā, lai uzmeklētu mazo draugu, un bezmaz zaudējuši meža ugunsgrēkā dzīvību. Beigās Šepīens piebilda, ka viņam tagad jāatrod darbs un jānopelna nauda, lai nokļūtu pilsētā un pārvestu Čikeniju atkal mājās.