PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

— Tātad Čile… kā viņu sauc?

— Čilevijs, — Šepīens izlaboja.

— Ak jā, — turpināja tirgotājs, izskatīdamies pagalam bargs. — Tātad Čikelijs skumst, ko? Un tava māsa arī. Un tu gribi Čik… kā viņu sauc? Čineviju dabūt atpakaļ, ko?

— Jā, — Šepīens. pacietīgi atbildēja, — gribu Čikeniju atpakaļ.

Tirgotājs skaļi noklepojās un mazliet pašņaukājās.

«Kādas muļķības!» viņš nodomāja. «Sacelt tādu troksni dēļ maza, smilkstoša zvērēna, kas nav lielāks par kucēnu.»

Taču Šepīens runāja klusā, mierīgā balsī, rūpīgi izvēlēdamies vārdus vaiodā, kurā runāja tirgotājs un kuru viņš tik slikti zināja:

— Mans, es strādās. Es taisīs malku (viņš gribēja teikt «skaldīs malku») jums ziemai. Es strādā visu vasaru jums. Es pārdod jums savu šauteni. Es tagad mainīt malku un šauteni pret Čikeniju. Tādi ir mani vārdi.

Taču šie vārdi lika viņam notrīsēt, jo šautene viņam bija ļoti dārga.

— Man tava šautene nav vajadzīga, — tirgotājs atcirta. — Šī fakto- rija pārdeva tev to, un mēs, protams, atpakaļ to nepirksim. Šeit nav lombards!

Tirgotāja saltās, zilās acis izskatījās patiešām bargas. Nabaga Šepīens, kurš pat nezināja, ko nozīmē lombards, nodūra acis un skatījās uz mo­kasīniem, lai tirgotājs neredzētu, kā viņam dreb lūpas; tad viņš atkal lepni izslēja galvu, klusu piebilzdams:

— Tad es strādāt arī visu ziemu. Visu vienu gadu es strādāt jums. Vienu gadu par Čikeniju.

«Nieki!» tirgotājs nodomāja. «Laikam tas puika ir jucis.»

Bija skaidrs, ka tirgotājs par indiāņiem neko daudz nezina. Piepeši viņš vaicāja:

— Vai tu ugunsgrēku redzēji?

— Jā, — Šepīens atbildēja. — Mans, Seidžo, Čilevijs brauca ugunij cauri. Viena valka sadega. Mums bija gandrīz beigas.

Baltais cilvēks viņu nopētīja — ugunij cauri!

«Blēņas!» viņš jau grasījās skarbā balsī,teikt, bet tad pārdomājis vēl­reiz skaļi nokremšļojās. Tagad arī viņam kļuva skaidrs, ka zēns runā nopietni. Viņš patiesi nožēloja, ka neko vairs nevarēja darīt. Čikenijs bija pārdots tālāk, šoreiz nez kādiem pilsētas ļaudīm, kam piederēja dārzs, kurā meža zvēri tiek turēti krātiņos (Čikenijs — meža zvērs!), un dzīvs bebrs ir liels retums. Viņš to visu paskaidroja Šepīenam, joprojām runādams skarbā balsī (.(kundziski» — kā viņam pašam likās), jo viņš bija iesācējs tirdzniecībā un domāja, ka ar indiāņiem tieši tā jārunā. Lai gan viņam bija sārta, dusmīga seja un saltas, zilas acis, viņš tomēr ne­bija tāds cilvēkēdājs, par kādu gribēja izlikties. Beigās viņš, cik laipni vien varēdams, pastāstīja, ka Čikenijs (šoreiz — Čikarū) jau pirms mē­neša aizvests un par viņu saņemti piecdesmit dolāri.

Piecdesmit dolāri! Šepīenam saplaka dūša — piecdesmit dolāri, tādu naudu viņš nekad nebija redzējis. Naudu tirgotāji gandrīz nekad nedeva, preces viņi parasti iemainīja pret kažokādām, jo indiāņi varēja tērēt naudu vienīgi tai veikalā, kurā to bija saņēmuši, tāpēc viņiem nebija nekāda vajadzība nēsāt to līdzi. Piecdesmit dolāru! Viņa piedāvātais larbs un lieliskā šautene tika atraidīti! Viņam vairs nebija nekā, ko 3ot. Taču zēna dabā nebija tik viegli padoties. Viņš devās atpakaļ uz īometni un pastāstīja Seidžo, ka dabūjis zināt, kur atrodas Čikenijs. To izirdot, Seidžo nopriecājās, bet Šepīens nepastāstīja viņai nedz par to, :ik cietsirdīgs bijis tirgotājs, nedz arī par iielo naudas summu, ko viņi

nemūžam nespēs sadabūt. Seidžo nodomāja, ka pašlaik nekas cits neat­liek kā gaidīt, kamēr Sepiens sacirtis mazliet malkas un nopelnīs naudu braucienam uz pilsētu un atpakaļ (tas nevar diez cik daudz maksāt, jo cilvēki taču brauc šurp un turp ik pēc dažām dienām) un vēl mazliet, par ko atpirkt Čikeniju. Savā ziņā viņai bija taisnība, jo tieši tā būtu vajadzējis rīkoties. Taču viņa nezināja, cik šis pasākums patiesībā ir bez­cerīgs.

Šepīenam nebija ar ko bēdās dalīties, un viņš lauzīja galvu, lai izdo­mātu, kā nopelnīt piecdesmit dolāru, bet, cik maksā biļete, viņš pat ne­bija uzdrīkstējies pajautāt. Dažbrīd viņš prātoja, ko par visu to teiks tēvs, tomēr bija pilnam pārliecināts, ka viņam tiks viegli piedots tas, ko viņš dara, lai Seidžo būtu laimīga, kaut arī viss neiznāk gluži tā, kā va­jadzētu. Cauru nakti viņš mētājās un grozījās savā guļvietā un bez mitas domāja. Kaut varētu nokļūt pilsētā! Viņš bija dzirdējis, ka daži baltie ir labi cilvēki, it sevišķi pilsētnieki, ne jau visi ir tādi kā tirgotājs. Ja viņš varētu tikt pilsētā un izstāstīt Čikenija īpašniekam par savām bēdām un nedienām, varbūt viņi palaistu Čikeniju vaļā un tas kopā ar Seidžo brauktu uz mājām, bet pats viņš tikmēr paliktu pilsētā un strādātu, lai samaksātu par mazā cietumnieka brīvību. Šepīens bija pārliecināts, ka tas viss maksās kādus simt dolārus. Nabaga Šepīens! Viņam ne prātā nevarēja ienākt, ka ir vēl lielāka naudas summa par simt dolāriem. Viņš bija dzirdējis par kādu bagātu indiāni, kas sapelnījis simt dolāru īstas naudas. Reiz amerikāņu grupa bija salīgusi viņu par pavadoni mežos. Šie Gitčiji Mokomāni — Lielie Naži, kā indiāņi sauca amerikāņus, — neko daudz pavadoņus nenodarbināja, uzskatīja tos par saviem biedriem, nevis kalpiem — tā vismaz stāstīja ciema ļaudis —, maksāja tiem pa­matīgu algu un nereti, kad pārgājiens bija beidzies, atdāvināja tiem savas teltis, segas, šautenes un citas mantas. Kad Šepīens to visu atce­rējās, viņam iešāvās prātā kāda doma. -

Katru otro vai trešo dienu pie Trušu ciema piestāja liels, smagnējs tvaikonis — ogļu kuģis ar diviem klājiem un milzīgiem ratiem sānos. Šis neizskatīgais kuģis uzturēja satiksmi līdz dzelzceļam un atpakaļ. Taču bez naudas neviens nedrīkstēja uz kuģa kāpt. «Vienmēr tikai nauda,» Še­pīens nosprieda un gudroja, cik kapteinis varētu prasīt par braucienu. Katrā ziņā vairāk, nekā viņam bija, jo naudas viņam vispār nebija. Laiku pa laikam ar šo kuģi ieradās diezgan daudz amerikāņu. Iespējams, ka vienam otram būs vajadzīgs pavadonis, viņš prātoja, un tas bija darbs, ar kādu viņš varētu tikt galā. 1 Jauno nodomu spārnots, Šepīens pēc brokastīm aizsteidzās uz faktoriju, taču tur līdz pašai pusdienai, kad tika gaidīts tvaikonis, rosījās vienīgi tirgotājs. īsi pirms dienas vidus upes līkumā ieelsās neveiklais dūmotājs un, apmetis plašu pusloku,

' Medības, zvejošana un gleznainā Ziemeļkanādas daba vienmēr saistījusi daudz tū­ristu, galvenokārt amerikāņu, kuri, dodamies uz visattālākajām vietām, izmanto par pa­vadoņiem indiāņus. Daudziem indiāņiem šī nodarbošanās ir vienīgais ienākumu avots. (Autora piezime.)

tuvojās piestātnei. Dzenrati kūla ūdeni, kuģinieki izkliedza pavēles, un zvans dimdēja — kā jau tas bija gaidāms no visā apkaimē vienīgā, īstā cienīga izskata tvaikoņa.. Patiešām, grupa tūristu, apkrāvušies nometnes piederumiem, izkāpa krastā, un katram bija tik daudz mantu, ka, pēc Šepīena domām, to būtu pieticis vismaz četrdesmit cilvēkiem. Viņi ziņ­kāri vērās indiāņu zēnā, viņa briežādas mokasīnos un garajos, bizēs sapītajos matos. Daži no viņiem īstu indiāni skatīja pirmo reizi mūžā! Viņi kaut ko čukstēja cits citam, un daži pavērsa pret zēnu melnas kār­biņas un klikšķināja ar tām. Viņam kļuva kauns un neērti tā stāvēt šo skaļo, savādi ģērbto cilvēku priekšā, kuru sejas bija vai nu varen pie- sārtušas, vai pavisam bālas. Un piepeši viņš jutās gauži mazs un gauži vientuļš. Viņš saprata, ka viņam nekad nepietiks drosmes būt par pava­doni kaut vienam no viņiem. Viņš pagriezās un, cik ātri vien iespējams, lai nebūtu gluži jāskrien, devās prom.