PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Kad bērni tuvojās krācēm, dūmi bija kļuvuši tik biezi, ka viņi ne­varēja redzēt pat piecdesmit pēdas uz priekšu, un Šepīens darīja visu, ko varēja, lai atrastu krācēm pieeju. Izslējies laivā stāvus, lai labāk sa­skatītu, viņš pēdīgi atrada straujūdeni; un tad vienā rāvienā viņi tika ierauti balta ūdens mutuļos. Lai gan Šepīens tik tikko spēja caur dū­miem ko saredzēt, viņš prasmīgi vadīja laivu pa grūto līkloču caurteci

starp klintīm. Milzīgi viļņi virpujodami un šņākdami šaustīja trauslo laivu un, cik spēka, mētāja no vienas viļņu kores citā: Tumšas bangas gluži kā atbaidoši briesmoņi, sagrābušas laivu, tīkoja to pieliet un no­gremdēt. Ūdens virpuļi negantā niknumā tvarstīja airus, kad laiviņa kā satrakots zirgs lēkāja starp melnajām, mežonīgajām klintīm, kas uzglū­nēja tai, lai sadragātu to gabalu gabalos.

Bet apdullinošos krītošā ūdens dārdus pārmāca tuvā ugunsgrēka dobjā, šaušalīgā rēkoņa. Necaurredzamu dūmu mākuļi vēlās pār upi, un tiem cauri traucās kanu laiviņa ar trim dzīvām būtnēm. Aizmigušais pa­sažieris grozā pamodās un, trokšņa satraukts un pārliecināts, ka notiek kas neparasts, vispārējam troksnim pievienoja arī savu sīko balstiņu, lai gan to tik tikko varēja sadzirdēt. Viņš kratīja un purināja savu tāss namiņu tik spēcīgi, ka vajadzēja atlicināt kādu mirkli, lai uzliktu uz tā smagāku vīstokli.

Sasprindzinājis savus zēna spēkus, Šepīens ar airi rokās cīnījās pret vareno straumi, veikli izgrozīdams laivu: te likdams šūpoties tai viena viļņa korē, te spiezdams slīdēt to uz nākamo, te apstādamies mierīgākos ūdeņos, lai, visā augumā izslējies, pavērotu ceļu priekšā, te atkal trauk­damies pa putās sakulto straumi. Bet Seidžo tikmēr, paklausīdama Še- pīena pavēļēm: «Gijuk-enik!» (Pa labi!), «Mešk-enik!» (Pa kreisi!), «Vī-beč!» (Ātrāk!), «Pī-keč!» (Lēnāk!) — ar savu airi vai nu airēja, cik jaudas, vai atgrūdās, vai gūlās tam virsū. Laivai lēkājot, svaidoties un raustoties, uz visām pusēm šķīda šļakatas un ūdens reizēm iešļācās arī iekšā. Seidžo, kas sēdēja priekšgalā, izmirka drīz vien līdz ādai. Nebijis 3ūmu, kuros grūti atrast drošāko ceļu, bērniem nekādas īstas briesmas 10 krācēm nedraudētu. Šepīens, kā jau visi indiāņi, "gan jaunie, gan /ecie, prata veikli vadīt laivu un jau savā vecumā»daudz ko zināja )ar ūdens kustību. Ne vienu reizi vien viņš bija devies šīm krācēm pāri :opā ar tēvu. Seidžo pilnīgi uzticējās brālim un satraukta smējās un daigāja, jo viņai tas viss šķita kā rotaļa. Uzmundrinādama brāli, viņa :aut ko izkliedza, kā to darīja tēvs un citi indiāņi, kad laidās bīstamiem ideņiem pāri, tikai toreiz viņa bija vērojusi vīrus no krasta. Šepīens pjauta, cik stāvoklis ir nopietns, un kā kuģa kapteinis skaļā balsī tikai omandēja. Tiklīdz viņš uz brīdi varēja atraut acis no neganti mutuļo- ošā ūdens, viņš pievērsa raižpilnu skatienu tai pusei, no kuras tuvojās gunsgrēks. Un fas tiešām tuvojās — ar vilciena ātrumu —, kā tumš- ārta jūra brāzdams viņiem pretī no pakalniem un šaudams milzīgas, ēcošas liesmu mēles augstu pār degošo mežu. Paraudzījies reiz atpakaļ, epīens ievēroja, ka uguns jau pārmetusies pār iežmaugu ezerā viņiem izmugurē; tagad bija tikai viens ceļš — uz priekšu, bet Seidžo viņš ne- ilda ne vārda par to. Dūmu mākuļi sabiezēja, kļūdami aizvien tumšāki, aisma izdzisa, un likās, it kā dienas vidū būtu iestājusies krēsla, sare- zēt gandrīz neko vairs nevarēja. Viss šķita dīvains, un viņi paši kustē- is kā sapnī.

Šepīens izmisis dzina laivu uz priekšu, jo labi zināja — ja uguns visus panāks šai vietā, viņi vai nu sadegs dzīvi, vai arī noslāps. Valka

tagad vairs nebija tālu, un aiz tās atradās ezers, kas viņiem jāsasniedz — par katru cenu jāsasniedz!

Tikuši krācēm pāri, viņi iekļuva dziļā, rāmā dīķī. Seit cauri dūmu vāliem viņi pamanīja kustamies savādas ēnas. Tie bija meža dzīvnieki, kas pa vienam, pāros vai nelielā barā joņoja pa krastu, peldēja pār dīķi vai, skaļi šļakstinādami, lēkšoja pa seklumu uz lielo ezeru — uz to pašu, uz kuru devās arī mūsu ceļotāji, Jai rastu tur drošu patvērumu. Dzīvnieki, kas reti kad slapināja ķepas, — vāveres, truši, murkšķi, pat dzeloņcūkas peldēja tagad dīķī. Šausmās ieplestām acīm, baltajām astēm zibot, brieži drāzās caur brikšņiem vai lēca tiem pāri. Lācis klundurēja, cik ātri vien varēdams; vilku pāris skrēja viegli un ātri līdzās briedim — savam ierastajam laupījumam, uz to pat nepaskatīdamies. Šobrīd neviens ne­bija ienaidnieks, neviens nebija ne izsalcis, ne arī asinskārs, neviens ne no viena nebaidījās. Visi meža iemītnieki — gan divkājainie, gan četr­kājainie, gan spārnainie, gan ūdenī dzīvojošie, visi — dzīvnieki un putni, un rāpuļi, un radības, kas citkārt nebūtu uzdrošinājušās pamest savu mitekli, tagad bēga no visnežēlīgākā ienaidnieka, kas ir bīstams un nāvīgs jebkuram no viņiem — gan vismazākajiem, gan vislielākajiem, bēga no liesmainā biezokņu nezvēra, meža ugunsgrēka.

Laivai tieši priekšā dziļi ūdenī stāvēja vislielākais no visiem meža iemītniekiem — milzīgs alnis. Spalvas uz muguras tam bija apsvilušas, līdz pusei izaugušais rags 1 nolauzts, un sāni, alnim elpojot, smagi cilā­jās. Par mata tiesu viņš droši vien bija izbēdzis no nāves, varbūt no­skrējis daudzas jūdzes, lai izvairītos no uguns, un tikai paša varenais spēks un ātrums paglābis viņu no bojā ejas. Ja gribējis, Šepīens būtu ar airi pieskāries alnim, bet dzīvnieks nelikās par bērniem ne zinis; at­vilcis elpu, alnis metās peldus un, izkāpis krastā, pievienojās pārējiem dažāda izskata un lieluma dzīvniekiem, kas, kļuvuši par brāļiem šai vis­pārējā nelaimē, steidzās rast patvērumu ezerā.

Šai mežonīgajā un neparastajā procesijā kopā ar dzīvniekiem bija arī mūsu abi mazie indiāņi un viņu mīlulis.

Tagad Seidžo saprata visu, un viņu pārņēma šausmas. Šepīens, pats būdams tuvu izmisumam, tomēr atskārta, ka no viņa atkarīgas abu dzī­vības, un, nezaudēdams drosmi, mierināja māsu kā varēdams, un viņa varonīgi airēja tālāk. Bet mežs, kurā viņi allaž bija jutušies kā mājās un kurš allaž bija uzņēmis viņus kā draugs, pēkšņi bija pārvērties par at­baidošu vietu. Tāds tas būtu licies visiem pieaugušajiem, taču bērni —• atcerieties, vienam bija vienpadsmit, otram — četrpadsmit gadu — ne­zaudēja dūšu un cīnījās kā drosmīgi karavīri par savu un Čilevija dzī­vību. Un jūs varat man ticēt, ka Čilevijs nekāds palīgs nebija; gluži otrādi — viņš darīja visu, lai sagādātu nepatikšanas un kavētu bērnus. Sajutis īstas briesmas, Čilevijs, tāpat kā visi dzīvnieki, izbijās un, bēgošo dzīvnieku kņadas satracināts, spiedza, cik skaļi vien spēdams, un raustīja

un plēsa, kā tagad viņam droši vien likās, sava cietuma vāku; un. ja bērni nebūtu iedomājušies bebrēnu nomierināt, tas būtu ielēcis drīz vien ūdenī un šai steigā un mudžeklī pazudis uz visiem laikiem.

Taču bērni teciņiem laida tikai uz priekšu. Un tad no ezera puses uzpūta vēsma un varēja jau redzēt, kur beidzas valka. Ieelpojuši svaigo gaisu, bērni atstāja nesamos ūdens malā un drāzās pēc Čilevija un lai­vas. Es saku — «drāzās», bet patiesībā viņi kā pusakli steberēja pa taku, cīnīdamies pēc elpas. Gandrīz visu laiku acis bija jātur ciet, jo no ko­dīgajiem dūmiem tās sūrstēja un sāpēja. Bērni virzījās uz priekšu taustī­damies, un tādas bailes viņi agrāk nekad nebija jutuši. Kad viņi pie­nāca pie laivas, no visām pusēm lidoja dzirksteles un krita degoši sprunguļi; negantā blāzma bija ietinusi sārtā plīvurā visu — kokus, dūmus, ūdeni. Tagad pavisam tuvu varēja saklausīt baismīgo, dobjo šalkoņu.