PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Uguns bija bērnus gandrīz panākusi.

Bēt Čilevijs tobrīd, nospriedis, ka pašam vien jāglābj sava sīkā dzī- ribjņa, ņēmās grauzt plāno tāšu groziņu; necik ilgi, un viņš būs brīvībā.

Vienā acumirklī Šepīens norāva māsai galvas lakatiņu, ātri samērcēja o ūdenī un veikli aptina viņai ap galvu un seju, atstādams vaļā tikai icis un degunu. Tad, apslacīdams viņas drēbes ar ūdeni, sacīja: — Negaidi! Es tūlīt arī iešu! Ej!

Abām rokām cieši piespiedusi Čilevija grozu sev pie krūtīm, Seidžo >azuda baisajā, nokaitušajā mutulī.

Kad māsa bija skatienam izzudusi, Šepīens pakavējās varbūt kādu minūti, kamēr saslapināja savas drēbes un nostiprināja ar siksnām airus. Kā viņš vēlējās, kaut tagad tēva gādīgās rokas viņam palīdzētu! Viņš bija darījis, ko varējis, lai glābtu visiem trijiem dzīvību (viņš uz­skatīja, ka bebrēns arī ir cilvēks, mazākais brālis, kas jāizglābj), un ce­rēja, ka rīkojies pareizi. Bet Seidžo bija tur priekšā viena pati; viņam jāpasteidzas!

Uzmetis sev virsū laivu un izbāzis galvu starp airiem, viņš aši devās ceļā. Bet, kamēr viņš brīdi bija kavējies krastā, uguns viņu bija sasnie­gusi, un tagad, skrienot, cik četrpadsmit gadu vecs zēns jaudā paskriet ar divpadsmit pēdu garu laivu plecos, viņš ieraudzīja netālu no sevis vienā pusē milzīgu, sprakšķošu ugunssienu. Tās vidū brikšķēdami sasvē­rās koki un sagruva zemē ar lielgabala šāviņam līdzīgu troksni. Viņš lauzās uz priekšu caur tumšsarkaniem dūmiem, smakdams tajos vai nost, acīm sūrstot un deniņiem no karstuma pulsējot. Zobus sakodis, viņš turpināja ceļu, bet visapkārt brīkšķēdams, dunēdams un dārdēdams liesmoja mežs. Vēl neskartās koku galotnes, griezīgi svelpdamas un at­baidoši sprakšķēdamas, aizgūtnēm tvēra uguni, un liesmas snaicījās no koka uz koku gluži kā kvēlojoši karogi un virzījās takai aizvien tuvāk un tuvāk.

Zem laivas vēl bija saglabājies svaigs gaiss, un tas palīdzēja Šepīe- nam paciest karstumu. Un tad vienā brīdī degoša egle krakšķēdama no­gāzās zemē tik tuvu valkai, ka uguns apņemtā galotne ar dzirksteļu un šaudīgu liesmu virpuļiem aizšķērsoja viņam priekšā taku. Šepīens bija spiests zaudēt tik dārgās minūtes un gaidīt, kamēr liesmas noplok. Ar laivu aizvien vēl - plecos viņš lēca pār gailošo stumbru. Uzvilnīja tā karstā elpa, zēnu gandrīz vai nosmacēdama, un piezemējoties viņš pa­klupa uz ceļiem. Piecēlies viņš apdzēsa laivas gruzdošās vietas, aizsvi- lās vienīgi krāšņā lapsas aste un mirklī sačokurojās. Bet Šepīens gāja tālāk.

Uz otrādi apgrieztās laivas krita degošas mizas plēksnes un sarkani nokaituši pelni; tie dūmoja un gruzdēja, un, ja kāds būtu gājis aiz Še- pīena, tas nodomātu, ka laiva deg; taisnību sakot, tālu no degšanas tā nebija. Nu viņam būtu vajadzējis panākt Seidžo — māsa taču gāja lēnāk par viņu, jo ar grozu rokās bija grūti skriet, toties ar laivu, kaut arī krietni smagāku, skrienot bija vieglāk ieturēt līdzsvaru pat zēnam. Un pēkšņi viņš šausmās nodrebēja, iedomājoties, ka Čilevijs pārgrauzis grozu un aizmucis, bet Seidžo palikusi, lai to noķertu. Viņš bija pagājis tiem abiem garām! Priekšā dūmi pamazām izklīda, un no ezera uzvēdīja vējš. Noguris un pārmocījies, asaru aizmiglotu skatienu viņš atkal pa­klupa un ar visu laivu nostiepās garšļaukus pār kaut ko mīkstu, kas aizšķērsoja taku, — ar seju pret zemi takai pāri gulēja Seidžo! Vienā rokā cieši sažņaugtu viņa turēja grozu, bet — tūkšu. Čilevijs beidzot bija izgrauzies grozam cauri un aizbēdzis!

Lāgā neapjēgdams, ko dara, Šepīens izlīda no laivas apakšas, saņēma Seidžo rokās un, ar pūlēm uzrausies augšā, elsdams pūzdams, ceļiem ļogoties, ausīm džinkstot, aizsteberēja uz ezera krastu.

Šeit viņš nolika māsu «zemē, šļāca viņai ūdeni sejā, berzēja rokas un kliedza; '

— Seidžo, Seidžo, saki kaut ko, saki!

Atdarījusi acis, viņa tikai izdvesa:

— Čilevij!

Šepīens neuzdrošinājās māsai pateikt, ka Čilevija vairs nav, palicis tikai tukšais groziņš.

Dūmi sāka velties viņiem virsū arī šeit; valka liesmoja. Samitrinājis Seidžo lakatiņu un uzmetis to viņai uz sejas, Šepīens gāja pakaļ laivai. Par laimi, tā bija atstāta tepat tuvumā. Nespēdams vairs uzcelt laivu plecos, viņš satvēra to aiz pakaļgala un vilka uz ūdeni. Žigli sametis iekšā saiņus, viņš noguldīja Seidžo priekšgalā, bet viņa joprojām stingri turēja grozu un vārgā balsī sauca:

— Čilevij, Čilevij, Čilevij! — Ievaidējusies atkal turpināja: — Či­levij !

Veikli pārlēcis pāri mantām, kas bija samestas laivā, Šepīens, cik spēka, sāka irties ar pakaļgalu no krasta prom. Milzīgs asaru kamols spriedās kaklā, kad viņš iedomāja mazo, pūkaino draugu, kurš bija pa­licis krastā un kuram vairs nekādi nebija iespējams palīdzēt. Tomēr vi­ņai 7 iešāvās prātā doma, vai tiešām mazais radījums, kas apveltīts ar spējām atrast ūdeni, nevarēs sasniegt ezeru un, kaut arī pamests viens, nepaliks dzīvs. Te pēkšņi viņam aiz muguras ezera atskanēja skaļi plīk­šķi, un, kur bijis, kur ne, parādījās Čilevijs, paldies dievam, sveiks un vesels, ar asti izteikdams savus personiskos uzskatus par Liesmaino Ne­zvēru, no kura ķetnām tik tikko bija izsprucis. Šepīens skaļā balsī iesau­cās:

— Seidžo! Seidžo! Čilevijs ir dzīvs. Čilevijs ir ezerā. Skaties!

Gulēdama laivas priekšgalā, Seidžo, to dzirdot, izplūda asarās un el­soja tā, ka likās — viņai sirds lūzīs. Kamēr viņa domāja, ka mazais draugs ir pagalam, viņa neraudāja, toties tagad, zinot, ka tas ir sveiks un vesels, viņa varēja raudāt, cik skaļi un ilgi gribēja, — no prieka!

Čilevijs atradās tālu ezerā, kur briesmas vairs nedraudēja, bet Šepī­ens, airējoties ar pakaļgalu uz priekšu, nevarēja pietiekami ātri tikt lauka no seklajiem piekrastes ūdeņiem drošībā. Milzīga, doba priede, kas auga mežmalā, sasvērusies pār ūdeni, visu laiku neganti liesmoja. Šepīens joprojām noņēmās, lai aizirtos tālāk ezerā un tur apgrieztos. (Viss norisinājās daudz īsākā laikā, nekā bija vajadzīgs, lai to pastāstītu.) Neciešamajā sveloņā izžuvusi priedes miza pārsprāga pušu, un liesmu mēles pa šo mizas tuneli kā pa dūmvadu aizvilnīja uz galotni. No va­renās priedes milzīgās, vēdekļveidīgās galotnes, kas gadu simteņiem lepni bija raudzījušies meža biezoknī, augstu gaisā izšāvās liesmu kūļi. Izdegušais stumbrs, nespēdams turēties spēcīgajai ugunij pretī, padevās, un varenā priede pazvārojusies sāka krist uz ezera pusi. Sagriezusies

mazdrusciņ sānis, tā virzījās pa savu ugunīgo taku tieši uz laivu. Sā­kumā lēni, tad aizvien ātrāk un ātrāk, simt pēdu garajam milzim līdz­svaru zaudējot, briesmīgais liesmu vēdeklis brāzās lejup. Neaprakstā­mas šausmas pirmo reizi sagrāba Sepīenu, un, izmisīgiem pūliņiem ap­turējis laivu, viņš trieca to atpakaļ krastā, bet viņam tieši aiz muguras degošais koks šņākdams un svelpdams ar apdullinošu grāvienu iegāzās ūdenī, un jūdzēm tālu varēja dzirdēt, kā uguns satiekas ar ūdeni. Lies­mām plokot, apkārtne ietinās dūmos un tvaikos. Šepīens vairs neko ne­redzēja. Viļņi spēcīgi sašūpoja laivu, un Seidžo, no izbīļa vai prātu zaudējusi, uzlēca kājās zvalstīgajā laivā un aizgūdamās griezīgi kliedza. Pār lēcis pār malu, Šepīens pa ūdeni pieskrēja pie Seidžo; apskāvis māsu, viņš mierināja to, sacīdams, ka nu vairs nav ko baidīties.