PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Reizumis šķita, ka Čikenijs patiesībā nekur nav aiznests. Likās — teju, teju mazais dzīvnieciņš parādīsies rotaļu namiņā vai arī šis strupkājai- nais, apaļīgais radījums kopā ar Čileviju izlēks no bērza tāss mitekļa, lai saņemtu dienišķo bennoku, vai arī kuru katru brīdi viņa balss ieskanē­sies pie ezera. Aizvien vēl dubļos ūdens malā bija redzami Čikenija sīko pēdiņu nospiedumi — daudz mazāki nekā Čilevija, neglīti, uz iekšu ver stiem purngaliem, tomēr tik aizkustinoši mīļi. Seidžo ļoti bieži gāja uz tiem skatīties un, kad neviena nebija tuvumā, nometās uz ceļiem un liegi tiem ar pirkstiem pieskardamās, kaut ko čukstēja; beidzot izzuda arī tie. Pēdējo pēdu nospiedumu viņa pārsedza ar bērza tāsi un katru dienu gāja to aplūkot, bet zeme pamazām izžuva, pārvērtās putekļos, izdzēsdama arī šīs pēdas.

Tagad par Čikeniju nekas vairs neliecināja.

Sais dienās Čilevija balsi reti kad varēja dzirdēt, toties naktīs palai­kam viņš pamodās un, galējas vientulības mākts, smilkstēja, cenzdamies tumsā sataustīt otru mazu, apaju ķermenīti, kura tomēr nebija. Izdzir- dusi viņu, arī Seidžo pamodās, ielīda pie viņa mājoklītī, apgūlās blakus skaidiņās un elsodama spieda viņu sev klāt, kamēr abi iemiga.

Šepīens stundām ilgi klusēdams sēdēja ezera malā un acīm urbās tālēs izgaistošajos kalnos. Viņam sāpēja sirds par māsu, kas vairs nerosījās pa būdu dziedādama un smiedamās kā agrāk. Viņam kaklā spriedās kamols, un viņš pameta niknus skatienus apkārt, jo neviens nedrīkstēja zināt, cik grūti ir aizturēt asaras. Kā viņš nīda tos maisus un saiņus, kas tika iemainīti pret Čikeniju! Kad viņš ēda, bennoka kumoss strēdza viņam kaklā. Kā gan viņam nebija ienācis prātā piesolīt tirgotājam savu šauteni? Tā viņam bija maksājusi četras ūdeļādas, un diez vai viens mazs mazītiņš bebrēns maksātu vairāk?

Bērniem bija katram savs luteklis, un par Čileviju patiesībā rūpējās Šepīens, taču tagad brālis savu bebrēnu bija nodevis pilnīgā māsas aiz­gādnībā. Sad tad Seidžo ņēma bebrēnu līdzi uz patālo upīti, kura tecēja no kalniem viņpus ciema un kurā bija neliels ūdenskritums. Blakus tam šalca augsta priede, zem kuras meitene parasti apsēdās un domāja par to, kā atdabūt Čikeniju, bet Čilevijs tikmēr peldēja, nira un viens maz­drusciņ parotaļājās rāmajā, dziļajā dīķī lejpus ūdenskrituma. Seidžo šķita, ka Čilevijs jūtas šeit labāk, jo dīķis nebija tik plašs un vientulīgs kā ezers, kurš jūdzēm tālu pletās uz visām pusēm un kurā sīkais bebrēns bija vienīgā dzīvā būtne.

Kamēr Čilevijs peldēja šurpu turpu vai mizoja kārklu zariņu, vai arī sukāja kažociņu, iesēdies viņai klēpī, viņa klausījās ūdenskrituma šal­koņā. Ja jūs kādu laiku ļoti pacietīgi sēdēsiet pie krācēm vai ūdens­krituma, pēc brīža jūs saklausīsiet balsu murdoņu, kas, kļūdama te ska­ļāka, te klusāka, reizēm ir pavisam skaidri sadzirdama, reizēm atkal sa­plūst ar ūdens čalām. Visi indiāņi dzirdējuši šīs balsis, arī baltie cilvēki sakās dzirdējuši, kā klusu dzied strauts. Indiāņi apgalvo, ka tās esot mi­rušo cilvēku balsis, viņi ierodoties no garu valstības, lai parunātos ar tiem, ko mīlējuši. Šeit Seidžo parasti sēdēja, pūlēdamās saprast, ko saka balsis. Viņa bija pārliecināta, ka pienāks diena, kad viņa tās sapratīs, jo indiāņu valoda ir tik ļoti līdzīga ūdens guldzēšanai, vēja nopūtām un " koku šalkoņai. Čilevijs bieži sēd ja viņai blakām pavisam rāms, it kā arī klausītos balsīs, un varbūt dzirdēja tās labāk nekā Seidžo, jo bebriem ir daudz asāka dzirde nekā cilvēkiem.

Šo vietu indiāņi bija nosaukuši par Opīpīsoveju — Runājošajiem Ūdeņiem, un šai vārdā tika saukts ari ciems un tā apkārtne. Ūdenskri­tumu Seidžo bija iemīļojusi jau kopš agras bērnības un gāja turp, kad jutās vientuļa vai gribēja padomāt vai- arī kaut ko izlemt. Nogulusies augstas priedes pakrēslī, viņa raudzījās milzīgajā, ēnainajā, tikai viet­vietām saulstaru cauraustajā zarotnē, kas no apakšas izskatījās kā brīnum skaista, nezināma zeme, kurā mīt laumas un eitas teiksmainas būtnes. Ne vienu reizi vien Seidžo ienāca prātā, vai tikai tur nemājo gari, kas

uzrunā ļaudis no Runājošajiem Ūdeņiem. Kad viņa tā gulēdama vērās līganajā priedes galotnē un klausījās, kā urdz strauts, viņai likās, it kā māte atrastos tuvumā un viņai kaut ko sacītu, un Seidžo tad jutās bez­gala laimīga.

Reiz, sēdēdama tur ar Čileviju klēpī un klausīdamās iemidzinošajā mazā ūdenskrituma šalkoņā, meitene dzirdēja pavisam skaidras un sapro­tamas skaņas un, atspiedusies pret priedi, pievēra acis, lai labāk tās dzir­dētu. Pēc mirkļa ūdens čalas mazpamazām kļuva klusākas, līdz pierima pavisam, un Seidžo to vietā izdzirda kādu gluži klusu un skaidri runājam. Drīz viņa jau varēja atšķirt vārdus — kāds runāja indiāņu valodā, kas ir tik līdzīga ūdens tecēšanai: «Seidžo, Seidžo, māžān, māžān. Seidžo, Seidžo, den-na žā-dān.»'

Vārdi tika neskaitāmas reizes atkārtoti, tāpat kā tiek atkārtots dzejolis vai dziesma. Reizēm tie ieskanējās skaļāk, reizēm klusāk, tāpat kā ūdens­krituma murdoņa, kas lāgiem liekas tuvojamies, lāgiem atkal attālināmies. Beidzot vārdi skanēja tik skaidri, ka meitene pat pazina balsi — balsi, kuru bezgala sen nebija dzirdējusi, mātes balsi.

— Ai, māmiņ, Seidžo, ir šeit! Ai, māmiņ, saki man vēl kaut ko! Es tevī klausos, — meitene iesaucās un, pastiepusi rokas balss virzienā, pie­skārās kaut kam mīkstam un siltam; piepeši atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka roka piedūrusies siltajam, miklajam Čilevija purniņam. Bebrēns sē­dēja klēpī un raustīja viņas lakatu. Seidžo saprata, ka brīdi bijusi iesnaudusies; vārdus atkal apslāpēja ūdens guldzēšana.

Seidžo uzlēca kājās un, pacēlusi Čileviju, sacīja tam:

— Cilevij, Čilevij, gan mēs dabūsim Čikeniju, mums jādodas uz pil­sētu pēc Čikenija. To man teica māmiņa. Es zinu.

Ar bebrēnu rokās viņa drāzās uz mājām un skriedama sev sacīja:

— Jā, tā bija māmiņas balss. Viņa teica, lai es dodos uz pilsētu. Pa­gaidi, kamēr es visu izstāstīšu Sepīenam!

Skrienot meitene pamatīgi sakratīja Čileviju, un viņam tas nepavisam nepatika; viņš pūlējās izrauties un iespiedzās smalkā balstiņā, kādā nebija kliedzis jau kur tas laiks. Seidžo nodomāja: «Viņš atkal atguvis balsi, un tā ir tāda pati kā agrāk. Tas nozīmē, ka mans sapnis piepildīsies. Es zinu, ka piepildīsies.» Un meitene skrēja vēl ašāk. Pagalam aizelsusies no garā skrējiena, Seidžo ar bebrēnu rokās apstājās pie būdas. Arī bebrēns bija aizelsies, tikai no skaļās brēkšanas. Šepīens, ieraudzījis viņus tik satrauktus, žigli izgāja āra un jautāja, kas noticis. Seidžo izstāstīja viņam savu sapni un teica, ka viņiem noteikti jādodas uz pilsētu.

Taču Šepīens uzreiz nevarēja tam piekrist, viņam viss bija jāpār­domā, turklāt nekādu sapni viņš nebija redzējis.

— Tas nav visai prātīgi, māsiņ, — viņš iebilda. — Pilsēta atrodas tālu, mēs pat ceļu nezinām uz turieni, ari naudas mums nav, un bez tās mēs nedabūsim ne nakts ilij is, ne ēdienu. Čilevijs arī būs jāņem līdzi. Un ko teiks tētis?

Tas viss izklausījās pēc atrunāšanas, taču, ja Seidžo ko bija ieņēmus! galvā, tad tik viegli nebija atturama.

— Tētis ir tikpat bēdīgs kā mēs, — Seidžo sacīja, — un priecātos, ja mēs atkal atrastu Čikeniju. Kopš Čikenija nav mūsu vidū, neviens no mums nav juties laimīgs.