PELĒKĀ PŪCE - SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

vai saukt. Satikušies viņi bridi pavisam rātni sēdēja, galviņas kopā sa­bāzuši un viens otram kažociņā ieķērušies, taču necik ilgi, skumjā oma pagaisa, un viss beidzās ar cīniņu; liekas — tā viņi izpauda savu sa­jūsmu.

Seidžo ne vienu reizi vien iedomāja, cik cietsirdīgi būtu viņus izšķirt.

Pienāca brīdis, kad bebrēni bija jālaiž brīvībā. Viņi bija krietni pa­augušies, kļuvuši ļoti kustīgi un spēcīgi, un Seidžo un Šepīens mazliet baidījās, vai tie neaizklīdīs un nepazudīs uz visiem laikiem. Taču Lielā Spalva apgalvoja, ka bebrēni neaiziešot pavisam, ja pret tiem labi iztu­rēšoties, un vienmēr Atgriezīšoties, it kā šeit būtu viņu īstās mājas. Vēl viņš sacīja, ka bebrēni drīz vien noilgošoties pēc viņiem un pēc stundas vai divām būšot atpakaļ.

Tad kādā brīnum jaukā, satraukumu pilnā dienā šķērsis, kas atradās durvīm priekšā, tika noņemts un bebri izgāja ārā. Ne jau uzreiz, pro­tams, tas notika; vispirms viņi aplūrēja un izpētīja visus kaktus, pūlē­damies saost tādas smakas un saklausīt tādas skaņas, kādu nepavisam nebija. Pēc diviem vai trim mēģinājumiem viņi pēdīgi sadūšojās un, Seidžo un Šepīena kā miesassargu pavadīti, devās uz ezeru lejā. Sākumā viņi gāja lēni un piesardzīgi, ik pa brīdim apsēzdamies, lai pārliecinātos, vai kur neieraudzīs vilku vai lāci; protams, ne viens, ne otrs nekur ne­bija manāms. Bija tik interesanti bebrēnus vērot. Jo tuvāk nāca ezers, jo ātrāks kļuva viņu solis, līdz pēdīgi viņi laida teciņiem un pēc tam lēk­šodami (man šķiet, to varētu saukt par lēkšošanu) iemetās ūdenī. Taču tūlīt pat viņi atkal izmetās ārā, nesaprazdami, ko iesākt ar tik milzīgu veļas baļļu kā šī. Necik ilgi, un viņi atkal ielaidās ezerā un tad pel­dēja un nira, un spiedza, un astēm šļakstināja — vārdu sakot, lieliski iz­dzīvojās.

— Kā īsti bebri, — Seidžo sacīja.

Drīz vien viņi nograuza sīkus apšu zariņus un, tupēdami augstajā zālē vai niedrēs ūdens malā, sagrauza tos īsos gabaliņos un aizrautīgi noplēsa no tiem mizu. Viņi rotaļājās un cīkstējās, skraidelēja/šurpu turpu pa krastu, draiskojās ar bērniem un varen pacilātā noskaņojumā metās gan ūdenī iekšā, gan no ūdens ārā. Viņi grūda zinātkāros purniņus katrā pa­manītajā iedobumā, līdz uzgāja krastā tukšu bizamžurkas alu. Ala viņiem bija pašā laikā, jo viņi bija tikpat lieli kā tās iepriekšējā iemītniece. Tūdaļ viņi stājās pie rakšanas. Alas ieeja atradās zem ūdens, un,, bebriem rokoties dziļāk, dubļi bieziem mākuļiem šķīda uz visām pusēm, saduļ­ķodami ūdeni, tā ka neko cauri nevarēja redzēt. Bebrēni krietnu brīdi nerādījās, un Šepīens nobažījies iebrida ūdenī un iegrūda roku alā. Bebrēnu tur nebija!

;— Seidžo, — viņš satraukts iekliedzās, — bebru vairs nav!

Bērni steigšus sāka pārmeklēt niedres un krūmus gar krastu, kad pēkšņi izdzirda aiz muguras žēlu smilkstēšanu un šņukstēšanu. Pagrie­zušies viņi ieraudzīja, ka uz strupajām kājelēm, cik jaudas, viņiem pakaļ dzenas Čilevijs un Čikenijs, līdz nāvei pārbijušies, ka atstāti vieni. Bei­guši rakt, bebrēni bija aizpeldējuši pa saduļķoto ūdeni un, neviena ne­manīti, izkāpuši krastā pavisam citā vietā.

Tagad viņi jutās noguruši. Apsēdušies kā divi mazi, pūkaini rūķīši, viņi ņēmās rīvēt, berzt un sukāt kažociņus. Pēc tam apžāvējušies viņi lēni un cienīgi viens otram blakus devās pa taku uz māju. Saņēmuši katrs pa riecienam bennoka, viņi klusu ielīda savā bērza tāss namiņā, lai ieturētu maltīti; tad, jaukajā sausajā skaidu gultiņā kopā saspiedušies, cieši aizmiga. Tā beidzās pirmā jaukā bebrēnu brīves diena.

Tagad viņi bija kļuvuši, Seidžo vārdiem runājot, īsti Bebri.

Kopš tās reizes ik dienas, kolīdz durvis bija vaļā, bebrēni teciņiem devās uz ezeru nopeldēties. Stundām ilgi viņi ņēmās, rakdamies uzietajā alā, un, kad tā bija pietiekami dziļa, lai tur varētu justies drošībā (pēc tā, kā bebrēni vēroja un pētīja apkārtni, varētu domāt, ka pasaule ir pilna pūķu), viņi šās alas izeju virszemē pārvērta par nirtuvi, virs kuras, Sei­džo un Sepīenam par lielu sajūsmu, uzbūvēja mazu, jocīgu bebru mājiņu. Tagad viņiem bija īsts mājoklis ar mazu istabiņu, zemūdens ieeju, tuneli Un nirtuvi. Mājoklis nebija lāgā sastiprināts, un tā sienas ļodzījās, tomēr bebriem tas lieti noderēja.

Savākuši zariņus un apšu un kārklu dzinumus, viņi uztaisīja iepretī zemūdens ieejai nelielu barības noliktavu — tādu pašu, kādu taisa pie­augušie bebri, tikai krietni vien mazāku. Protams, barība ūdenī sabo­jājās, kļuva nelietojama; vispār vasara nav īstais laiks, lai uzkrātu pār­tiku. Grīļīgā mājiņa nedeva bebrēniem patvērumu lietus laikā, taču viņi neko lielu par to neiztaisīja. Viņiem, tāpat kā cilvēkiem, bija siltas guļvietas būdā, bennoku viņi allaž saņēma papilnam, bet īpašos gadījumos dabūja arī mazliet ievārījuma, un katram bija sava bļodiņa ar ēdienu. Ņemot to visu vērā, viņiem galu galā piederēja paprāvs īpa­šums, un vispār viņi dzīvoja pārtikuši. Viņiem nebija nekāda vajadzība ne pēc nedrošiem mājokļiem, ne pēc barības noliktavas. Viņi priecājās, ka varēja grauzt nelielus kociņus, rakt zemi, draiskoties ar dubļiem (droši vien interesantāk ir taisīt dubļu mājas nekā «cept» dubļu kūkas!) un darīt visu to, kas bebriem tik ļoti patīk un bez kā nav iedomājama viņu dzīve

Seidžo un Šepīens gandrīz visu laiku vēroja bebrus un bieži vien arī palīdzēja tiem. Ja bērni nonesa lejā pie ezera kādus būvmateriālus — kociņus, žagarus, zemes pikas vai akmeni, bebrēni tos tūdaļ pievāca. Dažkārt šie mazie rakari izrāpās krastā, no galvas līdz kājām dubļiem aplipuši, un steidzās saviem draugiem līst klēpī; tad tikai gāja vaļā smie­šanās.

Šepīens uzbūvēja rotaļu namiņu ūdens malā un viņiem visiem pa tika tā pavēnī atpūsties. Čikenijs šo vietu it sevišķi bija iemīļojis un ne vienu reizi vien meklēja tur Seidžo, arī kad tika saukts, vienmēr gāja uz turieni. Piedzīvojumu meklētājs un klaiņotājs Čilevijs, man liekas, ne-

spēja nevienu brīdi būt mierā un mūžam kaut kur aizklīda un pazuda. Protamā, pats viņš zināja, ka nav pazudis, turpretim pārējie domāja, ka ir, un tad, bez šaubām, sākās meklēšana. Čilevijs uzradās visnegaidītākajās vietās, un viņu varēja atrast ro­tāju namiņā, kad likās —'tur neviena nav, vai arī būdā, kad likās — viņam jābūt rotaļu namiņā; viņš slēpās gan bebru vigvamā, gan zem laivas, kur pa­laikam arī aizmiga. Kad viņu atrada, viņš nosēdās uz pakaļkājām, asti apliecis sev apkārt, un grozījās un gorījās, un šūpoja galvu, it kā dejotu vai arī smietos par to, ka pratis citus izmuļķot. Ja pēkšņi gadījās kāds negaidīts satraukums, tad gandrīz vienmēr varēja droši teikt, ka par cēloni tam ir šis nebēdnieks; ja atskanēja kur kliegšana, spiegšana vai kņada, tur Čilevijs parādīja sevi no vislabākās vai arī vissliktākās puses, tas ir, kā uz to raugās, — viņa balss skanēja no jebkuras vietas jebkurā laikā.

Taisnības labad jāsaka — arī Čikenijs nebija nekāds svētulis; viņam patika delverēties tāpat kā jebkuram bebrēnam. Taču gadījās brīži, kad Čikenijs pēkšņi pierima, it kā mazajā galviņā būtu iešāvusies kāda doma. Varbūt viņš neskaidri atcerējās dzimto dīķi, kas atradās tik tālu prom Čukstošo Lapu Pakalnos. Un, ja tādās reizēs Seidžo, kas varētu viņu mie­rināt, nebija tuvumā, viņš, gāzelēdamies uz strupajām, īsajām kājelēm,