Stefauns Jounsons: TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

Saule svilina, un mēs mirkstam sviedros. Esam visu citu aizmirsuši. Kāda mums daļa par laiku? Mūsu baseins ir gatavs. Visdziļākajā vietā ūdens sniedzas Ragnaram līdz jostas vietai. Vēl viena kārta velēnu, pēc tam vēl viena — un būs lielisks baseins. Pēkšņi mēs redzam brīnumu, vislielāko brīnumu pasaulē: Ragnars metas ūdenī un peld. Mēs skatāmies uz viņu ar apbrīnu. Es zinu, ka mūs visus sagrābj vienas jūtas: Ragnars mūs ir pārtrumpojis. Viņš jau ir sev nodrošinājis varu pār mums uz visu mūžu. Viņš nopeld mazliet vairāk par pieciem metriem, un te baseins izbeidzas.

— Kas tad tas? — Ragnars jautā. — Vai tad jūs nepeldēsiet?

Mēs stāvam maliņā un bolām uz viņu acis. Sākumā klusējam. Visiem galvā viena un tā pati doma. Helga jau ir nolaidusi acis. Ragnars savu jautājumu atkārto. Tad Ouli saka:

— T-tas n-nav iespējams.

— Kā tā — nav iespējams? — Ragnars nesaprot.

— Nē, — Adi atbild, — tas nav iespējams. Seit taču ir meitene.

— L-lai v-viņa iet uz m-māju, — Ouli iesaka.

— Iešu arī, — Helga saka, un viņas balsī saklausu tādas skumjas, ka mana sirds saraujas.

— Nē, — es saku, — nav labi dzīt Helgu uz mājām. Viņa taču mums. palīdzēja būvēt baseinu. Mēs šeit priecāsimies, bet Helga lai garlaikojas? Es tā negribu.

Mēs apdomājam stāvokli.

— Labi, es iešu, — Helga saka.

— Nē, — Ragnars atbild. — Es arī tā negribu.

Pēc tam Ragnars norauš no pieres slapjos matus un sāk domāt.

— Ahā, izdomāju! — viņš pēkšņi iesaucas. — Jūs, zēni, varat peldēties apakšbiksēs un es arī, bet Helga, ja grib, var ņemt manas peldbiksītes. Pēc tam mēs apakšbikses saulē izžāvēsim.

Tātad izeja atrasta. Ragnars izrāpjas no baseina, iznāk krastā un nozūd aiz tvaiku mutuļiem, kas paceļas virs geizera. Drīz viņš atgriežas, uzvilcis

tikai apakšbikses. Arī mēs izģērbjamies, atstājam tikai apakšbikses un drīz vien visi plunčojamies baseinā. Peldēt neprotam, bet tā nav nekāda bēda. Mēs ilgi kūleņojam un šļakstināmies ar ūdeni, kas nav vairs nemaz tīrs. Kāda tam nozīme! Te valda troksnis un kņada. Un tad notiek nelaime. Aizsprosts, kas mums likās tik drošs, pieviļ. Zem ūdens spiediena tas ielie­cas, sašūpojas un pēkšņi sabrūk. Velēnas aizlido uz visām pusēm, bet mēs

paši tikko noturamies kājās. Tomēr mums visiem, izņemot vienu, izdodas paglābties un izrāpties sausumā. Upē ir palicis tikai Ouli. Viņš bija stā­vējis pie paša aizsprosta mirklī, kad tas sabruka. Ūdens notrieca viņu no kājām un iznesa cauri pārrāvumam, kas bija radies aizsprostā. Nabaga Ouli, viņam nu ir beigas! Viņš gan vēl mēģina izrunāt pēdējos vārdus savā dzīvē, bet, kā vienmēr, sāk stostīties un nepagūst pateikt nekā. Drausmīgi iebļaudamies, viņš pazūd sarkani brūnajā dzelmē starp peldošām velēnām. Viss pagalam. Bet nē. Izrādās, viņam lemts vēl dzīvot. Viņš jau piecēlies kājās.

— A-h-h-h, g-gand-drīz n-n-oslīku! — Ouli saka, stostīdamies vēl vai­rāk nekā parasti. Viņa sejā lasāmas šausmas, bet uz apaļīgās, pilnīgās miesas redzamas slapjo velēnu pēdas.

Šis notikums mums neko nenozīmē. Ja aizsprosts pārrauts, tas atkal jāatjauno. Mēs tūlīt pat ķeramies pie darba, bet, kā jau iepriekš teicu, bijām zaudējuši jēgu par laiku. Pēkšņi sadzirdam zirga pakavu dipoņu. Tur atgriežas baznīcēni.

Visi, it kā nekas nebūtu bijis, turpina darbu, tikai man nolaižas rokas. Pēkšņi saprotu, ko esam izdarījuši. Zāles zaļā sega abos upītes krastos ir norakta, un tās krasti atgādina brūnu, uzartu lauku. Noraktais gabals gan nav nemaz tik liels, bet tā ir lekna pļava. Zemnieki savas pļavas ļoti mīl. Taču tas vēl nav viss. Mēs stāvam gandrīz kaili, slapjās apakšbiksēs, un mūsu drēbes — kas tad ir ar tām? Drēbes mētājas uz krasta slapjas, ne­tīras, saņurcītas. Tas taču bija mans vislabākais uzvalks! Kas gan tagad būs? Ilgām pārdomām nav laika. Jouhans ir palaidis zirgus turpat pie mājas un tagad nāk tieši pie mums. Taka pār pļavu vijas gar pašu strautu, un arī visi pārējie nāk šurpu.

Jouhans tur rokā pātagu, un viņa izskats neko labu nesola. Pēc tā grūti pateikt, ka viņš tikko būtu pārradies no dievnama. Viņa seja ir satumsusi kā negaisa mākonis. Viņš nokliedz kaut kādu drausmīgu lamu vārdu, kas nemaz nav saprotams. Es tikai nojaušu, ka viņš jautā, kas šo pasākumu ierosinājis.

— Nezinu, — es atbildu.

— Nezini? Tūlīt pat uzzināsi! — viņš nikni kliedz.

No bailēm man dreb lūpas, un es sāku šļupstēt:

— Es ne, es ne. Es to nedarīju!

Bērni ir pārtraukuši darbu un nogājuši malā. Viņiem ir kauns, jo šādā

izskatā jau cilvēkiem nerādās. Taču palīdzību nav ko gaidīt. Pat Gudruna runā ļoti stingrā balsī:

— Nesaprotu, kā tas jums varēja ienākt prātā!

Pieaugušie visi sāk runāt reizē, tā ka nevar saprast atsevišķus vārdus, bet visvairāk rājas Jouhans. Helga šņukst. Ouli un Adi krastā vāc kopā savas drēbes, lai ātrāk aizmuktu.

— Es to visu izdomāju. Es esmu vainīgs, — Ragnars saka.

— Ak tad tu esi tas sācējs! Tā jau es domāju! — Jouhans kliedz un sagrābj viņu aiz rokas. — Un tev kauna nav?

— Nezinu, — Ragnars atbild. — Laikam nav. Mēs taču gribējām uz­būvēt tikai baseinu.

Ragnars izskatās tik mierīgs, ka Jouhans neviļus apmulst. Viņš it kā zaudē valodu.

— Vai tad neredzat, ko esat izdarījuši ar pļavu? — Solveiga dusmīgi jautā.

— Nekā slikta mēs te neesam izdarījuši, no šī gabala tik un tā vairāk par gubu siena nesavāksi. Nesaprotu, kāpēc tā jādusmojas, — Ragnars rausta plecus.

— Tā jau, protams, ir — skāde nav nekāda lielā. Bet jums vajadzēja palūgt atļauju, — sarunā iejaucas vecais Helgi.

— Lielākas nekaunības savā mūžā neesmu redzējis! — Jouhans nevar norimt.

— Bet ko jūs esat izdarījuši ar savām drēbēm! — Gudruna iesaucas.

— Es palūgšu tēti, lai viņš par visu samaksā, viņam jau tas nieks, — Ragnars atbild.

Ouli un Adi, uzstīvējuši bikses tieši uz slapjajām apakšbiksēm, jož uz mājām, negribēdami palikt uguns līnijā.

— Klusu, zeņķi! Zinu jau, kā tu samaksāsi. Iekāms runā par zaudējuma atlīdzināšanu, lai tēvs samaksā par tevi pašu. Bet jūs, Helga un Hjalti, no manis vēl dabūsiet. Tūlīt pat izjauciet šo aizsprostu, dzirdat?

Jouhans sagrābj Ragnaru un, vairākas reizes sapurinājis, ar spēku atgrūž no sevis.

— Nekādu aizsprostu es nejaukšu, — Ragnars atbild un, uzgriezis Jouhanam muguru, savāc savas drēbes.

Pieaugušie aiziet uz mājām, un mēs ar Helgu paliekam divatā. Viņa vairs nešņukst. Ir jāpaklausa Jouhanam, un mēs ķeramies pie darba.

Darbs veicas lēnam. Vilkdami velēnas no upītes, mēs ar Helgu gan klusējam, gan lamājam zēnus. Man liekas — tā mēs netiksim galā līdz pat naktij. Nejaukie puikas atstājuši mūs divus vien. Bet Ragnars jau ir apģērbies un skrien uz mājām, virs galvas vicinādams savas slapjās apakš­bikses. Jā, viņš ir īsts vīrietis. Patīkami būt tādam kā viņš: nebaidīties izteikt savas domas. Ragnars ir ļoti drosmīgs, tāpēc viņu neviens arī ne­sodīja.

Noņēmis zirgiem seglus, Jouhans pats tos aizved tālāk no mājas un, atgriezies atpakaļ, apstājas pie mums.

— Nesaprotu, bērni, kā jums tas varēja ienākt prātā? — viņš jautā vairs ne tik bargi.

Es sadūšojos un gribu būt līdzīgs Ragnaram.

— Jouhan, — es saku, — skāde jau nav nemaz tik liela. Mēs paņēmām tikai dažas velēnas.