Reinis un Matīss Kaudzītes: Mērnieku laiki

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1964

Mākslinieka E. Brencēna ilustrācijas .

Jēgera mākslinieciskā apdare

Veco krustmāt, kad tu man dosi arī to manas mātes balto lakātu, kuru man šodien rādīji?» " «Tad, meitiņ, kad būsi liela, kad iesi mācībā. Tava māte arī sedzās viņu pirmoreiz tad, kad viņu pieņēma par lielu meitu, tāpat kā otrējo Grietu viņdien. Valkā vien tagad šos pašus manus lakatus pa skolu. Ja varēšu vēl kādu dzijtiņu savērpt, tad gan nopirkšu arī kādu no žīda: turpmāk būs man mājā vienai garš laiks.»

«No kura žīda tu pirki šos lakatus, kurus man iedevi?»

«Tie vis, bērniņ, nav pirkti — tos man iedāvināja kāda liela kunga meita. — Dievs zin, vai viņas kauliņi arī jau nebūs sabiruši?»

«Vai tas, veco krustmāt, jau ilgi?»

«Ilgi ilgi, tad, kad es biju jauna un dzīvoju tāļu no šejienes — tai pusē, kur saulīte noiet. Kad būsi liela, tad kādreiz izstāstīšu. — Ej, meitiņ, gar maliņu, nebried dubļos — saslapināsi kājiņas, lakatos skatī­damās. Ak dievs, ak dievs, kāds tas bērna prāts! Nevar vien sevī no­skatīties!»

«Vai skola vēl tāļu, veco krustmāt?»

«Nav vairs, bērniņ, tāļu — kalniņā varēs jau redzēt. Vai esi pieku­susi?»

«Kur nu jau piekusu!»

«Žigla gan esi kā maza ir bite; teci vien, teci — nu jau būs jāierodas staigāt, — kas gan tēv zirgu dos? Saimniece gan solījās arī tevi ieņemt, kad saivu dēlu vedīšot vai arī kad braukšot pretī; bet ej nu zini, vai viņiem arī gadās zirgi ik reizes mājā? Nākošu sestdien iešu gan pati tev pretī.»

«Lūk, veco krustmāti, kādas tur skaistas apšu lapas uz grāvja malas piebirušas; es pārkāpšu un paņemšu kādas.»

«Lai nu, meitiņ, stāv — dziļš grāvis, nevar tikt ne pāri, ne atpakaļ; iesim svētdien atkal uz kapsētu pie tēva un mātes, tur tad lasīsi, cik gribēsi, vēl skaistākas.»

«Vai tad darīsim atkal vainadziņus arī, ko uz krustiem kārt? Vecie nu jau būs savītuši.»

«Tad varēsim darīt vainadziņus arī, bet tagadiņ labāk pārskaiti vēl galvas gabalus, ka lai nemisas. Iesim tur līdz tam akmenim un atpūtīsi­mies.»

Tā sarunājās ceļinieces, stāvošas viena vienā, otra otrā mūža galā, kuri mēdz savienoties it kā zelta sloksnītes gali, kad to saliec gre­dzenā. — Tā, kura stāvēja mūža pirmā galā, bij kādus deviņus gadus veca, jautrā, bet bālnējā sejā, kurš līdzinājās gan pavēsam, bet jaukam agra pavasara rītam. Viņas apģērbs bija vienkāršs — tikko ne nabadzīgs, bet glīts un no dažādām, vairāk senākos laikos pirktām drānām un laka­tiem. Kājās jaunas pastaliņas pelēkām zeķītēm. Viņas acīs bij redzama tā nepacietīgā gaidīšana, kādu sajūt ikkatrs cilvēks, kad tuvojas tam, par ko daudz dzirdējis un ko vēlējies jau sen redzēt. — Turpretī viņas biedrene, kura stāvēja mūža otrā galā, izskatījās kā rāms, silts un mī­līgs pļaujas laika pavakars, kāds dažu reizi nolaižas pēc pārgājuša ne­gaisa padebeša. Par viņas apģērbu jāsaka gandrīz tas pats, kas par mazajās apģērbu, tik vien, ka šis bij caurcaurīm biezāks un siltāks. Viņas augums bij stipri salīcis, un likās, ka tik vien spieķis, kuru tā

Annuža ar Anniņu iet uz skolu

«Vai skola vēl tālu, veco krustmāt?»

stīvi un smagi cilāja, neļāva viņam pavisam salīkt. Zem galvas drānas bij redzami daži nobaltojuši mati. Padusē zem segas viņa nesa maizes nastiņu un dažas grāmatas. Abas šās biedrenes staigāja savu ceļu, brī­žam rokās saņēmušās, tik uzticīgi un vienprātīgi, ka neviens neiedroši­nātos domāt sacelt jelkad viņu starpā šķelšanos.

Kad bij nosēdušās uz akmens, tad mazā skaitīja baušļus un ticības gabalus tik skaidri un tekoši, ka viņas vecai draudzenei neatlika nekā ko pārlabot un būt ar savu veco zināšanu pārāk; tik vien beigās pielika to, lai nesteidzoties ātri, jo tad dažu reizi sajūkot, tā ka nemaz vairs nevarot atķert. Kad vēl kādu brītiņu bija sēdējušas, tad vecā sa­cīja: «Celsimies nu atkal, meitiņ, un iesim tālāk, lai nepaliekam vēlu; bet ej vien lēnām, jo man, ātri ejot, gurst kājas.»

Kad bij uzkāpušas kalniņā, tad mazā, nepacietīgi apkārt apskatīju­sies, rādīdama jautāja vecai: «Vai tā ir skola?» Vecā lika roku pār acīm un, kādu brītiņu skatījusies, atbildēja: «Tā pati jau ir, bērniņ, lūk, tā baltā ar lielajiem logiem un sarkano jumtu.»

«Cik skaista!» tā mazā-iesaucās. «Ja tornis arī būtu, tad tāda pati kā baznīca. Vai nav tā, veco krustmāt?» viņa jautāja, gaidīdama, lai tās spriedumu apstiprina, kā jau allaž bērni dara.

«Būtu gan,» vecā apslēptā priekā atbildēja, «bet iekša vēl skaistāka: kādas tur lielas, gaišas istabas ar ērģelēm un lielām bildēm pie sienām; tev negribēsies nemaz vairs atpakaļ nākt. Skolā klājas visiem labiem bērniem labi, tādēļ esi allaž rātna, paklausīga un tikusi; nedauzies un neskraidi daudz pa āru, nesaslapini kājiņu un vakaros izžauj zeķītes; glabā labi visas lietiņas un drēbes, ka lai nepaklīst, jo nu vajadzēs pa­šai kopties — nebūs vis vairs manis, kas gādā.»

Vēl dažus pamācīšanas vārdus runājot un dzirdot, nonāca mūsu ceļinieces skolas namā, kur atrada jau priekšā daudz vecāku un bērnu. Viņas iegāja skolas bērnu maizes kambarī, kur cits par citu meklēja nolikt savu bērnu lādītes labākās vietās. Vecenīte ielīda arī dibenā, nolika kādā plaukta stūrī nastiņu un sacīja mazai biedrenei: «Lūk, Anniņ, kur es nolieku maizīti; ieliec labi to vietiņu vērā, ka vari at­rast, un tad atkal ik reizes, kad paēd, noliec tepat, jo še ir labs kaktiņš, un citur var drīz, pulkā ejot, norauties zemē.»

«Nu, nu, es zināšu gan,» viņa atbildēja, skatīdamās vairāk citur nekā tur, kur nolika maizi.

Nu vecenīte noņēma segu un nolika to turpat uz maizes nastiņas, pabāza spieķīti zem plaukta, noraisīja Anniņai lakatu no galvas, saglauda matiņus, sacīdama: «Nu, iesim, meitiņ, iekšā pie skolotāja iz­runāties.» Tad ņēma viņu mīlīgi pie rokas un vadīja cauri skolas is­tabai, kura bij maziņai diezgan brīnumīga. Pie skolotāja istabas durvīm iečukstēja vēl vecenīte viņai ausī: «Nāc vien, meitiņ, droši, nebaidies nemaz, jo skolotājam bērni mīļi.» Tad vēra lēnām durvis vaļā un tipi­nāja, mazo iepriekš bīdīdama iekšā, kur apstājās netālu no durvīm. Skolotājs — pusmūža vīrs pilnīgā augumā — iznāca no dibena istabas, kur bij ar kādu viesi sarunājies, un gāja viņām pretī. Vecenītes lab­dienu saņēmis un Anniņu apglaudījis, kura viņam, kā likās, noskūpstīja pretī patikšanai roku, viņš sacīja: «Vai jūs arī, māmulīt, atvedāt man vienu meitu?» Tad, iekām vēl vecenīte spēja atbildēt, viņš nosēdināja to uz krēsla.

«Jā, te jau nākam vai no paša rīta pūzdupūzdamās,» viņa it kā no­gurusi atbildēja. «Mums nu gan tā Miķeļa skola ir daudz tuvāk, bet tur — ne nu, dēliņ, aprunāšanas, ne šā, ne tā dēļ — es gan daudz ne­zinu, bet ļautiņi runā, ka tur tai Pietūka Krustiņā, vai kā viņu saukā, nekāda lāga neesot; jūs nu, krustdēl, pārzināt viņu labāk. Tur jau stāsta, ka pats pa godībām vien vairāk dzīvojot. Nu tagad kā iesācis iet uz bērēm par izdziedātāju, tad nenākot atpakaļ dažu reizi pa dienas divas, un bērni pa māju ne šā, ne tā. Agrāk viņš bij tāds vien mudīgs un cietnējs puisēns, bet dievs to zin, vai no tiem pašiem mērnieku laikiem kā lēkme lēcās? No tiem tūliņ šāds pārgriezās.