Reinis un Matīss Kaudzītes: Mērnieku laiki

«Kas tas tāds par sievieti, Kaspara tēv?» tā tā sieva, kura sēdēja uz vezuma, jautāja, kad zirgi sāka no jauna iet.

«Tā ir tur kāda veca paziņa no mūsu pašu puses, vārdā Annuža; varbūt esi dzirdējusi daudzinām,» viņš, pātagu vicinādams, atbildēja.

«Ak tad šī ir tā skaistā Lapenieku Annuža? Vēl tagad salīdzina iz­nesīgas un cēlas meitas ar viņu,» tā pieminētā sieva brīnodamās izsau­cās un lūkojās vērīgi lopdzinējiem pakaļ.

Pēc kādas pusstundas laika sievieši un puisēns nonāca ar lopiņiem pie apzīmētā sānu ceļa, kurš bij aptaisīts līdz pašam lielceļam ar sētu, jo viņš arī laikam derēja par ganu ceļu, un pa abām pusēm bij tīrumi. Vezumnieki bij palikuši iepakaļ, tāpēc viņas, negribēdamas griezties nost vienas, apturēja savu dzenamo pulciņu. Vakars vairs nebija tāļu, un sāka mesties labi auksts, tā ka bij jādreb gandrīz pa­šiem dzinējiem, kā arī lopiņiem. Pa brītiņu sāka snigt un pūta smags vējš. Kad braucēji pienāca, tad griezās visi iekšā. Gatvā atradās — īsti vienā pakalnītē — vēl sniegs, pa kuru govtiņas, lai gan grūti, to­mēr izbrida, bet pirmais vezums ar saviem braucējiem palika pašā vidū stāvot. Gan vēl sauca no otrā un pēdējā vezuma, lai nedzenot zirga sniegā, bet nelīdzēja vairs nekā, jo braucēja bija darījusi jau viņam pašu laiku ar visu miesas svaru no krustiem līdz ausīm ar pā­tagu tā, kā darīja Mozus ar zizli pa klinti.

«Vai pakausī acis, ka neredzi, kur jābrauc?» otrā vezuma braucējs, vēl itin jauns cilvēks, klāt nākdams, uzkliedza: «Labāk laid zirgu vienu pašu nekā dodi sievietim braukt!»

«Hm! vai tu nezināji, ka sieviešiem, kā smejies, gari mati un īss padoms,» Tenis sacīja tādā pašā cēlā valodā kā arvienu un gluži mie­rini pienākdams. Viņš, nekā daudz neapdomādamies, nedz aprunāda­mies, brida sniegā iedzītam zirdziņam klāt, it kā viens pats būdams, un sāka raisīt samestauklu vaļā.

«Vai izjūgsi?» otrā vezuma braucējs prasīja, vēl arvienu nesapraz­dams, ko iesākt.

«Kas iejūgts, tas jāizjūdz,» Tenis atbildēja tā, kā mēdz atbil­dēt pieauguši bērniem uz tādiem jautājumiem, kurus tie jautā, jau zinādami.

«Kādēļ?» viņš prasīja vēl, it kā gribēdams likt saprast, ka viņam arī ir tiesība līdzzināt un līdzspriest par iedzītā vezuma izdabūšanu.

«Tādēļ, ka zirgu var izvest vēl vienā gabalā, lai tad to vezumu, ja gribēs, varēs kapāt,» Tenis, loku noņemdams, atbildēja.

Tā sieviņa, kura sēdēja uz vezuma, to redzēdama, nokāpa ar visu bērnu klusiņām zemē un aizsteidzās lopdzinējiem līdzi. Izjūgto zirgu Tenis piesēja pie tā paša vezuma, kur tas sāka grauzt salmus; pēc tam abi vīri izņēma sētai vienā starpā kārtis un aizbrauca ārceļu pa tīrumu ar tiem abiem pārējiem vezumiem uz nozīmēto ciematu, kurā patlaban sagāja dzinēji ar lopiņiem.

Irbēnos bija pavisam divi saimnieki, bet viņu ēkas stāvēja labu gabaliņu vienas no otrām, tā ka bija gandrīz jādomā, ka ir īpaši divi ciemati. Tas saimnieks, kura vietā nu šie mūsu iedzīvotāji sagāja, bij aizgājis jau pirms dažām nedēļām uz «silto zemi», kurp devās tolaik daudz ļaužu no tā apgabala. Ienācējiem rāda jaunā vieta diezgan ne­mīlīgu un šausmīgu vaigu: viss tukšs, auksts un pat sniega pieputināts, kā postaša, un pašas ēkas arī nebij nekādas jaunās un skaistās. Kamēr sievieši raudzīja nolikt lopiņus paspārnē, tikām vīrieši, vienu vezumu izkrāvuši, aizbrauca pēc palikušā vezuma, ko izlika tanīs tukšos ra­tos, tad izbīdīja iedzītos ratus ar atlikušām mantām atpakaļ no sniega, iejūdza zirgu un pārbrauca ar abiem vezumiem mājā.

Dzīvojama ēka bij tikpat auksta kā citas, tāpēc viņu vispirms izslau­cīja un iekurināja ar kaut kādiem mietiem un kāršu galiem, ko varēja atrast, jo malkas vecie iedzīvotāji nebij pametuši nemaz. Tad sanesa iekšā visas drēbes, ķisenus un salmus, kur gulēt. Kamēr vēl vārīja turpat krāsns priekšā vakariņām putru, tikām mazais lopdziņa puisēns Kaspars bij jau sienā aizmidzis. Gan māte viņu vēl modināja pie va­kariņām, bet nekā, jo viņš pa reizei tik atmuldēja, vai saukdams suņa, vai dzīdams lopus. Māte noāva viņam, tāpat guļošam, slapjo apavi, apguldīja un apsedza pašu cik spēdama labāk. Kad bija drusku apsil­dījušies un paturējuši vakariņas, tad devās visi pie miera, kur un kā katrs varēdams. Abām mātēm ar bērniņiem uztaisīja vietu krāsns tu­vumā. Ilze pati apgūlās malā, un mazais Kaspars tad palika vidū starp viņu un Annužu.

Gurdums piespieda drīz visus gulētājus padoties miegam, kurš iz­dzēš no prāta visas bēdas un rūpes it kā gulētājs sveces liesmiņu, līdz to atkal iededzina pats otrā rītā no jauna vai arī līdz atspīd saule. — Tur gulēja nu visi izvārgušie ceļinieki savās cietās vietās un aukstā istabā tik saldi un maigi, ka pat mīkstnieks viņus apskaustu. Tur gu­lēja nu atkal līdzās divas no bērnu kājas uzticīgas draudzenes. Tāpat bij viņas gulējušas daudzkārt savā tikko vairs gara acīm saredzamā jaunībā, būdamas vēl bezrūpīgas un jaunas meitenes. Ak, cik daudz un dažādi laiki nebūs izplosījušies ap vienu un otru pa tiem ilgiem gadiem, kamēr viņas nav tikušās! Kas nebūs noticis vienai un otrai tai visā dzīves ceļa gabalā no jaunības līdz pusmūžam! Gan šis gabals brīžam izlikās īss un jauks, it kā kad skatās taisni pār kādu ieleju, un tāpēc ikkatrs dzīves ceļa uzsācējs dodas līksmi tur iekšā, bet drīz redz, ka ir vīlies, jo ceļš iet līku loču pa tuksnešiem un purviem, tā ka daudzkārt tik ar grūtībām var sasniegt otru malu, no kuras, atpakaļ skatoties, gan izliekas nostaigātais ceļš tāpat īss un jauks, it kā iesā­kot; bet tad jau zin caur piedzīvojumiem, ka acis viļ.

Otrā rītā ienācējiem vajadzēja daudz darīt un gādāt pie ietaisīša­nās jaunā dzīvē, tāpēc tie bij agri kājās un pa āru, tā ka iekšā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem un Kasparu, kurš vēl gulēja. Istaba bij no krāsns labi iesilusi, tā ka par aukstumu vairs nevarēja daudz žēloties.

Pēc brokastīm, kad visi atkal izgāja pa āru, Ilze palika ar Annužu istabā. Abas sēdēja pie krāsns, kura bij atkal no jauna iekurināta, un Annuža ēdināj a ar radziņu savu bērnu.

«Nav vēl nekad bijis vaļas tavā mazajā paskatīties,» Ilze sacīja, pieliekdamās pie bērna. «Vārda arī vēl nezinu.»

«Šī ir Lienīte,» Annuža atbildēja tā, ka tā atbilde zīmējās bērnam arī par mīlināšanas uzrunu.

«Parunāsimies nu, man arī tagad drusku vaļas,» Ilze sacīja. «Stāsti vispirms, kas tad tevi īsti spiež iet šinī šķīdoņas ceļā un ar tik mazu bērnu?»

«Kad mātes rūpes uzņemas, tad dažādas gaitas jānoiet, — nekā ne­var darīt,» Annuža atteica, paceldama maza jo sēdus.

«Es nemaz neizprotu, kas tevi, mīļā, spieda tādas rūpes uzņemties? Es dzirdēju, ka tev pašas bērni esot apmiruši.»

«Kas nu, māsiņ, visu var izstāstīt! Šis ir man uzticēts bērns. Stāsti labāk man par mūsu veco pusi,» Annuža sacīja, griezdama valodu uz citām lietām.

Par mūsu pusi jau tu esi šo to dzirdējusi, bet par sevi neesi vēl stāstījusi nekā,» Ilze pārmezdama sacīja. «Stāsti tad jel nu, kur un kā tu dzīvoji visu to garo laiku?»

«Laiks ir gan, māsiņ, garš, bet stāstīšana īsa, jo labu dienu esmu piedzīvojusi maz un tāpēc arī negribas par pagājušiem laikiem nedz domāt, nedz turēt viņus prātā. — To jau tu zini, ka es, kad izgāju no savas puses brālim līdz uz dzīvi, tiku pēc četriem gadiem izprecēta uz muižu pie kalēja. Bērni abi nomira vēdera ligā, un kādus gadus pēc tam sāka vārguļot vīrs, — vieta bij jāatstāj un jādzīvo uz nomas, kur grūti spiedāmies cauri, jo pie pelnīšanas netikām nekatrs, tāpēc ka nevarēja atstāt viņa viena. Pēdīgi vīrs, gandrīz trīs gadus izvārdzies, nomira, un es paliku tīri kā uz klaja lauka. Tad dzīvoju atkal dažus gadus pie brāļa. Viņš aizgāja pēc vēl tālāk uz Poļu pusi, — man līdz negribējās iet, un pie vīra radiem nekādas piemešanās nebij, tādēļ gāju atpakaļ uz muižu, kur man patika labāk nekā citur, un saderēju pie kungiem pavārīšai par palīgu. Tur tad nodzīvoju līdz šim pašam laikam, kamēr šis mazais bērniņš izveda mani no turienes. Gribēju vēlreiz redzēt savu veco pusi, tādēļ nu esmu iestājusi turp iet.»