Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Visu šo viņa runāja tik ātri un vienā laidā, ka nebij nemaz iespē­jams citam kaut ko starpā sacīt, un pie visa varēja nomanīt, ka viņai bij labu laiku klausītāju trūcis. Nu palika gan vienu brītiņu mierā, bet tad sāka stāstīt atkal no jauna gan par naudu, gan par mantu, ka šo sugai ejot nauda tīri kā pielipusi visur līdz, kurp vien kāds pagriežoties. Pēdīgi Ilze viņu aicināja uz kūti savu gotiņu rādīt; tad, tāpat tarkšķē­dama, aizgāja pa pagalmu. Kaspars izskrēja arī līdz, un istabā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem.

«Tad nu izskaitīja pātarus!» viņa runāja pie sevis. «Ak tu tavu saltu lielību! — negribējās vairs klausīties.» Kādu brītiņu domājusi, runāja tālāk: «Apsolījos nu gan te palikt, bet nezin kā ir, kā nav? — Nu, audzi, audzi vien, meitiņ, liela,» viņa sāka apmierinādamās ar bērniņu mīli­nāties, «gan jau dievs izvadīs visu par labu.»

Kad Oļiniete, īrbēnu otra saimniece, pārnāca savā mājā, tad bij jau visi mājas ļaudis sagājuši patlaban pie maltītes, kur saimnieks, Oļiņš, sēdēja galda galā uz bluķa, kurš reizas divas pa nedēļu «gaļas dienās» dabūja gāzties gar zemi, un, ja tad gadījās saimniecei, kā viņa pati sa­cīja, «pilna sirds», tad viņš jau tūliņ ne tikvien pie gāšanas to sajuta, bet arī auna un pat vērša šķiņķis nespēja cirvja zobu atturēt, lai tie ne­ķertu viņam mugurā.

Kamēr Oļiņš vēl nebij precējies, tikām viņam bij viena pati dzīvo­jamā istaba; aiz tās tad nāca «dūmu istaba» un otrā galā pieliekamais kambaris. Tātad, no āras durvīm ejot, stāvēja pa labai rokai pieliekamā, pa kreisai dzīvojamās istabas un taisni pretī «dūmu istabiņas» durvis. Skursteņa nebij, un, kad iekšā pavardos vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca pa durvīm priekšiņā, no turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā un tad, tur labi izdzīvojušies, vilkās pa abiem brodiņiem jeb ču­kuriem lēnām laukā, it kā pasaulē nebūtu nekas steidzams. Caur to bij «dūmu istabiņas» stenderes un palodas spīdīgi melnas, un šām vaja­dzēja it kā ar ziņu ikkatra ienācēja acīs atspoguļoties tāpat kā īzraeļa asiņainām stenderēm, lai ikkatrs svešnieks ienākdams vai iziedams varētu ieskatīties pa vaļējām durvīm pavarda dibenos kā pagasta pa­rādos.

Kad Oļiņš apprecējās, tad sieva uzstāja, lai pielaižot no «dūmu is­tabas» vēl vienu dzīvojamo istabiņu klāt, jo tā esot visiem lielmaņiem. Pēdīgi pierunāja vēl, lai pārsitot lielo istabu garām pušu, jo viņas tē­vam arī esot trīs istabas. Tātad Oļiņam bij jau tolaiku — paldies viņa lielmanīgai sievai — māja tā iedalīta kā tagad gandrīz visiem slātaviešiem, kuri taisa savus dzīvokļus gluži pēc bezdelīgu arhitektūras likumiem, jo tur nedrīkst būt nevienam kāds logs vai durvis citā vietā nekā otram; tik vien dūmus sāk jau izvadīt pa aprobežotākiem ceļiem. Visas trīs Oļiņa istabas neizšķīrās ar dzīves lietām vai ietaisēm nebūt cita no citas: visās bij lielas, augstas, dziļas gultas ar salmiem — tīri kā diližanksu rati vai omnibusi, ja tik jumtus vien uzliktu. Ja divi gadi vecs bērns iestājās iekšā, tad tikko varēja galvas vidu redzēt pāri. Visās bij pa kaktiem un paļāvām piemētāts šis un tas: visās čīkstoņu krēsliņi, kuri krāsoti nebij, bet par kuriem neviens nevarēja skaidri sa­cīt, no kā viņi taisīti. Slaukāmās lupatas, kāju auti un zeķes stāvēja ap krāsni un mūri uz šņores, it kā izstādē lielā medaļa gaidīdamas. Pašā dibena istabā bij tomēr kaut kas savāds: mazs skapītis, pakārts gultas kājgalā, un uz durvju palodas apkvēpusi, dievs to zina, kādas svētās Cecilijas bilde, kuru pats Oļiņš mēdza drusku lepni saukt par Mariju un arvienu pieminēt; jo, kad bija jāstāsta citiem, kur ir bezmērs vai atslēga, vai linu suseklis, vai dzirkles, tad teica arvienu: «Tur, pie Marijas bildes», «tur, sāņus Marijas bildei», «pretī Marijas bildei, dibenā».

Ēkas bij diezgan tuvu cita pie citas, lai nebūtu tālu jāstaigā, un par ugunsgrēku Oļiņš mēdza sacīt, ka, ja dievs negribot glābt, tad nelīdzot arī tālums nekā.

Pats Oļiņš bij vīrs piektā desmitā uz beigām, ar pliku galvvidu un gludu seju. Mājā viņš mēdza valkāt arvienu īsus, pelēkus vadmalas kam­zoļus ar āķiem, ūzas ar prievietiem un melnu «rata cepuri» jeb gardi­beni galvā.

«Jau pie maltītes?» Oļiniete ienākdama sacīja. «Nezin kad tas laiks pagājis? Vai Trīnīte neraudāja?» viņa vēl, atgriezusies no savas dibena istabas, jautāja, jo ēšanu turēja arvien vidus istabā.

«Vēl prasa tāpat!» Oļiņš, pilnu muti ēzdams un nemaz nepaskatīda­mies, iegraudās.

«Nevarēja jau nekādi agrāk iznākt, viss bija jāizredz un jāizdzird; tāpat jau nu uz priekšu būs kopā jādzīvo, lai nu kādi tie ļautiņi. Bij jā­izrāda, kur ganības, pļavas, ežmaliņas un viss. Nesagaidīju ir tad vēl visiem stāstiem gala,» Oļiniete runāja, it kā gribēdama rādīt, ka nav bi­jusi par velti tur un līdz ar to ir parādījusi ienācējiem lielu godu ar savu noiešanu pie viņiem. Tad, lakatu no galvas noraisīdama, sāka stāstīt steigšus vien tālāk: «Dzirdēju jau šo to jaunu; redzēs nu, redzēs, kā viņiem še ies? Lopiem nedod silta ūdens nemaz un maizi arī saltā jaunot; izkaptis bodīs vien pērkot tādas platas platas, nezin kā ar tā­dām var pļaut; gultas tādas vien šauriņas kā šķirsti, un tad sevišķi kurš vien guļot; paši vecie arī savā katrs — nemaz tā ne kā laulāti ļaudis. Divi mazi bērni ir arī: viens gan esot kalpa bērns, bet par to otru neiz­teica nekā skaidri, tikai nosacīja, ka tas esot tai svešai mātītei radinieces bērns: vakar esot uz ceļa satikušās, un tad viņa ienākusi šiem līdz; bet laikam, kā izlikās, tad tepat arī paliks. Saiešanu kambari arī gan esot jūrmalas pusē, bet pats saimnieks — Kaspara tēvs, kā viņu tur paši saukā (kāds puikam ērmots vārds), — negribot ne dzirdēt par viņām.»

«Jā, jā — jau es ziemu skatījos viņa pogās, izsukātā pierē un pie­audzētā pakaklē, domādams, ka tas vis nebūs šaurā ceļa minējs,» Oļiņš runāja tā, ka varēja gan nomanīt, ka viņam ir uz visa tā ļauns prāts, ko viņš tiesā, bet nav spēka taisni nosodīt, tāpēc tad rauga tai lietai piekļūt ar to, ka izteic jeb reizina viņu daudz lielāku, nekā tā patiesi ir. — «Redzēs, redzēs,» viņš runāja tāļāk, it kā pats nemaz pie pasau­les nepiederēdams, «cik ilgi dievs panesīs tās pogas, vestes, izsukātās pieres un naga cepures? Līdz šim bij sasiluši ar pelēkiem svārciņiem, pastaliņām un pašu austām galvas drēbēm, bet nu vajag sarkanu la­katu, strīpainu brunču, nu vajag zābaku, nu vajag kurpju, nu vajag visas lepnības. Kā tad nu vairs trūkst no Zodomas laikiem? Tīrā Bābele! Tāpat jau iet kā priekš ūdens plūdiem, kā vēl dziesmas vārds saka:

ēda, dzēra, danci sāca, Kamēr ūdens plūdi nāca,

precējās, iedevās laulībā un darīja visus tādus grēkus.»

Šie pēdējie vārdi, kā likās, gan izskrēja netīšu.

«Ko tad tu pats dari! Pašam jau bij papriekšu sieva nekā man!» Oļiņa puisis, no galda uzsliedamies; spēji iekliedzās. Viņš bij dzīvojis pilsētā un nesa visas tās nolādētās Zodomas, Bābeles un ūdens plūdu zīmes, par kurām nupat Oļiņš sludināja pastaru galu, kā vestes ar misiņa pogām, izsukātus matus, bārzdu pakaklē un zilganus svārkus. Kamēr vēl Oļiņš tās vien tiesāja, tikām viņš vēl valdījās, lai gan jau šņāca vien pa apakšu kā sutakatls; bet, tiklīdz tas piedūrās pie šā pē­dējā priekšmeta, kur puisis skaidri zināja, ka, ja precēšanās ir grēks, tad Oļiņš būs pats papriekšu ellē, tad viņš turēja to par nepanesamu paštaisnību.