Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Vecītim Trīnītes vārdu pieminot, Oļiniete pasita acis drusku uz augšu, bet paklausījusies atkal nolaida uz zemi un sēdēja klusu, gluži Ulpnl k.l papriekšu.

«lai tad kā, Annas tēv, labi gan, ka Annužu satiki,» Ilze sacīja ItA .i|iinierināta, «es jau gandrīz sāku baidīties, jo nemaz šodien no piektdienas nav redzēta. Gribēju jau pie jums apjautāties, vai kāds nav kur manījis? — Ak tad dzīrās iet projām? Tētiņ, dieviņ! Nu, viņai jau ir tāda nepanesīga sirds,» Ilze runāja, vēl kādu brītiņu padomājusi un loku pie mutes turēdama. Tad piegāja pie Oļinietes, izrunājās labu brītiņu, bet tas viena alga, vai ar akmeni runātu.

«Viņa jau nerunā, otrējo māt, ar nevienu,» Oļiņš sacīja. Tad izvilka no mēteļa kabatas, kurš bij uz pusdurvtiņas uzmests, vecu, bet glītu dziesmu grāmatu un, uz rijas vidu iedams, kur patumša svecīte dega, sievā stīvi paskatījies, teica: «Mad, vai tu esi gluži bez ticības? Klau­sies tad jel, ko dieva vārds saka!» To sacīdams, Oļiņš apsēdās uz bluķīša, atšķīra grāmatu pēc papīriņa, kurš tai bij ielikts, un sāka lasīt: «Dievs labi dar' ko darīdams »

«Meli, meli, meli!» Oļiniete kliedza, piepeši uzlēkdama; tad pie­skrēja pie Oļiņa, izrāva ar niknu spēku viņam grāmatu un iesvieda kaktā, ka noplūkšķēja vien. Pēc tam nogāja atpakaļ, atsēdās pirmā vietā un cieta atkal klusu.

Ar tiem izlasītiem četriem vārdiem bij Oļiņš piepeši parāvis lielu ceļu tam ūdenim, kurš vienādi spiedās ar varu Oļinietes sirdi. Kamēr liesmas viņas bērnu rija, tikām viņa varēja ciest un žēlumu just līdz izsamišanai, bet nu, kur jau uguns bij beigusi savu upuri raut un pati izdzisusi, tur arī viņas sirds apklusa, balss nomira un asaras nostājās. Viņa bij vienādi un stipri ticējusi tam, ka «dievs labi dar' ko darī­dams»; bet šā notikuma nespēja ar to ticību nekādi salīdzināt. Lai arī viņas grēki būtu tik sarkani kā asinis un tik lieli kā jūra, tomēr viņa nevarēja saukt par labu tā, ka viņas dēļ vajadzēja dievam atriebties pie bērniņa. Oļinietei bij gandrīz dusmas uz sevi pašu par tādu pie­krāpšanos; neizskaidrojams vienaldzības aukstums pārplūda viņas sirdi, kura nicināja visaugstajo. Viņa nodotu ar zaimošanu savu dzīvību, ja tik varētu ar to dievam spītēt un atriebties.

Kaut gan Oļiņš pats bij satriekts un nespēja zemoties zem dieva varenās rokas tā kā laimes dienās, tomēr viņa sirdi pārņēma šaušalas, redzot dziesmu grāmatu kaktā sviežam un saucam dieva vārdus par meliem. Varēja nomanīt, ka viņa sejs, kurā gandrīz nekāda sārtuma nebij, nobālēja vēl dziļāk. Kādu acumirkli viņš tā stāvēja, tad, rokas salicis, izsaucās: «Dievs, esi tu pats žēlīgs un neej ar viņu šai brīdi tiesā!» Tad gāja, pacēla nosviesto grāmatu un, kā varēja nomanīt, skai­tīja klusām iesākto dziesmu tālāk. Ilze nopūtās smagi, atsacīja ar labu nakti un aizgāja, vēlēdama klusu sirdī visiem nelaimīgajiem svētu dieva mieru.

Nakts bij itin silta, klusa un auglīga, kā jau allaž pēc pērkoņa lietus. Mēness bij uzlēcis un jau kādu gabaliņu pakāpies pret debesīm. Dūmi, kuri vēl pamazām kaut no kādām pagalītēm kūpēja, necēlās ne­maz augšā, nedz arī gāja projām, bet sakrājās turpat uz nelaimes vie­tas, it kā to briesmu notikumu slēpdami. Divi sērmaukši, kuri stāvēja tuvu istabas galā, bij apsviluši un izskatījās gluži kā ķēmi. Visu to uz­lūkojot un šās dienas notikumus iedomājoties, sametās Ilzei gandrīz bail ap sirdi, un, kad turklāt viņa iedomājās dzirdot pat Trīnītes rau­dāšanu, tad devās steigšus uz māju, lūgdamās: «Atpestī mūs no ļauna!»

Kāds liels Miķeļa dienas tirgus šķirās patlaban laukā. Visi ceļi tecē j a kā upes ar tirdziniekiem gan braukšus, gan jašus, gan kājām, gan nesdami, gan vezdami, gan dzīdami. Vēl kādu versti no tirgus, kurš stāvēja lielā, slīpā pakalnē, bij dzirdams tirgus jauktā kora koncerts, kur vērši turēja basu, zirgi tenoru un tās virsbalsis visi citi. Šis koncerts izšķīrās no dažiem citiem tik caur to, ka viņu turēja ļoti milzīgs koris un bez diriģenta. Kad no atstatuma skatījās, tad viss tirgus izlikās kā ņudzošs skudru pūlis. Redzamas bij baltās, ar audekliem apsegtās božu būdas, kurām dažai plivinājās sarkana flaga klāt; tāpat varēja izšķirt arī no meijām sapīto dzērienu pārdošanas būdu, ap kuru griezās viss ļaužu biezums.

Dažas verstes no tirgus, kur jau tirdzinieku rindas bij retākas, brauca soļos divi vīri, savā zirgā katrs. Pirmais bij jau labi vecīgs, sirmiem matiem. Galvā viņam bij «rata cepure» un mugurā garš mētelis ar lielu, atlaistu apkakli. Viņš veda divi govis, katru pie savas ilkss piesietu. Otrs bij jauns, skaists cilvēks apaļu seju, dzeltainiem matiem un ap­ģērbies kā visa jaunā paaudze. Vezumā viņam bij varbūt kādi divi birkavi linu. Pie ratiem vien varēja pazīt, ka šie braucēji bij vai nu slātavieši, vai čangalieši, jo pa visu guberņu citur tādu ratu neatradīsi kā šinīs valstīs, tik augstu un tik lēznu, lai nenieka neva­rētu ielikt.

Arī paši slātavieši un čangalieši jau pēc sava stāva vien visur pa­zīstami, īsti guberņas pilsētā, kad turp brauc, ir otrtik gari un smagi nekā mājās. Čangalieši tad atšķiras no slātaviešiem caur to, ka tiem bodnieku dotie cigāri izstiepjas allaž pīpējot vēl garāki nekā slāta­viešiem, bet šie atkal no čangaliešiem izšķiras caur to, ka viņiem ne­patīk šo lielīšanās, ka esot viena kunga ļaudis, kaut gan tas ir tiesa.

Pret kalnu jaunais nolēca no sava vezuma un, priekšējam braucē­jam blakus iedams, taisīja pīpi. Vecais arī sāka rīkoties ar savu pīpi un gribēja patlaban sastādīt šķiltavas uz šķilšanu, bet jaunais uzlēca un uzsēdās viņam uz ratu stūra, izņēma no ieplakanas misiņa dozītes sērkociņus, pēc tam atkal ar īksti dozītes vāciņu pasizdams, kurš, no atspertnes spiests, aizkrita noknaukšķēdams. Tad uzrāva kociņus uz do­zītes dibena, uzpīpēja pats un uzpīpināja arī veco. Pēc tam viņš negāja vis projām, bet palika turpat sēdot, jo zirgs nāca labi līdz.

«Tagad nu, Oļiņa tēv, ir skaidri zināms, ka nākošā pavasarī būs mērnieki klāt,» viņš iesāka tūliņ un tā, kā mēdz runāt par tādām lie­tām, kas ir sen gaidītas un nu pēdīgi sagaidītas.

«Jā, jā, tad nu vienreiz būs sadaudzināti gan tie piemeklēšanas laiki. Kur tad tu, Prātniek, dēls, to dzirdēji?» Oļiņš jautāja, bet nevis ar tādu vienaldzību, kādas varētu no tik veca vīra sagaidīt.

«Muižas strožs stāstīja, — vakar esot nolīguši. Tas nu ir svēts,» Prātnieks tādā pašā svarīgā balsī sacīja. «Mums, runas vīriem, arī gan laikam nu darīs drīz zināmu, — būs atkal varbūt kas jāspriež, vai par mērnieka mantu atvešanu, vai par citu ko.»

«Pārbaudīšanas laiki jau nu tad būs gan; redzēs, redzēs, kādu dievs kuru atradīs un kā kurš pastāvēs,» Oļiņš sacīja, dodams balsij paštais­nības skaņu.

«Nu, kas tev, Oļiņa tēv, par bēdu! Tev nevar nemaz slikti iekrist, ja tik iepriekš pamanās vien,» Prātnieks paklusu sacīja, kaut gan tu­vumā nebij neviena cita cilvēka. «Nu, un par otru pušelnieku arī tev bēdas nav; cik tam vecītim vairs tā prātiņa, tad tas nenieka neizdarīs, un tam Kasparam arī visā valstī neviena drauga nebūs.» Še cieta brī­tiņu abi klusu, un, kad Prātniekam nebij cerības no Oļiņa kādu vārdu sagaidīt, tad, it kā bīdamies, ka šī iesāktā valoda var pārtrūkt, sāka vest viņu pats tālāk. «Runas vīros arī gan nu ir ievēlēts, bet ko tur viņš der? Vairāk par postu nekā par labu. Visi jel spriež, runā un savu vārdu kurš met, bet šis kad sēd, tad sēd pa stundai kā mēms un dažu brīdi, kad jau spriedums ir gandrīz notaisīts, tad kā atska­barga cērtas pretī, ka neesot pēc likuma šis vai tas. Dievs zin, kas gan visās vietās tā likuma izmeklē? Un runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek.»