Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Varbūt tiksi nupat vaļā bez visas mainīšanas,» krodzinieks, pa stoi­kas logu pakaļ skatīdamies, sacīja.

«Tā, Švaukst, dēls, nav labi, kad tādus vārdus daudzina, kur vajag paļauties uz dievu,» Oļiņš, viņam stadulā līdz iedams, norūca. Tur iegā­jis, viņš apstājās; tad apskatījies salika rokas, un citi visi arī apklusa un stāvēja godbijīgi; pat Ķencis nometa mieru no jēra dīrāšanas un pa­griezās, tabaku sūkādams, uz to pusi.

Kad tā kādu brītiņu bija stāvējuši un Oļiņš pamazām lūpas kustinājis, tad viņš apgriezās un sacīja, krogā iedams: «Nebīsties, Švaukst, dēls, nekā, vesels būs gan; tik dod sienu priekšā.»

Oļiņam krogā līdz ienāca arī čangaliešu tiesas vīrs. Viņi nosēdās savā pusē katrs pie galda un sāka runāt.

«Jā, labi jau ir, kad cilvēks pasaulē ko zin; kur gan nupat varētu skriet, ja tu, bāliņ, nepalīdzētu?» tiesas vīrs padevīgā balsī un it kā pielabinādamies sacīja.

«Nu jā gan, bet vai tas ir mūsu spēks? Lai gan tie pasaules bērni lielās, ka izārstējot vājības ar savu gudrību, bet es saku, ka velti vien ir, jo mūsu spēciņš ļoti vājš,» Oļiņš cienīgā nopietnībā sacīja.

«Kas tas par brīnuma spēku tiem vārdiem!» čangalietis ar bijāšanu izsaucās.

«Jā, kā gan tas dieva vārds neiespēj?» Oļiņš it kā pilnīgs dieva no­slēpumu līdzzinātājs atteica. «Viņš ir gan kā griezīgs zobens, gan kā neizsmeļams avots, gan kā spoža zvaigzne tumšā vietā, tiekams tā rīta blāzma uzlec mūsu sirdīs, un, kur viņš iet pāri, tur —» Oļiņš sa­stomījās, meklēdams labāka vārda.

«Tur zāle vairs neaug kā Zodomā un Jeruzalemē, kur nepalika ne akmens uz akmeņa,» čangalietis iekrita valodā.

«Nē, nē, tur visas zāles ar saviem dakteriem paliek kaunā,» Oļiņš pārlaboja; tad noņēma cepuri, nolika to priekšā uz galda un saglauda matus.

«Bet es pirmāk, turpat stāvēdams, sāku domāt, kā gan tie vārdi var palīdzēt? Viņi laikam ielien zirgā iekšā un tur to slimību izēd? Citādi nemaz nevar būt,» tiesas vīrs gudroja.

«Mums, grēciniekiem, tas paliek apslēpts,» Oļiņš atbildēja, bet va­rēja nomanīt, ka iekšķīgi viņš sevis par grēcīgu neturēja, kaut gan ar muti līdza skaitījās.

«Bet saki, bāliņ, tu jau tos dieva vārdus zini vai visus no galvas, — no kā īsti tās vājības nāk?» tiesas vīrs bērna pazemībā jautāja.

«No kā nāk bērnam rīkste?» Oļiņš lepņi atbildēja.

Šādā kārtā viņi sarunājās vēl labu laiku, tā ka Oļiņš palika arvienu atbildētājs un čangalietis jautātājs.

Pa kādu brītiņu ienāca Ķencis, nazi un rokas kažoka stūrī slaucī­dams.

«Nu, Ķenci, vai darbi jau galā?» tiesas vīrs viņam uzsauca.

«Jā, kas tas man! Norāvu abiem ādas kā tāstis. Būs drīz katlā iekšā,» Ķencis atbildēja ar visu muti.

«Vai zirgs jau ēd?» Oļiņš prasīja vienaldzīgi, bet tomēr varēja noma­nīt, ka viņam ir bēda par zirga neēšanu.

«Nē, spārdās tāpat, ka brīkš vien un mēsli pa stadulu jūk!» Ķencis atbildēja ar tādu vienaldzību, it kā viņa dēļ varētu nosprāgt vai visi zirgi, kad tik jēri tiek nodīrāti. «Viens tur no jūsējiem, Bisars, vai kā viņu saukā, tas ar makadatu pie žokļiem bakstīja; ausī arī laikam grieza, bet sacīja, ka asinis vairs netekot, citi atkal tiepās, ka esot paslēpņu vīveles velns viņu sazin!»

Oļiņš, to dzirdēdams, cēlās un gāja stadulā, sacīdams: «Brīnums! — jāliek būs vai jādīt?»

Tikko Oļiņš bij izgājis, tad Ķencis pielīda labi tuvu pie tiesas vīra un sāka viņam čukstēdams stāstīt: «Vai zini, ko es jaunu izdzirdu? Nu esot skaidri zināms, ka pavasarī būšot mērnieki klāt.»

«Vai tā, bāliņ? Kas tev stāstīja?» tiesas vīrs bailīgā ziņkārībā iesaucās.

«Tas garais, kas pie dīrāšanas jēriem kājas turēja, teicās, ka šis esot valsts amatos, esot runas vīrs vis, Prātnieks vārdā, tas stāstīja, ka mērnieks arī esot viņam tikpat kā pazīstams un muižā visi valdnieki draugi; bet piesacīja gan, lai nevienam nestāstot. Vai zini, Spietuļu tēv, tas ir labi gan, ka ar šādiem āķiem dabū iepazīties, jo pie viņiem mērīšot papriekšu un tad tik nākšot uz mums.»

Tiesas vīrs vēl taisījās ko jautāt, bet patlaban sanāca no stadula čangalieši un slātavieši, nesdami ikkatrs savu ceļa nastiņu, kuras salika uz galda.

Ķencis

kam bij tik plāns deguns, ka, ja uguni turēja otrā pusē, - tad spīdēja gaisma cauri.

«Rokas gan bij jāmazgā, visu dienu ar lopiem strādāts,» Bisars sa­cīja, rokās skatīdamies. «Raug, cik melnas!»

«Kuram gan labākas!» Ķencis, savas rokas rādīdams, teica. «Uz ceļa rokas mazgāt ir pēdīgā muļķība! Jo mazgā, jo salst.»

«Tev jau, lūk, vēl ir vietām ar asinīm,» Bisars sacīja, uz Ķeņča rokām rādīdams.

«Kas par to?» tā atkal Ķencis atbildēja. «Es par to neskaitu nekā; tā pati dieva dāvana vien ir, vārīta vai nevārīta.»

«Kas tur par bēdu?! Vai tik vien zirgu būtu, ja šis nosprāgtu?» Švauksts runāja visā mutē, no stadula nākdams ar maizes nastiņu pa­dusē. Viņam līdz nāca Oļiņš, Prātnieks un vēl citi slātavieši.

«Vai tur vēl jāgaida sprāgstam? Tāds velns ar loku nositams. Ne reizes gandrīz nevar iebarot, kur nebūtu jāvārdo vai jājāda,» Prātnieks zobodams sacīja. «To vārdu vien viņš pats nepavilktu, kas savu laiku viņam ir krauti virsū.»

«Nu, kad nu likšu atkal ilksīs- » tā Švauksts lielījās.

«Tad atkal vārdot dabūs,» Prātnieks iekrita viņam valodā.

«Āu!» Švauksts atteica, atkal kājas gar zemi raudams.

Tā runādami, viņi visi sagāja pie galda un salika savas nastiņas rindā pie citām. Visi bij jautri, īpaši Švauksts, zināms, tādēļ, ka zirgs atkal vesels; tik vien Oļiņš bij gluži kluss. Viņš aizgāja uz pašu dibena galu aiz Ķeņča un Bisara, tur nolika savu kulīti, noņēma atkal cepuri, saglauda matus un apsēdās, gari nopūzdamies, patumšā pie galda.

«Nezin vai drīz būs zupa?» Prātnieks, savu nastiņu vaļā raisīdams, jautāja. «Ko viņi tur tik ilgi vāra? Esmu izsalcis kā vilks.»

«Būs drīz,» Ķencis atbildēja, «ir jau labs brīdis, kamēr vārās. Sēstaties vien tik pie galda un ņemat maizi rokā, es iešu palīdzēšu ienest.»

Visi sasēdās pie galda, iededzināja vēl kādu sveci uz tā gala, kur sēdēja Oļiņš, ņēma ikkatrs savu maizes doniņu, nogriezās pa riecieniņam un sāka, lēni drupinādami, izsalkumu mānīt. Dažs atvāza arī cibu un, uzlicis uz viena paša maizes kumosa kādu naža galu piena, to atkal ātri aizsita, it kā kad nebūtu paļauts bijis cibas aiztikt. Tādus kumosiņus tad gremoja ilgu laiku, arvienu uz durvīm rēgodamies un prasīdami, ko tur tik ilgi darot. Valoda nekāda nevedās, jo ikkatrs kavējās pie tām do­mām, ka tagad savu pavalgu pie maizes ņemt būtu bijis tīri grēks, tāpēc ka bij gaidāma kopzupa, par kuru jāmaksā visiem vienlīdz, lai ēd daudz vai maz; bet sausu maizi vien ēst — tāds muļķis atkal neviens negri­bēja būt, jo kur tad pēc gaļu liktu? Kaut gan visiem šās pašas do­mas bij, tomēr ikkatrs domājās viens pats vien tik gudrs esot un turēja par vieglprātību šo noslēpumu izpaust. Likās gan arī, ka daži gan otra domas saprata bez runāšanas, caur ko viņiem bij drusku kauns citam priekš cita, tāpēc sēdēja visi, acis nodūruši. Vēl bij labu brīdi ko gaidīt, līdz Ķencis ar diviem citiem, kuriem bij vārīšana nodota, sanesa bļodās kāroto virumu. Ikkatrs pa to starpu, kamēr vienu gabalu ēda, nekavējās apdrošināties ar otru, kuru nolika sev priekšā vai nu uz cibas vāka, vai ari taisni uz galda. Kad ēšana bij pašā spēkā, tad uzņēma Prātnieks pirmais valodu: «Vai zināt ko jaunu? Nu ir reiz skaidri zināms, ka pavasarā būs mērnieki.» Šiem beidzamiem vārdiem bij tāds spēks, ka viņi sarāva visu ēdēju galvas uz augšu un vairāk balsu jautāja reizē: «Vai tā?»