Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Jā, mērnieki,» Prātnieks lepņi atbildēja, un, ka varēja nomanīt, tad viņš šo ziņu bija glabājis tādam brīdim kā šis, kur visi var nekavēti viņā klausīties. «Tam sodam neizbēgs vairs neviens, vai viņš slātavietis vai čangalietis.»

«Nu zināma lieta, kad jau nu nāks, tad nāks visiem, jo, kā sacīt jā­saka, tā paša kunga ļaudis vien esam,» Ķencis, pirkstus skūpstīdams, sacīja.

«Viena kunga ļaudis gan esam, bet lai dievs dod vien, ka satiekam,» Prātnieks teica,

«Ko nu, bāliņ, par nesatikšanu!» tā čangaliešu tiesas vīrs runāja. «Kur vēl lai tādu mīlestību atrod, kāda čangaliešiem un slātaviešiem ir? Raugi tagad pat: satiekas uz ceļa vidus un ēd, gandrīz jāsaka, vienu kumosu.»

Pēc tam Prātnieks stāstīja labi gari par mērnieku atnākšanu, vēl ar šādiem tādiem paša pielikumiem savu stāstu kuplinādams; stāstīdams viņš par visām lietām gribēja citiem likt manīt to, ka viņam būs šai lietā liels svars. Beigās viņš pieminēja vēl, ka šiem — runas vīriem — būšot atkal par visu jāspriež: kā saņemt, atvest utt. Tāpēc gandrīz visi sāka no šā brīža viņu uzlūkot ar godbijīgākām un pazemīgākām acīm, un daži čangalieši čukstēja savā starpā, ka esot gan vīrs, kaut viņš šo valstī dzīvojis, — raugi, kur būtu bijis iegriezējs pie mērniekiem!

Bez slātaviešiem un čangaliešiem ieradās vairs tik reti kāds tirdzi­nieks krogā, tāpēc bij krodziniekam diezgan vaļas caur stoikas logu uz viņiem nolūkoties. Kad viņš tā bij kādu brīdi skatījies, tad uzsauca tiem: «Slātavieši, kā jūsu ir tik daudz, to mācekļu, pie tā lieldienas jēra ēšanas?»

«Še vis nav slātaviešu vien, bet čangaliešu lielākā daļa,» kāds čangalietis atsaucās, kuram bija pliks galvvidus, kādēļ viņš bij iesaukts par mēnesnīcu.

«Nu, tad tie paši jēru burlaki vien esat, vai nu slātavieši, vai čan­galieši,» krodzinieks smīnēdams atbildēja.

«Nē, čangalieši cērt tagad jēru kaušanā slātaviešiem pāri,» Ķencis lepņi atbildēja.

«Kur pāri?» Švauksts kliedza. «Mums daži nokauj pa pusotra tauzen.»

«Bet mums atkal daži vēl — vēl vairāk,» Ķencis stomījās. «Rāvniek.i Ješkam, es zinu, jau tagad netrūkst daudz no divi tūkstoši.»

«Saderam, ka slātavieši nokauj vairāk!» Švauksts kliedza, kājās uz­celdamies.

Slatavieši un čangalieši pie zupas galda krogā

«Saderam, ka slātavieši nokauj vairāk jēru!» Švauksts kliedza, kājās uzceldamies.

«Saderam, saderam!» Ķencis tāpat pretī.

«Uz cik?»

«Uz cik gribi! Ja gribi, vai uz —— es vis nebīšos.»

«Saliksim naudu kopā! Liec pretī!» Švauksts uzsauca un svieda ne visai biezu naudas tašiņu uz galda.

«Ko tur nieku derēs!» Prātnieks sacīja vidū. «Ja arī čangalieši ta- gan nokautu vairāk, tad tas tāpat slātaviešu gods vien ir, jo no kā gan viņi mācījās, ja ne no slātaviešiem?»

«Nē, bet es gribu parādīt, ka slātavieši paši nokauj vairāk!» Švauksts tiepās.

«Neparādīsi vis,» Ķencis droši atkliedza.

«Kur neparādīsi!» Švauksts kliedza pretī.

«Čangalieši jau visu slātaviešiem pakaļ dara, vai tad nu pie jēru kaušanas vien ne?» Prātnieks runāja ar kaitinošiem smiekliem. «Lūk, kā ratu atzveltņi, augstie rati un divi ķiseņi vai nebij slātaviešiem pa- priekšu? Kad slātavieši sāka visu to atmest, tad tik pie jums vēl tie cēlās, un pat tagad brauc dažs vēl uz baznīcu kā ar zēģelēm: kad pretī vējš, tad zirgi putām, kad no muguras, tad sakas kaklā vien stāv. Bet to godu gan var čangaliešiem dot, ka viņi visu, ko pieņem, to iztaisa pilnīgāku: lai sēd visgarākais čangaliešu vecis ar «rateni» galvā viņa ratos, tad tikko var «ratenes» dibenu redzēt pāri pār ķisenu un atzveltni, kad no muguras skatās.»

«Ko nu jūs' par mūsu atzveltņiem smejaties?» Svērtelis sacīja. «Brauktu varbūt jūs paši šobaltdien tāpat kā ar redelēm — tarkšķētu vien, ja nebūtu reiz, no pilsētas braucot, kādam jūsu lielmanim — lūk, tam pašam Baumam — pie kāda malkas vezuma atzveltnis nolūzis. Līdzko tas sāka bez atzveltņa braukāt, tā jūs arī visi līdz. Labāk nobrauci ratus, kā viņi taisīti, nekā tā āksties.»

Kaut gan šis pierādījums slātaviešiem ļoti nepatika, tomēr, viņa gāzt nevarot, Švauksts ķērās pie citas lietas un sacīja lepņi, uz

savu ķēdi rādīdams: «Vai šādas ķēdes arī nebij slātaviešiem pa- priekšu?»

«Nav jau, krustdēls, tev arī viņa pirmām,» Svērtelis runāja pama­zām tālāk, «tāpat esi tu arī no citiem noskatījies. Jau, kad es vēl gāju amatos, kad braucām pie liela kunga uz galvaspilsētu, tad jau bij jūsu valdniekam šādas ķēdes. Vēlreiz bij vienam pilsētā zagļi ar visu pulk­steni līdz pusei nogriezuši.»

«Ko te pļāpājat! Strebiet zupu! Vēl ir puskatla!» Ķencis sacīja, no katla, kurš kroga vidū bij nolikts, ar kausu zupu smeldams un nes­dams uz galdu, tā ka caur pārplīsušo kausu notecēja ik reizes kā celiņš uz kula no katla līdz galdam un dažam arī pār muguru.

«Bet kur jūs tik daudz to jēru liekat kaudami, vai paši vien apēdat?» krodzinieks jautāja, caur stoikas logu skatīdamies, kur viņš bij šo brīdi mierīgi klausījies.

«Nekā, puis, nevaram vis paši tik daudz veikt,» Ķencis atbildēja. «Pasālam, pažāvējam un uz pilsētu projām visu, arī taukus un ādas.»

«Bet kā jūs varat tik daudz sapirkt vienā tirgū?» krodzinieks jautāja. «Te jau ir šodien kādas divdesmit ganības padzītas garām.»

«Vai tu domā, ka tas bez dūšas?» Ķencis atkal atteica. «Šodien pat mēs sanācām ar kādu miesnieku reizē pie viena jēra. Kamēr šis vēl kaulējās un meklēja šķērīšu, tikām es ar zobiem jēram ausi zemē un jērs man.»

«Bet kā jūs tādus barus uzturat, tik garus ceļus dzīdami?» tā atkal krodzinieks.

«Kas par viņu uzturēšanu bēdā? — Kaujams lops — tik triec for- veic pa ceļu,» Švauksts teica. «Vēl brīžam, kad sagadās vienā pusē divi tirgi viens pēc otra, tad tos, ko pirmā tirgū sapērk, sadzen kaut kur kādā tukšā stallī vai pirtī un tad ar otra tirgus jēriem dzen reizē uz māju. — Mums viņreiz stāvēja tā trīs dienas, bet tad gan bij sākuši ēst cits citam vilnu nost. Saimnieks ielaidis savu zirgu iekšā, un tam bij noplēsuši visu asti.» Pie šiem pēdējiem vārdiem Viņš pasmējās ar īpašu lepnību, lūpas uz kreiso pusi saraudams, it kā gribēdams dot ar to šim notikumam jaukumu.

«Nu jā, tas nav nekāds brīnums, kad, ar lopiem dzīvodami, iz cil­vēcības izejat,» krodzinieks, stoikas logu aizsizdams, sacīja.

Prātnieks ar Švaukstu sarunājās iet stadulā zirgiem auzu dot; Oļiņš taisījās līdz, bet šie apsolījās viņa ķēvei arī iedot, tāpēc palika negājis.

Pa tām starpām bij laiks pārgrozījies; lietus nāca ar stipru vēju, un nakts bij itin tumša. Staduls bij aitiešu pilns, jo daudz šinī krogā <'nonic slātavieši bij salaiduši tos vienā barā un dzina kopā uz mājām. Dzīšanas rinda nāca tagad Prātniekam ar Švaukstu, un tādā laikā, zi­nāms, viņiem nebij vis liels prieks uz to, jo verstu divdesmit vai vairāk |m l umšu nakti un lietu ar aitiešu baru dauzīties nav nieka gabals, tāpēc viņi sāka gudrot, kā varētu citus pastumt apakš sava jūga. Čangalieši savu aitiešu nebij barā laiduši, jo šoreiz tiem bij ikkatram tik vien, cik var aizvest ratos, tāpēc tie gulēja visi vezumos sasietām kājām, acis pārgriezuši un grūti elsdami. Lielākajai daļai bij galvas izliktas ratu malām pāri, tā ka, kad nespēja vairs noturēt, bija jālaiž ap ratiem trīties.