Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Jā, brīnuma cilvēks ir gan viņš,» Oļiņš domīgi un govis pamaz ar pātagu dzīdams, sacīja. «Man ir reizēm gandrīz gluži bail no viņa, lai gan viņš man nav nekāda ļauna darījis, nedz arī esmu dzirdējis, ka citi būtu šai ziņā par viņu žēlojušies. īsti viņa klusuciešana ir tāda kā bīstama. Kas viņu ir redzējis tā pasmejamies vai tērzējam, vai arī pulkā ar citiem jaunekļiem? Pret tēva dabu ir viņa daba kā ūdens pret uguni.

Svētdienās tur viņš pieguļā, kādu grāmatu paņēmis, sēd pat pusdienas no vietas.»

«Ko tur nu lasa! Šādas tādas pasaules gudrības; bet nezin kad ir bībeli saņēmis?» tā Prātnieks, it kā viņam būtu uzdots pierādīt Kasparam vainas. «Cik tad viņš ir redzēts baznīcā? Un, kad vēl aiziet, tad sēd kā mēms, kamēr visi baznīcēni dzied. Vai tam var būt kāda ticība, mīles­tība vai cits kas labs?»

«Es jau nu viņa, Prātniek, dēls, arī nerfiaz nelielu, man viņš nepatīk no laika gala, īsti tādēļ, ka viņam ir bārda, jo tādiem cilvēkiem es nekā nevaru uzticēt; man viņi tādi kā burlaki vien izliekas; bet ļaunums gan no viņa nav nekāds dzirdēts.»

«Vai tad tas ir kāds brīnums? Velns arī izrādās brīžam kā gaišības eņģelis.»

Patlaban atskanēja aiz muguras negants svilpiens un ratu rībēšana. Prātnieks atskatījās atpakaļ un sacīja: «Švauksts nāk kā divi deviņi!»

«Kad nu viņam, puisēnam, lēni iet?» Oļiņš, nemaz atpakaļ neskatī­damies un grožus vienmērīgi raustīdams, atteica. Tai pašā acumirklī bij jau tas braucējs viņiem blakus un apturēja pilnos rikšos ejošu zirgu uz pēdām.

Viņš arī bij jauns cilvēks, vēl jaunāks par Prātnieku, un, kā pie visa redzams, arī slātavietis. Mētelis un svārki viņam stāvēja plaši vaļā, tā ka ļoti garā, baltā pulksteņa ķēde bij redzama visā garumā no ap­kakles līdz kabatai ar visiem spīduļiem, kas tur bagātīgi klāt karājās. Ap kaklu viņam bij viegli apmesta gara, sarkana šalle, kurai gals stie­pās tālu mugurai pāri. Viss pajūgs bij pašā augstākā un gandrīz pārāk augsta slātaviešu «modē»: gaišzaļie rati jeb vāģi jo augsti un jo lēzni par citiem, loks tik augsts, ka zemākās riju priekšās nevarēja iebraukt vai arī, kā paši slātavieši mēdz teikt, «grūda padebešus grumbās». Zir­gam ap kaklu zvārguļu virkne un pie segliņiem visos stūros pušķi ar izrobotiem misiņa skritulīšiem; pie lencēm jeb slejām zirgam šķērsu pār muguru smagi misiņa važi, kur grožs cauri izvērts, lai neslīd zemē. Sēdeklis ratos apsegts ar tepiķi, no kura apakšas skatījās uz abām pu­sēm kādi linu buņģīši kā čigānu bērni, un pret atzveltni viena vēršāda, kuras ragi bij pārlaisti pāri. Pats varēja būt tā ap divdesmit trīs gadus vecs, sprogainiem matiem, mazām ūsiņām, ķīļa bārdu un sārtu seju. Zirgu saraudams, viņš sauca: «Margin, Oļiņu fahter! Fahren nu forweits nach krog.» To «margin» viņš izrunāja caur nāsīm un tā, ka «r» nemaz nebij dzirdams.

Švauksts panāk Oliņu

«Margin, Oļinu fahter! fahren nu forvveits nach krog.»

«Kur nu «pāren», ar lopiem ir «jāpāren» lēnām; nav vis tā kā tev ar linu vezumu,» Oļiņš, nemaz uz viņu nepaskatīdamies, atbildēja.

«Kas tas nu par linu vezumu,» Švauksts atteica, it kā jau sen pār­liecinājies, ka nav nekāds vezums un ka Oļiņš to sacīja, viņu izzobo­dams. «Šodien bij vairāk pircēju nekā linu buņģu. Ak velns! Tik divas kundes izputināju caur šo tirgu — zināmi bij divi dēķeni vēršādu un lini; bet nezinu, vai vairs rītu atradīšu!»

«Klausies, Švaukstē, tu jau mums tikpat līdza neizvārgsi; brauc vien uz krogu un aizņem mums arī vietu stadulā,» Prātnieks teica.

«Efah! 2ū!» Švauksts iekliedzās, grožus saraudams un pātagu pār pleciem uzplīkšķinādams, tā ka zirgs no pēdām sāka iet pilnos rikšos un tā aizgāja — vai kalns vai leja.

Prātnieks ar Oļiņu brauca kādu gabaliņu klusu, līdz pēdīgi Oļiņš uzņēma valodu: «Es domāju, Prātniek, dēls, par tiem pašiem gaidā­miem mērnieku laikiem, kādi viņi atnāks un kā viņus pārlaidīs.»

«Nu, zināms, snaust gan nevaram,» Prātnieks atteica, uz savu zirgu atskatīdamies.

«Ir jau nu gan tas augšienes tēvs man diezgan žēlastības rādījis šai raudu ielejā, bet arī diezgan šautis un brīžam gan vairāk, nekā apzi­nājos pelnījis,» Oļiņš runāja tāļāk, stāvu priekšā skatīdamies, «šoreiz nu gan viņš mani varēja pārlaist vieglāk. Gan jau nu viņš pats saka, ko mīlējot, to pārmācot, — bet — bet »

«Nebīsties, Oļiņa tēv, nekā, gan jau iztiksim,» Prātnieks, galvu pu­rinādams, sacīja, it kā ar to zināmu darīdams, ka viņam šai lietā padoma netrūkst.

«Vēl kā šodien atminu to brīdi,» tā Oļiņš savu valodu turpināja tik mierīgi, it kā nekas nebūtu vidū teikts, «kad pērkons bij iespēris mājā, lai gan šovasar apgāja divdesmit divi gadi. Uz kaudzes stāvēdams, ieraugu, ka māja deg; skriedams atradu sievu uz ceļa pagalam, meitiņu ugunsliesmās- Gan nu tās vienas bēdas dievs atņēma, laulātu draugu atdodams •— •—»

«Vai gan meitas viņš tev nav atdevis?» Prātnieks jautāja, pieliek­damies un laipni Oļiņam acīs skatīdamies.

«Vai nu, to meitu pieņemdams, es sava prieka gribēju?» Oļiņš atteica. «Pestītāja skādes neesmu meklējis nevienā vietā, ja tik viņa labuma; esmu dažu dvēselīti jau aizdegušos kā pagali rāvis iz elles atpakaļ.»

«Vai tad, Oļiņa tēv, Liena nav tikpat kā tava meita?»

«Vai nu es, Prātniek, dēls, to saku? Vēl jau nebij lāga bērna auklis, kad pieņēmu. Vai gan Annuža viņu tā izaudzētu? Labi, ka spēj pati sev caur vērpšanu maizīti nopelnīt. Kā nu Lienai tagad trūkst? Mana saimniece vienādi saka, ka esot visām lielmaņu meitām līdza vai drēbēs, vai daiļumā. Šai pasaulē nedz viņa, nedz Annuža man tā neat­maksās, ko es viņai esmu laba darījis, ja nu dievs debesīs, no kura visas žēlastības gaidu; jo klausījis es viņam esmu un par nevienu nastu nekurnu.»

«Tāpat jau kā tu, Oļiņa tēv, tā mana māte arī ir maz vieglu dienu redzējusi,» Prātnieks, acis nodūris, runāja, «un vēl, lai tik veca ir, gan­drīz viena pati vien visu māju apkopj. Rāj nu gan mani ik dienas, ka negādājot jaunas dzīvotājas; ņemšot atsviedīšot atslēgas, lai tad darot, ko gribot. Nevar gan liegt, ka vainīgs neesmu; vajadzēja jau sen viņai vietnieces gādāt. Ir, zināms, vecam cilvēkam ko izturēt, — kurš tā nu nezin? Cik gan man pašam vaļas mājā dzīvot? Tik daudz laika noiet ar tām pašām valsts darīšanām, kamēr runas vīros esmu: cik fraceses vien nav izvestas, un cik reizes pie gubernatora nav būts?»

«Tur jūs pracesējaties, tur dievs jūs ņem!» Oļiņš kā uzskaities sa­cīja. «Ko tad esat sapracesējuši? Vai esat arī ko vinnējuši? Drīzāk jūs ar savām pracesēm valsti izpostīsiet neka sakopsiet.»

«Ko tur, Oļiņa tēv, var darīt? Jo, kur nav ko vinnēt, tur nevinnēšu ne es, ne cits,» Prātnieks drusku apkaunots atbildēja un tad ķēra atkal iesāktās valodas pavedienu rokā, pie kā varēja nomanīt, ka viņa uz­sāktai runai ir īpašs nolūks. «Nu jā, tā klājas man ar manu mājas bū­šanu nebij nu gan tik ilgi jānodzīvo, — kas jādara, to labāk pa­dari pie laika.»

«Nu, šā dzīvodams, gan par vecu puisi paliksi kā dažs labs,» tā Oļiņš bez lielas dalības un it kā līdzrunāšanas labad vien pieminēja.

«Nu, tik lielā vecu puišu pulkā, kā slātaviešos un čangaliešos ir, manis vis vēl tik drīz neieraudzīs. Es esmu brīžam domājis arī par sevi, kādēļ es nevaru apprecēties? Citās pusēs sapārojas tūliņ, kā pieiet diev­galda mācībā, bet še tas nemaz tā nav. Dievs to zin, kur tā vaina mek­lējama šai lietā? Laikam tai pašā andeles garā. Citi gan saka, ka tas tādēļ esot, ka še neesot tās staigāšanas pa naktīm.»