Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Lai dievs no tās sērgas pasargā!» Oļiņš krita valodā.

«Bet es gan skaitu to pašu andeles vainu vien,» Prātnieks sāka tālāk prātot. «Rudeņos, kā nupat, kad pats kāzu laiks, kuram tad lai stāv sie- vietis prātā? Ikkatrs domā, kā tik kļūt linu buņģim pie galvas vai jēram pie ausīm. Tādiem skolmeisterīšiem kā Pietūka Krustiņš, tiem nu būtu vaļas diezgan precēties, bet kas gan pie tādiem ies? Tikko jau paši garu velk un ar savu plato vai Platona mīlestību lielās, bet beigās nav ne tās pašas šaurās. Un tad tās meitenes arī ir satracinājuši tādi paši draņķi ar saviem posta dzejoļiem; tās arī vairs tik zin kā par augsto dvēseļu mī­lestību murgot un brīnoties, kā gan varot mantas dēļ pie tāda iet, kurš- nepatīkot? Tātad saimnieki pa tiem vidiem nesaprot nemaz, ko darīt,, un, taisnību sakot, Oļiņa tēv, man arī tie paši segli mugurā.»

«Ko nu es, Prātniek, dēls, vecs cilvēks, zinu par jūsu platām vai šaurām mīlestībām?» Oļiņš atteica it kā atraisīdamies. «Ne agrāk to. mīlestību tā daudzināja kā tagad, ne arī viņu bij. Kad tas ļaunais nāk virs zemes, tad viņš visādas nezāles kaisa.»

Prātnieks, kā likās, nemaz nebij domājis iznākt ar šo sarunu uz tādu galu, uz kādu Oļiņš viņu tagad veda. Viņš domāja ņemt to lietu no iesākuma un vest ar citādu stingrību uz nolūku, bet patlaban sāka birze, caur kuru viņi brauca, mesties retāka, un tūliņ aiz viņas parādījās krogs, no kura atskanēja pilnīgi tirgus atbalss, jo laba daļa tirdzinieku bij pie viņa apstājušies. Prātnieks lēca no Oļiņa ratiem un gaidīja sava zirga, kurš bij kādu gabaliņu atrāvies.

Krogam tuvāk piebraucot, varēja izšķirt Švauksta balsi, un drīz bij arī viņš pats redzams ar visu spīdīgo ķēdi un sarkano šalli slātaviešu un čangaliešu vidū, kuri, savus pirktos lopus salīdzinādami, ar tiem lielījās. Švauksts, Oļiņu ieraudzījis, veda kādus trīs vai četrus večus viņam pretī un sacīja tā, ka Oļiņš varēja dzirdēt: «Nākat, es jums pa­rādīšu šās dienas tirgus kroni! Bisar, raugi, kas tā sarkanā par goviE No tās ir astoņi pudi gaļas kā likts!»

Ollņš pietur pie kroga

«Bisar, raugi, kas tā sarkanā par govi! …»

Viens no tiem pievestiem, tāds ar lielām rokām, sāka govi aplūkot un lielīt: «Vai nu Oļiņa tēvs slikti pirks? Viņam ir pašam sava laime kā kungam.»

«Jā, no divi cūkām trīs puses,» otrs sacīja, izdzisušu un izšķetinātu cigāru sūkādams, kur starp tabakas lapām bij redzams arī kāds mašu lūks. Tad, govis lielīdami, vadīja Oļiņu, kurš, priecīgi smīnēdams, sēdēja ratos, uz stadula vārtiem. Švauksts saņēma viņa zirgam pie gal­vas un veda iekšā, sacīdams: «Brauc vien iekšā, Oļiņa tēv, es tev izgā­dāju frentelīgu vietu.»

Tie citi gāja no stadula vārtiem atpakaļ, spriezdami, ka Švauksts, kad ņemoties, tad lielot tīri niekus; kas gan tur tanīs govīs esot? Tik tas lielums kā karietēm. Palielīt nu vajagot tāpat līdz, kurš gan gri- bot taisnību acis sacīt? Bet neviens vis nebutu vel ar savu pirkumu mijis.

Visi slātavieši un čangalieši, kuri bij nodomājuši še zirgus barot un sagaidīt savu tirgū sapirkto aitiešu baru, kas nāca vēlāk, sagāja krogā, kamēr vēl tie trīs: Oļiņš, Prātnieks un Švauksts izjūdza un apkopa sta­dulā savus zirgus.

Lielā, tumšā kroga istaba bij auksta, piepīpēta un piemīdīta. Gar lo­giem stāvēja garš sagraizīts un sakapāts galds. Pie stoikas loga un dur­vīm, kurām galds bij no iekšas aizlikts, mīdījās vesela drūzma tirdzinieku tā, ka grūti bij cauri tikt. Slātavieši un čangalieši ienākuši sasēdās ap galdu un sāka uztaisīt pīpes un sarunāties, ka viena kunga ļaudīm va­jagot kopā turēties. Pa kādu brītiņu sanāca arī tie trīs iz stadula: Švauksts pa priekšu, tad Oļiņš un pēdīgi Prātnieks.

«Vai zināt, ko mēs stadulā nospriedām?» Švauksts sacīja, cēli pie citiem pieiedams un zābakus pa kuļu raudams, it kā kad siltuma zābaki būtu bijuši kāj.ās. «Šovakar vajaga dabūt frišas zupas. Dzinēji būs ar jēriem klāt, un raus tik kādam kaklu nost. Kas grib piedalīties?»

«Izgādājiet vien, kuri esat vairāk ar tām lietām apraduši; pretī jau nebūs neviens,» kāds čangalietis atbildēja, kuru citi vairāk cienīja.

«Vai ir visi čangalieši pie tā?» Švauksts, pulksteni no kabatas rau­dams, uzsauca.

«Kad mūsu tiesas tēvs saka, tad vajaga ticēt,» kāds čangalietis at­bildēja.

«Tagad būs pulkstens drīz seši, — pusastoņos vajaga zupai kūpēt uz galda,» Švauksts, pulksteni cieti vāzdams, teica.

Prātnieks aizstājās Švaukstam priekšā un skaitīja paklusu visus, pret ikkuru ar pirkstu mezdams, un beigās izsauca: «It līdz sešpadsmit!»

«Nu, tad ar vienu jēru vien nebūs nekā!» Bisars sacīja, uz galda gala sēdēdams.

«Kas, bāliņ, par to, vai viens vien ir?» kāds sarkanmatains čanga­lietis teica. «Jums nāk pulka no pakaļas, mums pilni vezumi; žņaugs vai trīs nost, ja vajadzēs.»

«Nu gluži labi, kad jums vezumos ir jēri, tad iesim vien un laidī­sim kādam āderi vaļā,» Prātnieks sacīja.

«Tev pašam, Svērtel, lielākais vezums ir, tu vari dot kādu pāru pro­jām, citādi atkal līdz mājai kāds garu izlaidīs, tāpat kā viņureiz,» čan- galiešu tiesas vīrs tam pašam sarkanmatainam sacīja.

«Nezin kā ir? Negribas vezuma jaukt laukā,» Svērtelis ņurdēja, zā­baku uz kula sizdams, lai dubļi noskrien.

«Ē, ko tur, štrunt! Ej tik cel laukā, aprēķinās uz mata,» Švauksts, rokas bikšu kabatās sabāzis, uzsauca. «Tagad tik jāizdala darbi vi­siem »

«Nu, nu, dēli, apjautājieties papriekšu, vai krodzinieks dos katliņu un vai pavisam paļaus tādus darbus strādāt?» Oļiņš otrā pusē, gultiņā sēdēdams, sacīja.

«Jā, jā, vai zini, tas var notikt gan; viņdien mums bez aprunāšanās tā bij,» Bisars, acis bailīgi izplētis, runāja. «Jērs pašu laiku aizdurts, te ienāca krodzinieks stadulā — ieraudzīja — tā kā nelabs! — nepaļāva vairs ne nodīrāt, iztrieca visus no stadula laukā: ko te darot? Vai gribot atkal šā traukus un māju piegānīt?! Tad nevarēja cita nekā darīt — jūdzām zirgus tāpat nebarotus iekšā un braucām uz otru krogu; tad tur tikko ar lielām mokām dabūjām izvārīt.»

«Še par to nav bēda,» Švauksts apgalvoja, «man šis krodzinieks, pazīstams, — vāri, cik gribi. Es sadabūšu visu vajadzību, tik gādājat par nokaušanu un sataisīšanu.»

«Lūk, mans pušelnieks Ķencis lai kauj, tam viss pārlieku viegli mirst,» tā kāds čangalietis, kuru citi sauca par Pāvulu, sacīja un rādīja uz kādu citu čangalieti, kam bij tik plāns un plats deguns, ka, ja uguni turēja otrā pusē, tad spīdēja gaisma cauri. Tas, patlaban no stoikas nākdams, izkoda bulkai līdz pāri pusei tādu kā pakava vietu un tad, pilnu muti ēzdams, atbildēja: «Lai tik dod šurp, tad redzēs, kā kājas nospirinās.»

«Nu tad ejiet vien stadulā un spiežat akurāt nost, es iešu pie kro­dzinieka,» Švauksts citus rīkoja, uz stoikas pusi iedams. «Tev, Oļiņa tēv, nevajag nekā darīt, lai strādā vien jaunie; tu nāc man līdz iekšā pie bufetes — cik ilgi tā ar sausu muti sēdēsi?»

«Var jau nu, dēls, ieiet gan,» Oļiņš, kūtri paceldamies un Švaukstam līdzi iedams, atbildēja.

Pa mazu brītiņu ieskrēja Svērtelis izbijies un sauca pie stoikas loga: «Ēi! Kur palika tas jaunais slātavietis ar to garo, balto ķēdi? Tam zirgs ar vīvelēm!»

«Vai velns!» Švauksts iekšā iekliedzās. «Nāc nu, Oļiņa tēv, palīdzi!» To sacījis, viņš steidzās līdz ar Oļiņu ārā, bet nu vis vairs kāju pa kuļu nerāva. Pa lielo kroga istabu uz stadulu iedams, vēl sacīja: «Kā braukšu, uz otru tirgu, tā izmainīšu kā velnu!»