Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Šos vezumus aplūkojot, nāca Prātnieks ar Švaukstu uz tām domām, vai nevarētu dabūt arī čangaliešu jērus pulkā un caur to viņus pašus iegriezt pie dzīšanas. Padoms bij drīz atrasts; viņi nosprieda no da­žiem vezumiem kādus aitiešus atraisīt un ielaist barā, lai caur to tiek čangalieši piespiesti salaist visus kopā, — un tā arī izdarīja. Svērteļa ve­zumā bij viens apakš citiem nobeidzies; to paņēma un pieslēja joku dēļ Ķenča zirgam līdzās pie redelēm tā, it kā viņš ēstu sienu. Pēc tam gāja pie saviem zirgiem un bēra viņiem auzas silēs.

«Iedod nu tu tai sievastēva ķēvei arī,» Prātnieks sacīja, uz Oļiņa ķēvi zīmēdams.

«Ko nu man tu to tēvu soli, kad pēc meitas akurāt sniedzies pats! Nedomā vis manis mānīt, gan es visu zinu,» Švauksts atcirta cieti, auzu maisu aizsiedams.

«Es nesaprotu, kas tu par cilvēku esi? Kur es tevi esmu pievīlis, ka tu man tādu neuzticību rādi? Tu tik klausies, ko pasaule melš, bet man netici,» Prātnieks sacīja, izrādīdams caur balsi, ka viņam tā lieta ir vienaldzīga.

«Ei tu, blēdi! Tu tik māni citus iz ezera laukā un pats aiz muguras zvejo,» Švauksts atteica, auzu maisu sirdīgi ratos sviezdams un nemaz uz Prātnieku neskatīdamies. «Vai tu nesolīji viņdien Lienai gredzena? Un priekš kā tu pirki tos puķētos papīrus? Vai ne priekš vēstulēm? — Domā, ka laikam es nezinu?»

«Vēl jau varbūt saltākas valodas esi dzirdējis nekā šās,» Prātnieks, acis nodūris, sacīja. «Stāsti vien nu vēl vairāk.»

«Zināms, ka varu akurāt vēl vairāk stāstīt! Kam tu citām pirtnie­cēm neved kāpostu maisu kā Annužai!» Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu.

«Nu jā, dari ko darīdams, viss tik Lienas dēļ!» Prātnieks atbildēja, mēģinādams savilkt lūpas uz nievājošiem smaidiem. «Tos kāpostus jau bij Annužai mana māte pavasarā nosolījusi par pakulu vērpšanu. To vien jau tu varēji apdomāt, ka Annuža nav par Lienu sen vairs nekāda zinātāja un ka Liena ir tagad, ar vārdu sakot, Oļiņu vienīgā meita. Tici nu tu vai netici, bet tikmēr tu gaidīsi zagļa pa durvīm nā­kam, kamēr viņš ienāks pa logu. No manis tev nav ko bīties, bet bīsties no cita.»

«Ak, tu laikam domā Kasparu? To jau Oļiniete iztrieks punktum ar kruķi iz mājas,» Švauksts, smiedamies un lūpas šķībi saraudams, sacīja.

«Nu jā, Oļiniete ir gan uz viņu nikna, bet ar to nav vēl diezgan, jo cik es šodien no paša Oļiņa valodas nomanīju, tad viņš uz Kasparu nemaz tik slikta prāta netur, kā izdaudzināts; un, kamēr viņš pie paša vecā un īpaši pie Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi nedomā tur iemaisīties. Bet vai tu zini, kāds ieskats ir tev pie Oļiņa un Lienas? Tu esi nogāzts tā, ka suns no tavām rokām maizes neņemtu, ja zinātu. Un kas to ir darījis? Visu tas pats Kaspars. Es tai lietā, zināms, nesacīšu nekā, jo kāda man tur daļa?»

«Nu, viņš ari Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst,» Švauksts sacīja, ar dūri uz ratu malas sizdams.

Še viņu sarunu iztraucēja kāds čangalietis, kurš nāca stadulā zirgu apraudzīt, tādēļ Prātnieks iebēra vēl tik Oļiņa ķēvei auzas un iegāja abi ar Švaukstu atpakaļ krogā.

«Lieldienas jērs,» kā krodzinieks sacīja, bij galīgi apēsts, tik vien Ķencis zvejoja vēl pamazām" ar kausu pa katlu, žēlodamies, ka zupa esot jāatstāj neizstrēbta. Lai varētu izrēķināt, cik katram jāmaksā, visi sapulcējās un lika vispirms ādu un taukus uz solīšanu. Prātnieks ņēma kādu vāli un nostājās kaktā pie tukšas mucas. Švauksts solīja «rubli par visu kopā». Prātnieks sauca: «Rublis solīts! Kas sola vairāk?» Daži solīja pa kapeikai augstāk, bet Švauksts lika vēl ar reizi divdesmit ka­peiku klāt. Prātnieks atkal sauca: «Rublis divdesmit astuņas kapeikas solītas! Kas sola vairāk? — Pirmo reizi!» To sacīdams, sita ar vāli uz mu­cas dibena. «Vai nav kas sola? — Otro reizi! — Rublis divdesmit as­tuņas kapeikas solītas! Kas solīs vēl? Vai neviens? » Līdzko Prātnieks gribēja sist trešo reizi, te Švauksts apturēja viņa roku: «Wart', wart'! Lai cilvēki apdomājas; vai tā manta akurāt tik dārga vien ir?»

Švauksts

«Wart', wart'! lai cilvēki apdomājas; vai tā manta akurāt tik dārga vien ir?… Vēl finf kapeik las jeht zu!»

«Nu, tu redzi, ka neviens negrib vairāk solīt,» Prātnieks teica. «Ja tu domā, ka maz ir, tad soli pats vēl klāt.»

«lai vēl iet zehn kapeik!»

«Rublis trīsdesmit astuņas kapeikas solītas! Kas sola vēl? — Pirmo, (il i o un — un —»

«St, st!» Švauksts atkal Prātnieku apturēja. «Tā manta nevar tik Idu būt.»

«Nu, tad soli vēl!»

«Vēl finf kapeik las jeht zu!»

«Rublis četrdesmit trīs kapeikas solītas! Vai nav, kas sola vairāk? — Pirmo — otro un — trešo reizi!» Pie šiem vārdiem Prātnieks, kaut gan Švauksts gribēja viņu vēl atturēt, sita visas trīs reizes pa mucas dibenu ar vāli un tad, to nomezdams, sacīja: «Tas ir beigts un nobungāts.» Pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku bijis, lai varētu maksu izdalīt uz galvām.

«Čangalieši, cik jūsu ir?» Prātnieks jautāja. «Slātavieši ir septiņi.»

«Un mēs astuņi,» Ķencis, cimdā muti slaucīdams, atsaucās.

«Kur astuņi?! Deviņi esat jūs!» Prātnieks teica ar piktumu.

«Astuņi!» Ķencis atteica lepņi, droši un smagi.

«Astuņi vien gan,» čangaliešu tiesas vīrs sacīja, «es pats pirmāk iz­skaitīju klusām pie sevis.»

«Nav tiesa, deviņu vajag būt! Nedomājiet vis, ka mēs esam tik muļķīgi, ka nezinātu!» Bisars kliedza iz kakta, kaut gan nemaz nezināja, cik čangaliešu ir.

«Kamdēļ jums, dēli, jāķildojas?» Oļiņš sacīja lēnā balsī, «izskaitāt vien visus, tad tūliņ redzēsat, cik ir.»

«Nu, zināma lieta,» tiesas vīrs viņam piekrita. «Čangalieši, atšķira­ties savrup!» Visi čangalieši atšķīrās nost un sastājās gandrīz rindā. Tiesas vīrs sāka skaitīt, rādīdams visupirms ar pirkstu uz sevi un sacī­dams: «Es,» tad pa kārtai uz citiem, «viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astuņi.»

«Nevar astuņi vien būt,» Švauksts uzsauca, «lai skaita vēl. Skatī­simies visi.»

Tiesas vīrs skaitīja atkal tāpat kā papriekšu: «Es, viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astuņi.» Švauksts skaitīja viņam pa vāciski līdz: Ein, zvein, drein akt.»

«Tur ir blēdība vidū,» Prātnieks sacīja. «Ja tik visi esat, tad deviņu vajag būt, lai top vai velns par stenderi.»

«Nu tad skaitiet jūs mūs; še mēs esam,» tiesas vīrs sacīja un nostājās rindā. Prātnieks skaitīja un izskaitīja deviņus.

«Nebūs tiesa,» čangalieši, galvas purinādami, atteica.

«Nebūšot tiesa! Jāsmejas! — Nu tad skataties vēl!» Prātnieks pikti uzsauca un tad skaitīja atkal čangaliešus, pielikdams katram roku pie krūtīm un Ķenci, kurš bij rindas pēdējā galā, pagrūzdams kādus soļus atpakaļ. Šis, par to ieskaities, uzkliedza skaitītājam: «Klausies, puis, ne­palaid roku, to es tev saku!»

Nu sāka brīnoties un gudrot, kur tā vaina varot būt. Pēdīgi no­sprieda dalīt maksu uz sešpadsmitiem un salikt ikkatrs tik naudas, cik kuram iznāk maksāt; ja tad vajadzīgā zuma sanākšot, par ko tad vairs meklēt vainas?

Pie izrēķināšanas, cik kuram jāmaksā, izklīda visi čukstēdami pa kaktiem, īsti tā, kā tas notiek šur un tur kāzās priekš naudas same­šanas. Tur tādos brīžos kāzu ļaužu ģīmji, kuros līdz šim tik kāzu prieki bij lasāmi, izšķiras uz trim pretējiem pulkiem: tie, kuri iecelti uz nau­das saņemšanu, izturas visdrošāk. Viņu sejās ir lasāms klaji šis vārds: «Mēs varam droši plēst un prasīt, jo ikkatrs zin, ka mums tā nauda netiek.» To sejās, kuriem nauda jāmet, kailām acīm ir lasāms: «Dievs lai pasarg, kā nu nemetīsi! Tik ilgi ir ēsts un dzerts, — vai gan kuram no gaisa krīt?» — bet rakstīti ir šie vārdi: «Viss būtu kāzās labi, tik tās naudas mešanas vien nevajadzēja. Tīra bezkaunība, vairāk nekas!» Pē­dīgi tie, kuriem tā nauda nāksies, nes savās sejās klaji šos vārdus: «Gandrīz nevajadzēja nemaz naudas mešanas taisīt. Mēs arī negribējām, tik citi vien uzspiedās. Ko nu lai dara? Vecas ierašas grūt atmest.» Tā gan ir lasāms, bet rakstīts ir īsti tā: «Ēduši un dzēruši, cik kuram gribējies, bet cik te nu sametīs?» Šādu naudas lasīšanu daži ir atzi­nuši par nepieklājīgu, tādēļ viņi naudas samešanas brīdī — zināms, tad, kad viesi jautrā garā, — apklāj galdu, kāds no cienīgākiem izsauc no­pietnā balsī, ka, ja kas gribot jauniem kādu mīlestību parādīt, tad to varot še darīt, bet spiests uz to netiekot neviens. Tad atkāpjas no galda visi, kuriem var būt pie tās sametamās naudas kāda dalība, un pat viņu tuvākie radinieki nerādās. Bet šī godprātība izšķiras no pirmās negod­prātības tik caur to, ka pirmējie ņem naudu rokām, otrējie viņu rauš dakšiņām lādītē kā žīdu krodzinieki savās svētdienās.