Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Kaspars pie slimās mātes gultas

«Es, dēls nomanu, ka mans gājums šai pasaulē laikam drīz drīz nobeigsies…»

Ilze iesāka runāt lēnām un domīgi: «Es, dēls, nomanu, ka mans gā­jums šai pasaulē laikam drīz drīz nobeigsies un varbūt ar šo pašu vā­jību, tādēļ es izmeklēju ik dienas no jauna savu sirdi, vai tur neatro­das vēl kāds grēku melnums, kas līdz šim būtu palicis dievam paslēpts un kurš mani no viņa šķirtu; izmeklēju, vai neatrodas uz sirds kāds noziegumu smagums, kura dēļ man ar kaunu būtu jāapstājas pie para­dīzes vārtiem, un vai netur mana sirds pie pasaules vēl kādas saites, kuras aizkavētu manu pārcelšanos no šās iznīcības uz mūžīgu godību? Tu zini, ka tu esi mans dārgums, kuru es glabāju ar bijāšanos, lai varētu savā laikā tam, kas man viņu dāvinājis, atdot tik skaistu un no šīs pasaules nesagānītu, kādu es to dabūjusi. Tagad, kur es topu aici­nāta projām un tū esi jāatstāj, tā sakot, svešām rokām, līdz atkal sa­tiksimies lielā rītā, tagad ir mana sirds jo baiļu pilna par to, vai tu arī pats domā, ka drīkstēsi rādīt savu vaigu tam, kura acis ir kā uguns liesmas? Nedomā, dēls, ka es neatzīstu, cik tu man esi labs un paklau­sīgs, pret citiem taisnīgs, un ka neviens tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju; bet to gan esmu ar šaušalām dzirdējusi runājam, ka šaurā ceļa staigātājs un krusta nesējs tu neesot, jo tu dievam neticot. Vai, vai, dēls! Tu nezini, ar kādām izbailēm es to valodu dzirdēju. Ja nu tas būtu tiesa, ar kādu taisnību, ar kādu rotu tad tu domā dieva priekšā stāvēt, ja ne ar Kristus asinīm? — Šās domas mani ir mocījušas dienu un nakti, un šaubīšanās top arvienu neatraidāmāka. No taviem darbiem un ceļiem es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt, bet to gan atzīstu, ka savādāks esi nekā citi cilvēki: uz dieva namu tu aizej reti un uz saiešanu gandrīz nemaz; ne tu ar kādu runā, ne biedrojies, bet esi allaž kluss un domīgs, tā ka nemaz nevar zināt, kas tev prātā un vai ar labām domām vien draudzējies? Es neiedrošinājos un negribēju līdz šim par to nekā runāt, jo gribēju pati ciešāk noraudzīt, vai tas var būt tiesa vai ne; nerunātu arī tagad, ja vien nenomanītu esam jau pus­nakti tuvu, kādēļ vairs nedrīkstu snaust, bet ir jāpaliek nomodā. Zinu, dēls, ka tu negribēsi, lai es ar šaubīgu un nedrošu sirdi stājos dieva priekšā, tādēļ saki man taisnību par to, ko tevīm jautāju, lai varu ap­mierināties un viegli sataisīties uz savu mūžības ceļu, jo šī nezināšana un šīs bailes ir tas niknākais baideklis, kas vēl manu sirdi vajā, un tas smagākais akmens, kurš uz viņas guļ.»

Šo runājot, bij Ilze pagurusi un atlaidās, smagi elsdama, uz pa­galvja. Kaspars sēdēja auksts, kluss un mierīgs it kā marmors: nekāds nosarkums nejauca viņa vaiga skaistā bāluma, neviens vilciens viņa sejā nekustējās, un acīs nebij redzama nekāda sirds viļņošanās. Pēc laba brītiņa viņš iesāka runāt, bet tik mierīgi kā par kādu it dienas cilātu lietu.

«Citam es šādu jautājumu pavisam neatbildētu un arī tev ne, ja tu būtu jautājusi citā laikā un citā reizē; bet, ja nu tu jūties, ka šī ne­zināšana var būt tev par apgrēcību un nastu uz mūžības ceļa, tad gribu labprāt tavu sirdi atvieglināt.

Ņem vērā pavasara laiku un aplūko ikkatru kociņu un puķīti savos ziedos: dārza ābeli, plūmi, ķezberi, ceriņu krūmu, dārza, lauka un rudzupuķes; tad atkal tos augus, kuri ar grezniem ziediem nelepojas, kā dažādus ogu krūmus, visas labības, ķimenes, kāpostus, kāļus un citus, kuriem ir tik vien neievērojami ziedi vai arī tobrīd nav ziedu pavisam. Ievēro tad, cik maz ļaudis šos pēdējos uzlūko — tikko gandrīz ne­nicina, un izskatās, ka paši viņu ziedošie brāļi un māsas pret viņiem lepojas un tura tos par nenieku un gandrīz par tādiem, kurus neva­jadzētu nemaz par augiem dēvēt. Uzlūko tad atkal visus tos rudenī, tad redzēsi, ka tie, kurus pavasarī visi apbrīnoja un slavēja, ir vistukšākie no augļiem vai arī nes tik vien nederīgus auglīšus; ceriņu un rožu krūmi pēc ziedu laika nav gandrīz nemaz vairs ievērojami, jo pie viņiem nav nekas cits atrodams kā tik lapas un kādas nelietīgas pum­pas, kamēr ogu krūmiem zari līcin līkst aiz sulotām un krāsainām ogām; kokaļus, skaisto rudzu puķu augļus, rijnieks atšķir ar nezālēm un visām nelietībām no graudiem, kuri izauguši apakš tiem neievē­rojamiem, pelēkiem ziediņiem un der nu dzīvības uzturam par pamatu, jo no viņiem nāk maize; visi dobju augi jeb sakņāji, kuri ar nekā­diem ziediem nav acu iepriecinājuši, atspirdzina un stiprina tagad sirdis; ķimenes izdod tad smaržīgus graudiņus, kamēr košās pļavu pu­ķītes, -no kurām ir atlikušies vien kātiņi, der vienīgi par sienu. Tur­pretī ir atkal citi koki un stādi, kas nes gandrīz krāšņākus augļus nekā ziedus, it kā dārza ābeles, dažas plūmes, zirņi un citi; tad vis­pēdīgi ir jo vairāk tādu, kuri nedz krāšņi zied, nedz arī nes derīgus augļus, it kā lielākā daļa meža koku, kuri tad arī nav ievērojami nedz vienā, nedz otrā ziņā. Tātad varētu šķirt visus kokus un stādus četrās šķirās: pirmā tos, kuri krāšņi zied, bet augļus nenes, otrā — kas krāšņi zied un nes krāšņus augļus; trešā — kuriem vientiesīgi ziediņi, bet brangi augļi, un ceturtā — kuri nedz krāšņi zied, nedz nes krāšņus, derīgus augļus.

īsti tāpat tas ir pie mums, cilvēkiem, kad līdzina ticību pie ziediem un kristīgus jeb zamaritiešu darbus ar augļiem. Pirmie, kas zied, bet augļus nenes, ir tie, kuri ar ticību lielās, lepojas un grib ar to vien uzsvērt visus cilvēka pienākumus pret savu tuvāku un atlīdzināt jeb izdzēst sevmīlības noziegumus, meklēdami pie citiem neticības, caur ko sevi grib ierādīt ļaužu priekšā par ticīgiem, jo tad vien viņi var izskatīties par augstu stāvošiem, kad citus pagrūž gar zemi. Šie ir tie bīstamākie un ļaunākie cilvēki uz pasaules, jo no redzamas čūskas var izsargāties, bet no neredzamas ne. Kristus tādus ļaudis sauca par vil­kiem avju drēbēs un par nobaltētiem kapiem. Nevienas darīšanas ar viņiem nevar nedz iesākt, nedz pabeigt, kur netiks piekrāpts ikkatrs, kas viņam uzticēsies: tāds pārdod stulbu un nelietīgu zirgu par visdār­gāko naudu, ja vien pircējs pats neatradīs vainas; tāds noraus mēru un svaru pusi uz puses, ja vien pats pārdevējs vai pircējs neuzma­nīsies. Tādi liek aizmaksāt ikkatru vārdiņu, ko tie priekš cita saka, un izdod nabagu dāvaniņas uz vislielākiem augļiem, jo par tām viņi — ja vien spētu — prasītu no dieva parādu zīmju, ar kurām tikt debesīs iekšā; bet, kad tas nav iespējams, tad piekodina viņam savā sirdī: «Redzi nu, ko es daru, bet neaizmirsti tu man to simtkārtīgi atdot vai arī pie­līdzināt man to par taisnību,» — jo viņi paši arī nomana, kaut gan rauga sevi otrādi pārliecināt, ka pastarā tiesā ar to vien nepietiks, kad teik­sies ticējuši, jo tur prasīs: «Ko esat darījuši?» — it kā kokam rudenī arī neprasa, kā esi ziedējis? bet prasa tik, kādus augļus viņš nes. Viņu viltus dabai nav vis pie cilvēkiem vien gals, bet tā sniedzas daudz tālāk: viņi sauc sevi par neliešiem un grēciniekiem, kas gan ir taisnība, bet sirdī par tādiem nemaz neatzīstas; raud asaras, lielīdamies, ka viņas tekot iz salauztās un sagrauztās sirds, kaut gan sirds ir paštaisnības pilna, un asaras tek vienīgi iz acīm un tiek bagātīgi izlietas tik tādēļ, ka viņas it nekā nemaksā; bet, ja asaras būtu jāpērk jel piecas par grasi, tad vismazāk bez graša gabalā neraudātu, bet priekš svētulīgas izlik­šanās izdomātu citu līdzekli, kas nemaksā naudas. Pie lielākiem no­ziegumiem, kurus nekādi nevar ari ļaužu priekšā iztulkot par nenozie­gumiem, viņi saka, ka visi cilvēki esot krītami, maldīšanās piederot pie cilvēku dabas un neviens grēks neesot tik liels, kurš nevarot tikt pie­dots, jo pats slepkava dabūjis apžēlošanu, kad atzinies; tādēļ va­jagot grēku tik noraudāt. Viņi grēko, ar vārdu sakot, uz cita aizmaksas, jo no parādu prasītāja — sirdsapziņas viņiem nevajag bīties, — tās tie nepazīst. No šādiem cilvēkiem tad būs izcēlusies arī tā neticības valoda par mani, kura pie tevis sacēla tik lielas bailes.