Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Annuža nopūtās un gribēja ko runāt, bet pašu laiku iebruka pa durvīm Tenis, no asiņu laišanas pārvests. Savus rīkus, kā asiņu kausiņu, lupatu vīstolu, kam apkārt bij aptīta tā zaļā lenta, ar kuru aizsēja lo­cekli kalnpus tās vietas, kur asinis laiž, viņš nolika lepnāk nekā Paga- ninijs savu vijoli pēc kāda slavena koncerta. Viņš uzstāja Ilzei, ka tai arī vajagot pie tā paša iesākuma izlaist asiņu — būšot vesela kā biete; bet viņa atbildēja tik: «Liec nu, vīrs, man mieru ar savu asiņu laišanu; es tapšu vesela arī bez viņas.»

To sacīdama, Ilze domāja uz savu mūžīgo izveseļošanos, kur visi zemes vājumi atstājas, un šo viņas paredzējumu apstiprināja ikkatra diena vairāk par patiesu, jo drīz pieņēmās vājums tik tāļu, ka vajadzēja jau naktīs palikt pie viņas gultas nomodā.

Dažas naktis bij pagājušas, kamēr uguns Gaitiņu dzīvoklī vairs ne­dzisa, caur ko Kaspars ar Annužu — gandrīz tie vienīgie nomodā pa­licēji — bij jau gluži paguruši, tādēļ. Annuža nogāja kādu dienu pie Oļiņiem lūgt, lai laiž Lienu nākošo nakti pie vājnieces kādu laiku no­modā palikt. Oļiniete tūliņ atļāva iet, sacīdama, ka tādās vietās nevarot liegties, jo paši dieva vārdi sakot: ko šeitan darot kādam, kaut vai vismazākam, tas esot tikpat kā viņam pašam darīts. Kādas dienas priekš tam bij viņa pati arī Ilzi apraudzījusi un atnesusi krūzīti medus — jo Oļiņš bij bišu kopējs — un kādus ābolus. Kad taisījās iet, tad sacīja Oļiņam, ka vāj nieks esot turams gandrīz tikpat kā par nabagu un, ko nabagam dodot, to aizdodot tam kungam. Ja neiešot, tad pastarā dienā viņš varēšot pārmest, sacīdams: «Es biju vājš, un jūs neesat mani ap­raudzījuši; es biju izsalcis, un jūs neesat manis ēdinājuši.»

Pieminētā dienā ap pulksten astoņiem vakarā iegāja Liena pie Gai­tiņiem. Viņa bij skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdz­cietība un.jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lēcošas saules stari. Caur savu brīvo, drošo un jautro izturēšanos viņa nebij nekur sveša, bet tika uzlūkota visur kā par mājas bērnu. Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis ap­skaidroja aptumšotus vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī. Tāpat Gaitiņiem arī tagad izlikās, it kā viņa, ienākdama, jauku labvakaru dodama un pa­jokodama, būtu ienesusi tiem šai vakarā uguni viņu istabā, kaut gan tiem uguns dega jau labu brīdi. Lienas apģērbs bij tagad, priekš zie­mas laika, saucams gandrīz par vieglu: pār pussvārciņiem krustiski ap pleciem vilnains lakats un ap galvu nātns, dzeltains lakatiņš, bet šis apģērbs vēl it kā piepalīdzēja viņas auguma slaikumu un cēlumu pil­nam izrādīt.

Gaitiņu dzīvoklī bij divi istabas, un iekšējā gulēja vājniece. Liena, priekšistabā daudz nekavējusies, gāja dziļāk un atrada tur arī Annužu un Kasparu.

«Labvakar, otrējo māt,» viņa ieiedama jaukā balsī sveicināja. «Es nāku raudzīt, vai būsi jau izvaidējusies?»

Ilze, kura bij patlaban nomodā un drusku it kā spirgtāka, pagriezās uz ienācēju, kuru jau viņa pazina no balss vien. Kaut gan Ilzes vājums bij gājis ļoti vairumā un pat tik tāļu, ka daudz tāļāk vairs nevar iet, tad tomēr prāta skaidrums viņai nebij vēl zudis; viņas vaigs šai brīdī apskaidrojās un lūpas taisījās pat vai smaidīt, kad atbildēja Lienai šos vārdus: «Būšu gan, meitiņ, laikam drīz vien Izvaidējusies, Labi gan, ka mani arī iedomāji un atnāci; vienādi es tevi gaidīju — gribējās vēl redzēt; piesēdies nu, bērniņ, pie manis, parunājies. Kaspar, padodi, dēls, krēsliņu.»

«Tepat jau viens ir,» Liena sacīja; tad veikli apgriezās, paņēma krēslu un apsēdās pie Ilzes gultas, bet Kaspars, kurš sēdēja pret kāj­gaļu, palika, kā bijis.

Annuža drīz pēc tam izgāja, teikdama, ka došoties pie miera, un pasacīja Lienai, lai, projām iedama, viņu pamodinot, ja vien tik agrāk nevajagot modināt. — Ilze gan bij aicinājusi Lienu sarunāties, tomēr nespēja pati nekādas sarunas turēt, kaut gan izskatījās, ka gribētu. Liena, to redzēdama, arī viņas nebūt uz to nevedināja, bet raudzīja vēl atturēt caur to, ka paņēma dziesmu grāmatu un sāka lasīt nāves un miršanas dziesmas, no kurām Ilze dažas it kā pusnomodā skaitīja ar vāju balsi līdz.

Pēc kāda brīža viņa iemiga un Liena, to nomanīdama, nometa arī pamaz no lasīšanas mieru. Rokas tai ar aizvērto grāmatu, kuras viņa nenolika vis nost, noslīdēja klēpī, un savāds klusums pārņēma mazo istabiņu un visu māju, jo otrā pusē citi mājnieki arī jau gulēja klusā mierā.

Grūt ir panest troksni vai citu runāšanu, kad pašam nav ko runāt vai kad pats negrib runāt; bet grūt ir arī panest klusumu tad, kad īsti ir un grib ko runāt, bet neuzdrošinājās; lepnums, spītība vai cits kāds kavēklis spiež aizlaist tādu bridi garām. Šādi brīži ir ļoti līdzīgi sa- spriedinātam ūdens krājumam', no kura netiek ne pilīte dambim cauri. Bet, ja šāds ūdens krājums ir tik smags, ka viņš spēj dambi iznest, tad tas gāžas viss ar varu lejup, pārplūdina pļavas un rauj sevīm līdz, ko tik aizņem. Tā arī jūsmas un visa sen glabātā, slēptā un valdītā sirds pilnība plūst un burbuļo vārdu straujumā, kad tā siena ir sagāzta, kura neļāva sirdij atvērties. Tad cilvēks stāv patlaban pašā dzīves jau­kuma virsotnē, jo cits viss, kas nāk pēc tam un ko arī dēvē par laimi, ir tik tas, ko viņš piedzīvo, iedams pa otru pusi kalnam lejup. It kā die­nas saraušanās, tā arī tādas laimības lēna, bet vienmērīga zušana nav pirmā galā nomanāma; bet, kad diena ir sarāvusies tādā īsumā, ka, viņas īsumā ar agrāko dienas garumu salīdzinot, atliekas laba star­pība, tad tas liek ticēt, ka ir ikkatra diena cik necik no sava garuma zaudējusi.

īsti tā notikās tai vakarā pie Kaspara un Lienas. Viņu sirdis bij, tā sakot, no pašas bērnības kā audzin saaugušas. To viņi arī paši ļoti sa­juta un nomanīja, kaut gan nebij nedz viens, nedz otrs par to jebkad ko minējuši. Tagad bij nemanot viņu klusums lūzis, starpība, kura tās patiesi tuvu stāvošās sirdis tomēr šķīra, izzudusi, — tās bij nu it kā līdz šim viens otram pretī stāvoši ūdens krājumi piepeši sadevušās kopā un tapušas par vienu. Viņi nu sēdēja roku rokā, pilnā laimībā, kaut gan klusu, bet jautri tērzēdami un gan smiedamies par to, ka līdz šim neuzdrošinājušies viens otram tuvoties, gan priecādamies par to, ka tā muļķīgā neuzdrošināšanās ir pēdīgi un pavisam pārvarēta un aiz­triekta, tā ka tā vairs turpmāk nespēs turēt tiem sirdis cietumā.

īsti Liena bij no šās sen gaidītās, bet nejauši panāktās laimības visai pārņemta: viņai likās, ka visa pasaule ir tērpta rožu ziedu krāsā — tīras debesis un visi cilvēki eņģeļi, kuriem, ja ar vārdiem nespētu, tad ar smaidiem un asarām rādītu savu laimību un nemūžam no pasaules ne­šķirtos, jo tik mīļa un dārga bij viņai tagad dzīvība.

Kaut gan viņu sarunāšanās bij itin klusa, tā ka tā nebūt nevarēja vājnieces traucēt, tad tomēr viņi paši mīlinādamies bij gan pirmā brīdī piemirsuši, kādā vietā sēd, jo vājniece dusēja viegli un saldi, gandrīz it kā pasmaidīdama. Tai pašā brīdī viņa pakustējās, atvēra lēni acis un bij nomodā; bet laimīgie arī drīz izšķīrās pienācīgā atstatumā, tā ka Ilze gan nemaz nevarēja pamanīt, ka tie bijuši viens otram tuvāk. Viņas vaigs, kuram nedz vecums, nedz vājums nebij spējis laupīt īstā jaukuma un laipnuma, parādījās tagad tīri savādā jaunības skaistumā apskaidrots. Pēc kādiem acumirkļiem viņa sāka skaitīt savā lēnā un mīlīgā balsī: