Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Otrie, kuri skaisti zied un nes bagātus augļus, ir tie, kuri aplie­cina savu ticību ar darbiem un tikumiem. Jauki stāv tādiem kokiem viņu ziedi un tādiem cilvēkiem viņu ticība, kaut gan tikpat vienu, kā otru ir ļoti maz. Tādi cilvēki nelīdīs nekad otra sirdī neticības meklēt un tad gandrīz ar prieku izpaust, it kā pirmajiē to dara, — viņiem pietiek darba pārpārim būt nomodā par savām sirdīm. Tomēr ikkatru vājumu, ko viņi pie sava tuvāka redz, rauga ar mīlestību un līdzcietību dziedēt. Tevi, māt, es varētu skaitīt pie šiem cilvēkiem un salīdzināt ar ābeli, kurai rudenī ir tikpat pilni zari ābolu kā pavasarī ziedu.»

To dzirdēdama, Ilze iztrūkās un, rokas salikusi, iesaucās: «Vai, vai, dēls! Ja nebūs vien tie āboli tārpu izēsti!»

Li ena

Viņa bij skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm …

Kaspars« Trešie ir tie , kuri ar ticibu nelielās bet darbus dara _ _

Kaspars, kura sejs nepazaudēja no sava aukstuma un vienaldzības it nenieka, cieta brītiņu klusu un tad runāja ar pirmējo mierību tālāk.

«Trešie, kuru ziedi ir neievērojami vai arī pavisam nenomanāmi, ir tie, kuri ar ticību nelepojas, bet darbus dara; tie ir tie nicinātie zamaritieši, kuri paceļ dažu nelaimīgu iz asinīm, kam pirmajie ar skaisto ticības ziedu lepnumu iet garām. Tie nebaidās soda, bet baidās netais­nības un necilvēcības, nelūkodami, vai viņu priekšā guļ kristīts cilvēks vai pagāns, bet lūkodami tik uz to, kurš par visiem nelaimīgāks un kuram vispirms palīdzības vajag, turklāt nemaz necīzdamies, lai viņu darbi nāktu zināmi. Nekad viņi nelielās, bet tik strādā, un, ja arī viņu darbi nav nekādi lielie, tad tomēr viņi netiesā citu, jo viņi zin, cik grūti ir piepildīt Kristus bauslību, kur pat ienaidnieks jāmīlē, tādēļ tad citu tiesātājus atrod tik starp pirmajiem, kuri itin gudri izvēlējuši sev to pusi, kur nav nekas jādara, un tādi allaž strādniekus nicina. — Pie šiem trešiem, kas augļus nes no nekrāšņiem un niecīgiem ziediem, cīšos es piederēt, — nevis kā liels tuvāku mīlētājs un labdarītājs, bet bīda­mies, lai mani ziedi nebūtu par maniem niecīgiem auglīšiem lielāki, turpretī — ja iespējams — mazāki.

Pēdīgi ceturtie, kuri nedz zied, nedz nes augļus, ir tie, kuriem nav nedz ticības, nedz darbu un kuriem nav nekas svēts un nekas grēcīgs. Sie ir gan tie visu tukšākie, bet tomēr ne visu bīstamākie cilvēki, jo ļaunumā viņi netiek pirmajiem līdz. Tādi nemēdz ļaunumu meklēt nedz pie sevis, nedz pie citiem, kamēr pirmējie dēvē savu ļaunumu par la­bumu un cenšas atrast pie citiem gandrīz tik ļaunumu vien. Beidzot pie šiem pēdējiem ir vēl tas labums, ka viņi nav apslēpti, kādēļ ari nav grūt no viņu ļaunuma izsargāties.»

Še atkal Kaspars cieta brītiņu klusu un tad runāja vēl.

«Es domāju, ka caur šo izskaidrojumu tev tie citi jautājumi, kādēļ es eju maz uz dieva namu un saiešanām un esmu tik kluss, — atbildēsies gandrrz jau paši vien, tomēr gribu viņus arī atbildēt.

Uz dieva namu es nespēju bieži iet tādēļ, ka tur lielākā daļa ļaužu dzied gan «Nu būšu tēvam patīkams» utt., bet citām dienām gūst savu labumu pat iz cita nelaimes, un tādēļ tur ir redzami visvairāk dieva vārdu veltīgi valkātāji, jo patiesīgie dieva lūdzēji atrodas retāk nekā rudzu salmi ar divi vārpām. Tādos cilvēkos skatīdamies, mantoju' vairāk apgrēcības nekā svētības. Par saiešanām man jāsaka, ka viņas

gan var mīlēt jel jauku atmiņu dēļ tas, kas ir gājis tanīs no mazatnes, jeb — saiešanās var mirt gan tas, kas viņās tikpat kā dzimis un atmin tos laikus, kad viņas bij augļu nešanas spēkā, bet nekad svešs un vismaz vairs tagad, kur tās stāv pa lielākai daļai jau kā novecojuši, palaisti un apsūnojuši dārza koki, kaut gan viņu tagadējie augļi pie labas apkop­šanas varētu būt daudz veselīgāki nekā senāk; bet šimbrīžam viņas saceļ tik līdzcietības un žēluma jūtas.»

«Nav vis, dēls, tiesa, ka saiešanu nevar pieaudzis cilvēks iemīlēt,» Ilze sacīja, kad bij noklausījusies ar visu iespējamo vērību. «Man ir viņas kļuvušas par visa prieka, spēka un miera avotiem, kaut gan agrāk savā jaunībā un dzimtenē nebiju nemaz viņās gājusi.»

«Jā, var gan būt,» Kaspars pēc brītiņa atbildēja, «kas spēj ņemt visu par labu, tas atradīs tur un visur diezgan svētības, bet, kas meklē graudu vien, tas tur laika nekavēs. — Es varu dievam kalpot vislabāk vientulībā, kur manis nekas netraucē. Pēdīgi vēl jāpiemin, ka maz runāt un ar citiem nebiedroties — ir, vienkārt, jau mana daba, un, otr­kārt, es atrodu ļoti maz tādu cilvēku, ar kuriem derētu biedroties un ar kuriem varētu kaut ko runāt. Un tad vēl: klusuciešanas es neesmu nekad nožēlojis, bet runāšanu gan.»

Kad kāds brītiņš bij pagājis un Ilze pārliecinājusies, ka Kaspars ir savu runu beidzis, tad viņa iesāka laipnā un lēnā balsī: «Tie ceļi, par kuriem tu, dēls, runā, ir man nepazīstami, tādēļ es arī nevaru teikt, vai viņi ved uz taisnību vai ne, jo es zinu tik to krusta ceļu, kurš ir iezīmēts ar Kristus asinīm; šis ceļš iet no necienības un cilvē­cīgas vājības caur žēlastību uz godību un beidzas mūžībā. No šā ceļa nevar cilvēks maldīties, ja vien viņš pats to tīši negrib; bet pielūko, pielūko ar bijāšanu, vai tavs ceļš arī ir tāds un vai tev netrūkst dro­šības, ka viņš izvedīs tevi labā galā? Vai esi savu sirdi izmanījis un pārliecinājies, ka neuzņem šās svešās tekas vieglprātīgi, domādams iziet varbūt taisnāk uz gala nolūku pats ar savu zināšanu un savu gudrību vien? Vai tu nebūsi nošķīries no citiem tik garīgā augstprātībā, negri­bēdams staigāt kopā ar visiem pa pestīšanas ceļu? Kādēļ tu neatrodi svētības tur, kur smeļ visa pasaule? Vai tu arī negribi sacīt tik vien ar citiem vārdiem: «Es pateicu tev, dievs, ka neesmu tāds kā šie.» Gan es zinu, ka dzīvē tu dari visu ar apdomu, bet vai to spēsi arī šai svarīgā dvēseles darbā? Vai tavs nams neatradīsies pēdīgi uz smiltīm?» — Kas­pars neatbildēja uz šiem jautājumiem ne vārda, it kā kad nebūtu nekā dzirdējis. Ilzei laikam sametās drusku žēl, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi, jo to viņa zināja, ka Kaspars neatbild tik uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pārgudriem, vai arī par visai muļķīgiem, tādēļ sacīja vēl, it kā pirmajos vārdus nogludinādama: «Tomēr, dēls, par aplamu es tavu ceļu nevaru dēvēt, kaut gan pati pa tādu staigāt nedz spētu, nedz gribētu un kaut gan redzētu daudz mī­ļāk un drošāk, ka tu staigātu to pašu Golgātas taku.»

Pagāja atkal kāds kluss brīdis, un Ilze uzsāka no jauna: «Bet nu vēl vaicāšu tev vienu pēdējo lietu. Viņa gan zīmējas uz tavu tagadējo dzīvi, bet pieder tomēr pie tavas labklājības, manas pēdējo dienu mierības un stāv varbūt saitē ar tavu mūžīgu dzīvību.

Pēc manas nāves būs gan jāsāk domāt par to, kā varēsi māju kopt un valdīt, jo ar liekiem cilvēkiem vien neviens nav iedzīvojies, īsti kad saimnieces trūkst, un tiesa ir, ko veci ļaudis saka: «Kā klēts bez atslēgas, tā māja bez saimnieces.» Tu nomanīsi gan, ka es, ar vārdu sa­kot, vēlētos zināt, vai tu esi domājis uz to — sev izraudzīties dzīves bied­reni, kura arī paliktu manā vietā par tavas dzīves kopēju? Varbūt es varētu tai vietā no savas puses, ja tu to vēlētos, izsacīt kādu padomiņu, ko esmu iekrājusi savā mūža ceļā.»

Kaspars brītiņu apdomājās un tad runāja tāpat auksti un mierīgi kā pirmāk.

«Šai lietā gan es nevaru tev nekā skaidri atbildēt, bet sacīšu tomēr, cik zināšu, un gluži īsos vārdos.