Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Nevis aiz gādāšanas par saimniecību, nedz arī aiz citām kādām rū­pēm, bet aiz nenieka un gluži netīši esmu, kā varu sacīt, Oļiņu Lienu iemīlējis; tomēr neesmu viņai par to vēl ne vārdu bildis, tik vien no­manu, ka viņa uz mani arī gan ļauna prāta netur. Tas ir viss, ko tev varu sacīt, un par to, kas vēlāk nāks, ir man jājautā tāpat kā tev.» To izsacījis, viņš cieta atkal klusu.

Ilzes vaigs pie šiem vārdiem it kā apskaidrojās, un asas acis būtu nomanījušas tai pat sārtumu. Viņa, rokas salikusi, izsaucās: «Ak dievs! Kaut tu liktu tam tā notikt, tad būtu piepildījies gandrīz viss, ko esmu priekš sava bērna lūgusi. Šās domas tikpat es, kā arī Annuža esam nēsājušas jau ilgi savās sirdīs, bet slēpušas tādēļ, ka Annužai nav vairs gandrīz nekādas tiesas runāt par Lienas nākošo dzīves ceļu līdz un priekš viņas ko vēlēties, jo Oļiņi uzskata Lienu tikpat kā savu meitu. Man bij jācieš klusu, tādēļ ka mēs, tavi vecāki, nevaram atstāt tev ne­kādas mantas un esam zemi ļautiņi, kuru Oļiņa māte negribēs pieņemt par saviem radiem jeb izdot pie viņiem audzēkni. Un es baidos ar­vienu, dēls, ka Oļiņu mātes prāts būs šinī lietā tev nepārkāpjama sēta.»

«Var gan būt,» Kaspars sacīja, mierīgi no krēsla uzceldamies, «to­mēr tas viss stāv nākoša laika ziņā, un apmierinājuma es tev šinī lietā nevaru dot nekāda, jo pats arī tikpat vien zinu kā tu. Tagad iešu linu kult, un, ja tev manis vajaga, tad lai Annuža pasauc.»

«Pagaidi, dēls, man vēl tev kas jāpiemin,» tā vēl Ilze iesaucās, sa­ņemdama Kaspara roku. «Tu nu redzi, ka tavs tēvs paliek tev kopjams, vecs, nevarīgs un, jāsaka, arī plānprātīgs. Pat savās jaunās dienās un spēka gados viņš brīžam dažā darbā pārsteidzās un izdarīja aplam, tādēļ es svarīgākās dzīves izdarīšanās nekad nevarēju viņam vien uz­ticēties, bet zināju visu līdz, kamēr tu vēl nebiji darītājs. Tagad man, zināms, vairs to rūpju nebij, bet tik es gribēju pieminēt to, ka tev to­mēr vēl arvienu jārauga uz to, lai nekāda darīšana nenāk viņa rokās vien, īsti, kur nauda ir jācilā, jo ar to viņš neprot nekad cietīgi un derīgi dzīvot, lai gan viņš nav nebūt plītnieks un citāds izšķērdētājs, bet tik, ar vārdu sakot, vieglprātīgs, un gādā drīzāk niekus nekā va­jadzīgas lietas. Tad tev nu, dēls, būs uz to jārauga, lai vari viņu no tādiem darbiem izsargāt, kuri, kā redzi, uz vecumu ir pie viņa gandrīz pieņēmušies. Zinu gan, ka tu aplams dusmotājs neesi, bet brīžam var arī tev sirds saskriet un tu pret tēvu noziegties, tādēļ nes un paciet viņu ar lēnību, mīlestību un uzmanību. It īpaši liec to vērā tajos gaidāmos pār­baudīšanas laikos, par kuriem īsti man sirds baiļojas tevis dēļ, jo pa­redzu un nomanu skaidri, ka grūt var tev viņos klāties. Bet cīties to­mēr pastāvēt uzticīgi un pa godam, lai viņā pasaulē nav jānes uz sirds varbūt grēcīgi iemantots un nīcīgs pasaules labums.»

«Tēva vieglprātību jau esmu ņēmis arī vērā, tādēļ gan raudzīšu, lai nenāk nopietnas lietas viņa, darīšanā. Otrkārt, par viņa kopšanu mie­sīgās un garīgās vecuma vājībās varu tevi apmierināt ar to, ka šis darbs būs arvien mans nepiemirstamais pienākums, cik vien to spēšu. Bet tik tālu, māt, mums nav vajadzīgs vēl nemaz runāt, jo es nedomāju nebūt, ka tu jau mirsi, bet ceru, ka dievs liks tev vēl ilgi dzīvot. Tāpat arī par gaidāmiem mērnieku laikiem nebēdājies nenieka; es pie viņiem ne­piedauzīšos un apgrēcībā neviena nevedīšu; bet, ja kāds noziegsies pie manīm, tad par to neļaunošos.» To sacīdams, viņš izgāja ārā un ne­dzirdēja vairs šos Ilzes vārdus, ar kuriem tā viņu pavadīja: «Labi gan, dēls, ka tu cerē, bet man žēl, ka šās tavas cerības vis nepiepildīsies.»

Pēc tam viņa neatlaidās vis gultā, bet palika tāpat pussēdus, do mās nogrimdama, līdz ienāca Annuža, kura bij nu rīta soli apkopusi un varēja palikt istabā līdz tam laikam, kad jāiet pusdienas gādāt.

«Nu, māsiņ, vai varēsi jau drīz celties?» viņa, rokas dvielī slaucī­dama, jautāja.

«Jā, celšos gan, mīļā,» Ilze atbildēja, it kā mēģinādama drusku smaidīt, «bet tik tad, kad būšu palikusi līdz pusnaktij nomodā un pēc tam īsu brīdi atdusējusies.»

«Pusnakts gan savā laikā jāgaida ikkatram, bet nevajaga vien vi­ņas gaidīt visai agri it kā tu,» Annuža runāja, gribēdama dot Ilzei vēl cerību uz dzīvošanu, un tad nosēdās uz tā paša krēsliņa pie viņas gul­tas, kur sēdēja nupat Kaspars.

«Tava pusnakts gan, manu mīļo, var būt vēl tālu, ko lai arī dievs dod, bet mana ir jau visai tuvu, tāpēc es cīšos palikt vēl to brītiņu līdz viņai nomodā,» Ilze atteica, bet gandrīz tādā priecīgā balsī kā cietum­nieks, kurš zin savu atlaišanas dienu tuvojamies.

«Šādas domas, māsiņ, kurām tu vienādi atļaujies, kavē tavu izve­seļošanos, un īsti tagad redzu atkal tavu vaigu smagu. Vai nebūs Kas­pars uzlicis tev kādu rūpju?»

«Jā, izrunājos gan nupat ar Kasparu arī,» Ilze iesāka atkal tāpat domīgi. «Nevaru gan sacīt, ka nebūtu par viņu un priekš viņa ko do­māt, bet šai acumirklī mans prāts kavējas pie manām vismīļākām die­nām, kas bij še zemes virsū: pie mūsu tālās, senās un jaukās jaunības un kā viņu atstāju, cerēdama panākt daudz lielākus jaukumus, bet nepanācu vairs neviena, kuram nebūtu piemaisīts rūpju un bēdu rūgtums klāt. Man stāv prātā vienādi tie vasaras svētki, kur bijām pie mana tēva­brāļa jūrmalā ciemoties, un tad tas, kur iebraucām maniem brālēniem jūrā līdz tīklu apraudzīt. Tu atminēsi, ka tad sacēlās vējš, kurš mums padarīja lielas izbailes. Tad es sajutu, cik mīļa, jauka un droša dzīve ir uz zemes, kad to salīdzina ar jūru, tā ka, malā tikusi, apņēmos vairs ne­kad tanī nebraukt, ko arī esmu piepildījusi. Bet drīz pēc tam atstāju mie­rīgo, jauko, bezrūpīgo saules krastu — jaunību un dzimteni — un laidos ar lielām cerībām dzīves jūrā iekšā, no kuras vairs atpakaļ pie krasta ne­varēja tikt, kaut gan to vēlēties vēlējos. Gan esmu sasniegusi dažu sa­liņu, bet tās neviena nav spējušas man atlīdzināt tā, ko pametu, un tās pašas bij arī arvienu drīz jāatstāj. Gan bangas daudzkārt gribēja mani ar visu laiviņu nogremdēt, bet viņas stūre — ticība — valdīja to ar brīnišķīgu spēku bangām pretī, un pie debesīm spožā zvaigzne — cerība — rādīja man ceļu jūrai cauri uz drošo ostu, kuru jau nu skaidri redzu un kurp mierīgs vējiņš manu laiviņu nes. Nu vairs nevaru mal­dīties, jo atspīd jau manās acīs skaidri tā jaunā pilsēta ar saviem pērļu vārtiem. Pret to godību, ko tur skatu, ir tagad viss tas, ko otrā krastā atstāju, tik kā jauki sapņi un spoži burbulīši, ko gan visu vēl ar mīles­tību pieminu kā pieaugušais bērnu paijiņas, bet nevēlos viņu vairs atpakaļ. Tik vien man ir vēl rūpes tāpat par dažu, kurš ir laidies līdz ar mani jūrā un atrodas tagad vēl aiz manis viļņos, kā arī par citu, kurš nupat, ir vai arī vēl taisās no viņa krasta nobraukt un bangām cauri cīnīties. Tu sapratīsi gan, mīļā, ka es še domāju uz savējiem, pie ku­riem arī tu piederi. Nupat izrunājos ar Kasparu par dažām lietām. Viņš izsacīja man, mīļā, arī, ka tavu Lienu domājot.»

Pie Lienas vārda Annuža drusku satrūkās, tomēr cieta klusu.

Ilze runāja tāļāk: «Bet dievs vien to zin, kas tur būs, jo Oļiņi viņa neieredz un gaida bagātu un augstu precinieku. Nekas manis vairs pie pasaules nesaista, un tikpat viņai, kā viņas jaukumiem es dodu ar prieku «labu nakti»; bet abu to bērnu dēļ vien es nestu gan vēl ar prieku visas pasaules nastas, līdz redzētu viņu likteni pašķiramies; nekā es pasaulē no dieva vairs nelūdzu, un man pasaule nespēj vairs nekā dot, bet priekš viņiem gan — dzīves laimības iekš savienošanās — tad būtu piepildījušās mūsu abēju siržu vēlēšanās. — Bet dievs to zin, dievs to zin! Man sirds baiļojas par visu. Man tā vien izskatās, ka viņi paliek jūrā tāļu viens no otra bez irkļa un burām. Tad vēl redzu tā- ļumā ceļamies lielus, baltus viļņus, kuri var viņus ar visām laiviņām ap­rīt. Tie viļņi ir gaidāmie mērnieku laiki, un tādos laikos izbirst ma- zajie taisnībai cauri it kā sīkie graudi vēteklim. Vienīgi, kas mani vēl šai lietā apmierina, ir tas, ka varu atstāt tevi savā vietā, zinādama, ka par citu visu gādāsi, cik spēsi.»