Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Ilze

Jo smagāk viņu kāds dzīves krusts spieda, jo augstākā godā un slavā viņas uzticīgā sirds cēla savu Dievu.

Tenis bij ari jau itin sirms, ar pavāju acu gaišumu, un tāpēc mita lielāko daļu uz mūrīša, šo to pūlēdams. Jau spēka gados viņš strā­dāja gandrīz vairāk ar muti nekā ar rokām; tādēļ tagad nebij no viņa vairs nekas gaidāms. Kad vēl dzīvoja dzimtenē kopā ar veco brāli tad brīžam par zīmi pašā labākā siena laikā pakāra izkapti šķūņa pa­spārnē, aizgāja uz māju un gulēja veselām dienām dzestrā piedarbā vai arī sēdēja uz sliekšņa, cepuri pār ausīm uzmaucis, nemaz neteik­dams, kas kait, bet ēdin gan ēda. Kādreiz tādā brīdī aicināja viņu vecais brālis, lai nākot palīgā pie ķieģeļu sišanas, ar ko pārmūrēt rijas krāsnij spraušļus. Tad viņš atteica savā zināmā cēlā valodā: «Vai es podnieks?» Ziemās viņš mīlēja šurp turp dievs zin kādēļ izstaigāt un vakaros vīt virves, grožus vai kādas auklas; bet tas bij zināms, ka gandrīz neviena novijuma nenolika pie malas, kamēr nebij ar to sa­pēris bērnu bara, ja vien tam gadījās taisīt ap to bailīgo brīdi kādu troksni, jo, kad novīto grožu vai auklu gribēja labi pie skala apsvi­lināt, ko viņš allaž darīja, tad vijums bij jāsaloka rokā it kā uz labu sišanu, un bez sišanas viņu nost likt bij žēl, tādēļ likās bērniem vidū, sadeva reizes piecas, vai acis vai galva, un tad nolika novijumu, ne vārda nesacīdams. Ja tad Ilze vai cits kāds ieminējās, ka tīri kā traks, kā nepilnīgs bērnus veltīgi sitot, tad viņš atbildēja, lai nebīstoties vis, jo atpelnīšot jau gan rītdien, un kas tad ik reizes pēc žagariem lai skrie­not? Bet, ja gadījās, ka bērni jau gulēja vai skaitīja pātarus, tad ņēma suni rokā, ja vien to varēja istabā atrast, jo par to nebija ko bīties, ka viņš pēršanas iemesla neatradīs. No savas agrākās dabas, izrunas un cēlošanās viņš nebij arī tagad nekā atmetis; pīpes galviņa stāvēja tāpat šķībi pie pagara kāta ar slaidu, līku galu, astru viduci un izro­botām ripiņām; ap kaklu bij tāds pats liels lakats aptīts, galvā pagara ziemas cepure ar plakanu dibenu, nagu un atliektām austiņām; kājās allaž ar atlocītiem stilbiem zābaki, kurus smērēja gandrīz ik pārdienas ar degutu, tā ka tā nespēja nemaz saiet iekšā, bet spīdēja kā vikse pa virsu, un likās, ka viņam tas spīdums patika, kādēļ vien arī tik daudz smērēja. Lasīdams Tenis valkāja brilli un turēja grāmatu no sevis ļoti atstatu, kā to bij redzējis pie dažiem kungiem. Vai viņš arī patiesi lasīja vai tik grāmatā skatījās, tas nav zināms. Dažu brīdi, kad bij tā labi ilgi skatījies, sāka piepeši dziedāt.

Tenis

«… kā smejies, uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies …»

Ilze līdz šim kopa vēl arvienu savu saimnieces soli pie mājas, kaut gan pati arvienu vārguļoja. Nekad viņa nevarēja norimt un mierā būt, ja tik vien maz spēja kustēt, bet tagad, ziemai sākoties, nelaida vā­jums viņas pavisam no gultas ārā, tā ka Annužai vajadzēja palikt pastāvīgi viņas vietā. Tomēr viņa nemitējās jel ar padomiem un pasku­bināšanu līdzdarboties. Brīžam viņa pārmeta arī Tenim, ka tas, vesels cilvēks būdams, tik zinot kā mūriņu sargāt un ar pīpi knibināties, lai Kaspars vai nobeidzoties, ar vienu pašu puisi vien visus darbus darī­dams; būtu gājis jel un pakūlis drēbju linus, ko vērpt; bet viņš zināja arvien lepņi un kaitinoši atbildēt, vai nu tā: «Ko tu, siev, zini no vīra darbiem! Paliec tu uz maniem pleciem un ēd vecuma maizi!» — vai arī citādi.

Kādā rītā bij Tenim atbraukts pakaļ no kaimiņu ciema, lai ejot kādai sievai asiņu izlaist, kura nobijusies laikam no traka suņa.

Še jāpiemin, ka Tenis bij jaunībā līdz ar sešiem citiem no viņa valsts izmācīts apriņķa pilsētā pie apriņķa ārsta par asiņu laidēju, jo asiņu laišanas vajadzēja tolaik visiem: vājiem par veselību un vese­liem par izsargāšanos no vājības, jo pēršana līdz ar kalpošanas laiku beigšanos bij drusku rāvusies un tātad, ja negribēja likt ļaudīm asiņu pilnībā dzīvot ilgu un veselīgu mūžu, vajadzēja gādāt, lai var viņas dabūt no dzīslām ārā. Šo vajadzību bij ieraudzījuši ne tikvien paši ļaužu vecajie, bet arī ārsti; tādēļ tad asiņu laišanas darbu strādāja ar visu dūšu. Tenis vien varbūt iztecināja vairāk asiņu, nekā tagad izde­dzina dažā draudzē petroleju, jo tas tā bij apskaitīts, ka lai valstī asiņu tecēšana caurcaurīm nekad nemitētos. īsti pār- jeb pussvētku dienās bij šim darbam labas sekmes. Tad Tenis jau no paša rīta uzvilka zābakus ar atlocītiem stāviem jeb stulmiem un gaidīja savu veselo vājnieku, kuri ticēja, ka ikkatrs grūtums un pat vecuma nespēks nākot no tā, ka ļau­jot pieaugt daudz asiņu, kas pēdīgi varot cilvēku pavisam nomākt. Tādēļ tad nāca arī šie viesi un jo vairāk veci, kalsnēji cilvēki. Tie ce­rēja panākt jaunības spēku un spirgtumu caur asiņu nolaišanu. Tenis aplūkoja vien, kur katram lielākas dzīslas, vai rokās, vai lielos, vai pierē, tad to, kuru atrada par labāku, cirta pušu un tecināja kausu pilnu. Kad asiņu devējs taisījās ģībt, tad iedeva viņam sāls graudiņu mutē. Kad Tenim brīžam dažs jautāja, no kurienes dzīslas nākot un kurp aizejot, tad viņš atbildēja īsi, ka visām dzīslām esot gali galvvidū. Ari slātaviešos viņš bij nācis ar šo amatu slavā un strādāja to ar īpašu lepnumu. Pēdējos gados asiņu laišanas vajadzība sāka iet tomēr ļoti mazumā, it kā kad asinis nebūtu nemaz vairs augušas, un Tenis dabūja cilāt šos brīnišķos dzīvības un veselības atjaunošanas rīkus arvien retāk, bet par to tad strādāja ar jo pilnīgāk un tecināja asinis bez žē­lošanas veseliem kausiem, ja vien varēja vēl dabūt kāda, kas to ļauj. Pieminētā rītā viņš taisījās uz braukšanu lieliski un svarīgi, it kā kad būtu jāsteidzas noņemt ievainotu kāju vai pašam ģenerālim. Tenis gan varēja būt lepns jau tādēļ, ka atradās tomēr vajadzības, kur viņa mākslas vajag, bet jo vairāk tādēļ, ka cilvēks bij sūtīts taisni pēc viņa paša un vēl braukšu!

Kad Tenis aizbrauca, tad Ilze palika istabā viena pati. Viņai bij šo­nakt bijis stiprs miegs, tādēļ jutās spirgtāka, tā ka varēja piecelties gultā pussēdu pret pagalvi, paņemt no loga dziesmu grāmatu un lasīt. Viņas vaigs bij smags un nopietns, bet līdz ar to kluss un paļāvīgs. Kādu brīdi lasījušai, grāmata noslīdēja uz leju un domas pārņēma prātu.

Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas. Ienākdams viņš vājnieci laipni sveicināja: «Labrīt, māt! Vai esi jau spirgtāka?»

Ilzes vaigs jauki apskaidrojās priekā un laimībā. «Labrīt, labrīt, dēliņ! — Šorīt man, tevis gaidot, ir pavisam viegli. Vai nu visas man­tas atvedāt?»

«Laikam visas būs gan,» Kaspars, lielās drēbes novilkdams atteica.

Ilze cieta brītiņu klusu. «Vai pats īstais mērnieks ari atnāca jau tūliņ līdz?»

«Tūliņ vis vēl ne, bet laikam drīz gan nāks,» Kaspars atbildēja pēc kāda acumirkļa, it kā no citām domām uztrūkdamies.

Ilze smagi nopūtās un sacīja: «Jūs gan vedat visa valsts, bet nezin kādu labumu kurš sevīm atvedīsiet!»

Viņiem vēl tā runājot, ienāca Annuža, kurai arī vecums nebij gā­jis garām, nesdama Kasparam brokastis. Kad viņš bij paēdis, Annuža galdu nokopusi un aizgājusi atkal saimniecības darīšanās, tad Ilze, kura visu to laiku sēdēja klusās domās, sacīja lēnā balsī: «Nāc šurp, dēls, tuvāk, parunāsimies.» Kaspars, pēc sava ieraduma it kā tālumā skatīdamies, brītiņu padomāja, tad ņēma krēsliņu un nosēdās pie mātes gultas.