Matīss Kaudzīte: Jaunie mērnieku laiki

— Lai nu kā, lai nu kā! Ak tu Dieviņ, ak tu Dieviņ! Nu jel reiz tā savu mūžu gaidītā taisnība nāks! Cik man netaisnība nepatīk, to gan neviens cilvēks nevar zināt. Cik es neesmu ap tiesām skraidījusi, lai taisnībai tiek virsroka pie manas lietas, bet velti, kā velti! Visur bagātība priekšā, tai vienumēr pārsvars. Un nu pēdīgi viņa, šī ilgi gaidītā taisnība, klāt! Nu tai bagātības netaisnībai reiz gala dienas atnākušas. Še nu, Brenc, izlabo manu pulksteņu. Viņš bieži stājas. Dažreiz sit daudz, dažreiz nemaz un paliek pakaļ. Tad nu, jā, tad nu mums, tiem nabagiem, arī vieglu dienu laiks tuvu! Nu bagātie varēs savu reizi agri celties un dubļus brist! Ko tu, Brenc, saki? Vai tu nepriecājies līdza?

Mehāniķis Brencis Linums, kuram darba istaba bij pilna gan šujmašīnu, gan piena separatoru, gan velosipēdu un sienas apkārstītas pulksteņiem, kas tikšēja un sita, paņēma mierīgi no dedzīgi runājošās Dārtas Steņģes drēbē sasietu sienas pulksteņu, izraisīja to un, viņa iekšieni aplūkodams, atbildēja:

— Manai sacīšanai un manam priekam vēl laika diezgan. Priecājies vien tāļāk.

— Kā tu, nabaga cilvēks, nepriecāsies, kad pēc visa mūža grūtumiem un trūkumiem nu visai nevienādības netaisnībai gals, kad taisnība nāk viņas vietā! Man nekas tā nemīl ka taisnība — taisnība vien! Kad pasaules bagātību izdalīs, tad visiem būs diezgan. Visi iztikuši, visi vienādi gan pie mantas, gan pie darbiem.

— Labi, labi! Man jau tad savas daļas visai tāļu jāmeklē nebūs, — Linums lēnām runāja, ap saņemto pulksteņu darbodamies. — Es jau tad dabūšu no tevis vismaz pāra govju, vienu zirgu, pāra desmit pūra labības un dažādas darba lietas.

— Vai tev prāts, Brenc, ko tu runā!? Vai nabagam no nabaga jāņem? — Steņģene kā izbailēs izsaucās. — Skaties jel turp, kur spīd bagātība, ne uz mani, kas nezin kādām grūtībām savu dzīvīti iekopusi.

— Kad dalīšanai jānāk, tad viena alga, kā kurš pie mantas ticis. Tad ņem visiem tik daudz nost, cik kuram pāri par vienlīdzības samēru, — Linums izskaidroja, galvas nemaz nepaceldams no darba. — Pielūko, kad tik tavam prieka karstumam nav pārāk ātri jāatdziest,

— Ak tu tētiņ Dieviņ! Vai tad man tik daudz var būt, ka vēl jāņem nost?

— Vai tu pati tā nevari saprast, ka pasaule mazak ir tādu, kas par tevi turīgāki un bagātāki, nekā tādu, kas mazturīgāki un nabadzīgāki? No kā tad tiem. ņems, kuriem pietrūks? — Linums vaicāja.

— Lai ņem, no kā ņemdami, es savas nabadzības gan nedošu dalīt, ja ari man nekā klāt negribētu dot, — Steņģene jau kā uzskaitusies atteica, atmezdama pār muguru savu rūtaino segu atpakaļ uz krēsla atzveltnes.

— Kad tu nedosi ar labu, tad būs, kas piespiež ar varu: lūgties valdība neies, — tā Linums.

— Es tad uz kristapi vai kumisaru, bet ļaut neļaušu, — Steņģene, vai dūri savilkdama, izsaucās.

— Būs gan tad tev vairs tādi «kristapi» un «kumisari», kādu tev vajadzēs! Tad viņu vietā nāks tik tādi, kas neklausītājiem un pretniekiem liks laužņus mutē kā kara jātnieki ietiepīgiem zirgiem, kamēr iemāca mierīgi klausīt, — Linums atbildēja.

— Nu, vai tad tāda valdība būs laba? Man gan viņa nepatiks, — tā atkal Steņģene.

— Laba vai nelaba, patīk vai nepatīk, par to es nesaku nekā, — Brencis, savu darbu darīdams, skaidroja, — es tik izstāstu, kā būs, vairāk nekā — bet tu jau tik pati par viņu ļoti priecājies. Par bijušām valdībam mēs varam spriest un prātot kā gribēdami, varam stāstīt viņu nepareizības un vainas, bet par pastāvošo valdību nedrīkstam sacīt nekā cita kā tik labu vien un klausi ar mierīgu pratu, ko viņa vēlēs, vairāk nekā.

— Lai dara, kā kurš grib, bet es gan viņai tādai neklausīšu, — Steņģene noteica jo cietigi.

— Tur nedabūs vis neviens darīt, kā gribēs, bet visiem būs jādara, kā vēlēs, un, kas pretosies, tas parādīs tik savu muļķību un uzkraus sev postu, kā to piedzīvo visi valdību neklausītāji. Valdībai spēka diezgan likt savas pavēlēs piepildīt.

— Nu, lai tad dzen mani vai uz Sibīriju, vai Pasiliju, bet miera gan nemetīšu vai līdz pašai sinātai, — Steņģene spurejās arvien dedzīgāk.

Brencis pasmējās un par brītiņu vaicāja: — Kur tu tad domāsi vairs «sinātu» atrast? Bet vai tavs vīrs, tas lēnīgais un klusais Slenga tēvs, arī tāpat nebēdīgi grib valdībai nepadoties kā tu? — Linums mierīgi taujāja.

— Ko nu par to ļēpi pavisam runāt! Ne tas ir tiesātājies, ne sava labuma, ne manis, ne sevis aizstāvētājs: lai mauc kaklā vai sakas, kam tik spēks. Ja es nebutu dienām naktīm skrējusi, gādādama un taisnības meklēdama, sen būtu izputējis no Ezermuižiņas kā rīta salna.

— Bet viņš saka otrādi, ka tikai viņa glābšanā vēl dzīvīte turoties — pats barojot govis, pats viņas slaucot, kad tu skraidot ap tiesām un valdības iestādēm. Un, kad nākot mājā, tad nevarot vien glābties aiz bārieniem, — Linums zobgalīgi stāstīja.

— Kad man tik piešķirtu Ezermuižiņu par dzimtu, tad viņš man bijis nebijis, tad es varu dzīvot viena pati arī bez viņa — un kad paliek pašai tas, kas līdz šim pieder,— Steņģene lepni atteica.

— Ezermuižiņu, ak Ezermuižiņu tev — un vēl tev vienai pašai? Ak tad tāda ir tava lielā taisnības mīlestība, kad visa muižiņa tev? — Brencis kā iztrūcies izsaucās. — Bet vai tu, blakus dzīvodama, nezini, ka Ezermuižiņā ir arī otra saimniecība — atraitnei Augura mātei?

— Vai nu Augura māte neatradīs vietas citur? Viņa turīgāka un gudrākā. Viņai nav tik daudz ar pasauli ko jēgties kā man. Un lielai Bungžu muižai zemes bez gala. Pusmuižu vien sešas.

— Bet vai Augura māte nesapratīs sacīt to pašu, ka tu kā tiesu lietu pratēja varēsi vēl drīzāk atrast citu vietu nekā viņa, turklāt vēl atraitne un bez gādnieka? — Brencis vaicāja.

— Ja viņa atsaucas uz tādu gādnieku, kāds man, tad lai nes to vai žīds nastā projām. Un bez tam Augura mātei ir pieaudzis, skolots dēla dēls Antons, kas var daudz labāks gādnieks būt nekā manējais. Mana dēla kauliņi balo nezin kur un kādas zemes kara laukā.

— No tā dēla dēla Augura mātei nebūs nekad nekāda dzīves atbalsta, kas nav nekas cits kā melīgs sliņķis.

— Kā nu, Brenc, tā var runāt? Viņš jau drīz būs students, — Steņģene, Linumu pierādama, sacīja.

— Ar to vien vis vēl par studentu nevar tikt, kad sadursta ar nazi cepurītei dibenu, — Linums nicinoši sacīja.

— Vai Dieviņ, viņš jau gudrāks par pašu direktoru — tādēļ ienīdēts, ka parādījis vainas viņam un laikam skolotājiem, — Steņģene pastāstīja.

— Un tad tev arī tik vien ir tās jēgas, cik vistas kājā gaļas, ka tici šiem sen pazīstamiem skolu sliņķu meliem! Kad viņš tik augsts un liels mācības, kam tad tādas skolas pavisam vēl vajadzīgas? Šis skolotājiem un pat direktoram vainu rādītājs! Lai nu pielūko, cik tālu ir no vienreiz viena, — tā Linums.

— Kad tu dzirdētu, kādas viņš prot runas turēt godos, — Steņģene pabrīnodamās stāstīja.

— Kas eksāmenos krīt cauri, tie godos lielu lielie runātāji, — Linums pasmiedamies teica.

— Viņi jau abi tādi paši ir ar Plīņu Jeti — abi skoloti, abi gudri, — Steņģene turpināja.

— Jā gan, abi gudri, abiem papirosi zobos, abiem logu stikla brilles, abi skolu nepabeiguši, eksāmenos caurkrizdami, un abi savstarpēji samainījuši matu īsumu ar viņu garumu: agrāk Antonam bij īsi un Jetei gari, tagad — Auguram gari, Jetei īsi, — Brencis zobojās, no darba nekavēdamies.