Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

— Es nu gan gribētu vēlam jūs abus arī pulkā, ja tik izdotos, — Steņģene uz to sacīja, — bet prāti jau dažādi.

— Linums jau nu var iet, bet man nedz vaļas, nedz iespējas — jāstāv vienumēr darbā, — Laķis atteica. — Uz to vēlēšanas sapulci jau nu gan domāju aiziet un jel savu balsi nodot, bet vairāk gan nedomātu nekā.

— Kādu darbu tad tagad strādā? — Steņģene vaicāja.

— Kāds gadās, — Laķis atbildēja. — Jākulsta lini, jātaisa karotes, jāsien slotas, jātin dažreiz audējiem dzijas spolēs, jānes saimniecei ūdens par dzīvokli, jābrauc brīžam mežā vai jāved siens un šis tas cits.

— Man par sevi jāsaka tas, — Brencis Linums iesāka, — es neesmu vis liedzīgs bijis uzņemties kādus sabiedrības darbus, kad esmu ticis kur aicināts vai vēlēts kā agrāk pagasta vietnieku pulkā vai pie smilšu vezumu skaitīšanas, akmeņu un baļķu atmērīšanas, skolu taisot; bet labāk taču ir darīt savu darbu mierīgi mājā nekā jēgties pa sapulcēm un sēdēm valdību lietās.

— Steigšos jau nu gan ceturtdien, ja tik vien no tiesas tiktu laiku vaļā, — tā Steņģene, uzceldamās un ar savu rūtaino sedzeni apsegdamās, beidzot vēl nosacīja.

— Bet kāda lieta nu tev atkal tiesājama ir? — Linums vaicāja.

— Algas lieta ar pērno puisi Vernuli. Viņš nogulēja pusotras dienas, neiedams pie darba, un negrib necik atlaist no algas. Redzēs, ko izspriedis. Nu, ar Dievu! Bet kad lai es nāku pulkstenam pakal?

— Ar Dievu! Jā, nākt vari rītvakar. Bet tad atnes arī ziņas, ko vēlēšanu lietās būsi darījusi, — Linums sauca pakaļ, viņai aizejot un durvīs esot.

— Daudz jau nu gan apsolīt nevaru, bet varbūt izdosies ar vienu otru parunāt. — Pēdējos vārdus Steņģene sacīja, vēl klebiķi rokā turēdama uz durvs aizvēršanu, kad bij no abiem sarunas biedriem, roku sniegdama, atvadījusies, bet vaļējās durvīs bažījās vēl: — Diez, diez vai būs vien tie jaunie laiki tik jauki, par kādiem viņus daudzina?

— Jā, jā! Tās gaviles negrib vis vairs tik jauki skanēt izejot, kā skanēja ienākot, — Linums, kā viešņu pavadīdams, vēl piemetināja,

— Un kas tad tās par gavilēm viņai bij? — Laķis vaicāja, tiņādams otru papirosu.

— Gaviles bij par mantas dalīšanas padzirdējumiem, ka nu bagātība nākšot ari viņas stāvokļa cilvēkiem un, protams, viņai pašai arī. Bet, tuvāk padomājot, iznāca tā, ka viņai drīzāk būs no sevis citiem jādod nekā no citiem jādabū, un tad apcirtās pavisam otrāda, — Linums stāstīja.

— Taī ziņā jau viļas visi, kam kāda manta ir un kas tad arī vēl cerē uz dalīšanas labumiem, — Laķis piebilda uzceldamies.

— Un, ja dalīšanu ieved, tad jādala ik dienas, jo vakarējais dalījums rītu vairs nederēs. Tad jau būs nevienādība no jauna un ja ne vēl lielāka dien' no dienas, un drīz nebiis vairs, ko dalīt, it nekā un apstāsies viss, — Linums ar to pabeidza sarunu,

Laķis paņēma no aizdurvs savu spaini un, to Linumam dodams, sacīja: — Se, ieliec tam dibenu vai arī tik aizlāpi caurumus dibenā. Rītu atnāks Maijēns pakaļ.

Linums apskatīja spaiņa dibenu pret gaismu un sacīja: — Tie caurumi nav gan lieli, varbūt izdosies tos aizlodēt. Labi, labi, rītu pēc pusdienas var nākt.

Viens pats palicis, Linums vēl pie sevis runāja attiecībā uz Sieņģenes tiesāšanos ar pērno puisi: — Nepraša! Tu tiesāties ar to izveicīgo un apķērīgo Vernuli! Viņš tevi var ietināt pat tādos tiklos, ka nezināsi, kā iztiņāties. Dzirdēsim ar laiku.

Svētdien Laķis, no baznīcas atnācis, ieturēja savu visvienkāršāko auksto pusdienu, ko Maija bij viņam uzlikusi, kad ieskrēja istabā žirgtā, mazā Katrīna jeb, kā Laķis viņu sauc, Katrēns un sāka viņam stāstīt nevaldāmā straujumā:

— Kad tu redzētu, vecais krusttēv, kādi Jetei vēl vieni kleiti skaistāki par visiem citiem! Viņa tos glabā taī līdzatvestā savādā savāžamā lādē un uzģērba, tik tā kā mums ar Maju parādīdama.

— Nezin vai tik man gribētos vien tādos kleitos skatīties? — Laķis, tāpat mierīgi ēzdams un uz stāstītāju nemaz nepagriezdamies, sacīja.

Meitene abām delnām apņēma, kā bērnišķīgi ieradusi, Laķa kreiso roku kalnpus elkoņa un steidzās stāstīt lāļāk, pa reizei pagrandīdama saņemto roku, kad manīja, ka vecais krusttēvs negrib vis diezin cik vērīgi viņas brīnumu stāstos klausīties: — Gribētos gan, gribētos gan! Kad tu redzētu, kad tu redzētu! Visi tie kleiti vienos zeltainos mirdzumos no vietas. Klausies jel, vecais krusttēv! — Pie šiem vārdiem meitene krietni sagrandīja Laķi, ko viņš arī ļāva ar mieru un labprātību notikt, kā laikam ari citos līdzīgos gadījumos būs bijis ierasts.

— Jā, jā, meiten, palaidnēn, es dzirdu arī bez klausīšanās, — vecais atteica — tāpat ar vienaldzību un nekā nelikdamies vērojot.

— Tad nu garums tiem kleitiem tikai pāri ceļgaliem, krūtis šitik zemu plikas, pret muguru arī plika vieta, lūk, šita šauri salaista uz leju. — To sacīdama, stāstītāja, atlaidusi Laķa roku, izrādīja visu pie sevis pirkstiem. — Un tad zeķes ar zeltainām strīpām, kurpītes sudrabotas, ar zelta sprēdzītēm virsū. Bet tu jau, vecais krusttēv, manī nemaz neklausies! — To sacīdama, viņa sakampa atkal vaļā palaisto roku kā pirmāk un sagrandīja vēl vai stiprāk..

Vecais par to nerādīja joprojām nekādas nepatikas, bet vēl pasmējās, sacīdams: — Diezgan, diezgan! Nu jau visu zinu ari neklausīdamies.

Pasmaidīja arī Maja, kura pa to starpu bij ienākusi un līdza dzirdējusi ar dedzīgu aizgrābtību stāstāmos māsas brīnumīgos stāstus.

Laķis, ēst pabeidzis, salika brītiņu roku rokā un tad sacīja Majai: — Nokop nu, meitiņ, galdu un tad ienāc atpakaļ paklausīties, ko es stāstīšu savu reiz.

Maja pasteidzās padarīt, kā velēts, un Laķis pa tam satiņāja sev papirosu un sāka iepīpot.

Kad Maja bij atpakaļ un apsēdusies, tad Katrēns, kā ierasts, nometās ceļos pie vecā krusttēva, atspiedās ar elkoņiem viņam uz ceļgala un sacīja: — Stāsti nu, vecais krusttēv!

— Gara jau mana stāstīšana šoreiz nebūs, bet vairāk tik tāda kā līdzība. Kad tu, meitēn, stāsti, brīnodamās par Jetes vizuļainām rotām, tad man nāk prātā, ka siltās zemēs ir arī tādas briesmīgas čūskas ar spīdulīgām zvīniņām, kas zeltaini mirdz un pievilina citus vientiesīgus dzīvnieciņus, kas tad tiek nodzelti.

— Vai tā! Vi die! — Katrēns iesaucās. — Vai tu tādas redzēji, kad karā biji?

— Redzēju gan.

— Ko viņas darīja? Vai virsū lēca?

— Nāca mīlīgi pretī.

— Ak tad nāca pretī! Ko tad tu darīji?

— Gāju ar līkumu apkārt.

— Ak tad gāji apkārt! Tas gudri gan! Ko tad viņas?

— Griezās pa brītiņu atpakaļ.

- Ak griezās atpakaļ! Un ko tad tu atkal darīji?

— Gāju atkal ar līkumu apkārt.

— Ak tad gāji atkal apkārt! Tas gudri gan.

Maja šad tad viegli pasmīnēja par Katrīnas vientiesīgiem izsaucieniem.

— Tā visiem dzīves vilinājumiem un kārdinājumiem es centos iet ar līkumu apkārt, — Laķis vēl sacīja.

— Tas gudri gan.

— Nu tad darāt «gudri» jūs, bērni, arī tāpat. Nereti aiz pasaulīgu rotu spīduļiem slēpjas briesmīgs nāveklis jaunām dvēselēm.

To sacīdams, Laķis paglaudīja Katrēnarn galvu, un varēja redzēt, ka tas bērns viņam ļoti mīļš, lai arī to saukāja gan par palaidnēnu, gan par negantēnu, bet arī tie bij tikai drusku apslēptu mīlinājumu vārdi. — Celies nu augšā. — Laķis beidzot sacīja, paceldams meitenēm! aiz paduses. — Man šoreiz vairāk nav, ko stāstīt. Tik paturat vien lo pašu labi prātā un pārdomājat arvien no jauna.