Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

— Man tādi pelnījumi bijuši nebijuši, es dzīvoju arī bez tiem, — Jete nievātnīgi atcirta, paskatīdamās zelta pulksteniņā virs rokas, un tad kā iztrūkusies izsaucās: — Es te stāvu, nieka tenkās klausīdamās, kad laiks manai iešanai jau pāri.

— Nu, nu, nebīsties nemaz, Antons tevis gaidīs vai līdz ritam, — Laķis zobgalīgi mierināja.

—- Kā jūs varat piemest man Antonu? —- Jete strauji uzsauca.

— Patiesībai nekā nevar darīt, viņa paliek patiesa, — Laķis lēni turpināja. — Bet man tik vēl beigu vārds tev jāsaka šai sarunā. Pirmīt tu iekriti man teikuma vidū un es nepaguvu izsacīt to līdz galam. Man sakāms vēl tas, ka vismaz pirms dievgalda mācības laika nevienai meitai nav ejams viesīgos vakaros. Un, ja tu nebūtu augusi tik visai lielā savvaļībā un gājusi, kad un kurp gribējusi, jau savos meitenes gados, tad tu nebūtu vis palikusi ar tik aptumšotu dvēseli, kāda tagad esi, ko apliecina tavi pēdējie vārdi par pieminētā līdzībā rādītiem pestīšanas nopelniem.

— Ne man nekādi pestīšanas nopelni iedoti, ne iedos — un vai tie pavisam būtu vai nebūtu. — To sacījusi, Jete nosvieda izpīpotā papirosa galu Laķim pie kājām un taisījās aiziet.

— Staigā tad nu arī, meit, tālāk savu uzsākto pazušanas ceļu, kad tu uz viņa jūties tik cēla un droša, lai gan es saredzu tur tālumā briesmīga tumšuma šausmas. Bet, kad tu kādreiz uz viņa atrodies nelaimes izmisumā, vēl tad jel iedomā to, ka arī priekš tevis ir Golgātā kāpts.

— Gol.., Golgātā! — tā Jete nostostījās, un likās, ka arī par Golgātu viņa gribēja izsaukt kādu zaimu vārdu, bet taču atrāvās, un uz acumirkli pārlaidās pār viņas seju viegls kā baiļu bālums, un viņa pagriezās uz aiziešanu. Laikam Laķa dziļās nopietnības pilniem vārdiem bij jel šis acumirklīgais iespaids.

Jetei ātri durvs rokturi saķērušai, Laķis sauca vel viņai pakal- — Nesteidzies tik visai ātri, ka neizgāz ar cepures malām durvs stenderu — veca māja..

— Ļe, le, ļe, — Jete atgriezusies atmēdījās. — Kas jums bēdas par manu cepuri vai par šo māju! Plīņi būs mana māja un piederēs man ar visām stenderēm, tik kravājaties pie laika projām. Abas tās nabaga meitenes es ņemšu līdz uz virspilsētu, lai viņas te jūsu nabadzīgā gādāšanā pavisam nenonīkst. Man arī viņas radnieces, lai gan tālākas. Tiem, tādiem muļķīšiem, šai stāvoklī nevajaga nekādas mājas. Papriekšu vajadzīga izglītība. Tādēļ metat pie laika Plīņu mājas dabūšanas domas pilnīgi pie malas un nepūlējaties veltīgi tāļāk ar tām.

To izsacījusi, Jete ātri un cēli aizsteidzās.

Kā tad! Antons norunātā vietā sagaidīja Jeti ar iešķībi uz labo pusi zemāk pavirzītu melnu studentiska veida cepurīti, kurai patiesi dibens bij studentiski sadurstīts, kur ikkatram dūrienam jānozīmē kāds ticis alus vakars līdza dzīvots.

— Sveika!

— Sveiks!

Jete tūliņ droši pieķērās Antonam pie kreisās rokas, vaicādama: — Vai tu jau ilgi še?

— Būs vairāk par pusstundu.

« — To jau es arī nomanīju, — Jete atbildēja. — Mani nokavēja tas vecais kraķis Laķis ar savām man tik riebīgām atgriešanas tenkām.

— Kas tevi piespiedis viņās klausīties? — Antons lepni vaicāja. — Raidi viņu strupi no sevis nost!

— To es saprastu gan un raidītu arī, — bij Jetes atbilde, — ja tur nebūtu kāda cita lieta, kuras labad man jāpaciešas.

— Un kas tā tāda lieta? — Antons ziņkārīgi vaicāja.

— To turu kā noslēpumu pie sevis vien un nedrīkstu nekā stāstīt.

— Un no manis tev arī tad kas jāslēpj? — Antons nepatīkami piezīmēja. — Tad, protams, es arī tev nevarēšu ar visu uzticēties.

— Nav jau tāda lieta, kur jārunā būtu par kaut kādu aizdomīgu neuzticēšanos, bet tikai tāda, kur manu nodomu nekam nevajāga zināt kā tikai man pašai.

— Vai es jau esmu no tevis kaut ko izpļāpājis? — Antons vaicāja.

— Līdz šim nekā neizpļāpājama mums nav bijis, jo mūsu samīlēšanos redz un noprot jau visi, pat tas pats vecais Laķis ari, ko izmanu pat no viņa kodīgām piezīmēm pret mani, — tā Jete, — bet, ja tu domājies būt visai stiprs mutes turētājs un nekam nekā neizpaust: par maniem nodomiem, tad varu arī stāstīt.

—- Tad nu man vajadzēs pat vai zvērastu dot, — Antons atteica,

— Nu, goda vārds jāieķīlā gan, — Jete atsaucās pasmiedamās.

— Kad man tik grūti pērkami tavi noslēpumi, tad labāk, es no tiem atteicos, — Antons piebilda ar nomanāmu nepatiku, bet arī gan ar nepārvaramu ziņkārību.

— Nu, nu! Vai nu jau tādēļ mūsu starpā lai paliktu plaisa? — Jete mierināja. — Tikai klusēšanas apsolījums gan man jādzird.

— Nu tad dzirdi ar! — Antons izsaucās. — Bet, pirms tu iesāc stāstīt, mums jāiepīpo.

— Tiesa gan, — Jete piekrita.

Abi apstājās, sapīpoja, un Antons uzsauca: — Tad stāsti nu! — Un viņi sāka lēnām gaitu turpināt.

— Tu ari zini, — Jete uzsāka, — tagad nāk tādi laiki, kur zemi piešķirs visiem, kas viņu vēlēsies un kam būs tiesība to dabūt; un tiesība būs uz to tiem, kas ilgi kādā mājā dzīvojuši, vai viņu bērniem,

— Nu, tad tavi vecvecāki jau Plīnos ilgi ir dzīvojuši, kā man zināms, tāpēc rinda tev droša uz Plīņu dabūšanu.

— Tad gan, ja pret mani nebūtu nekādas sacensonības, bet ir citi prasītāji ari ar tiesībām, — Jete stāstīja.

— Un kas tie tādi? —Antons vaicāja.

— Nu, tas pats nepanesamais Laķis priekš savām māsas meitas meitenēm. To vecāki ari ir dzīvojuši Plīņos pēc maniem vecvecākiem un vēl ilgāk par tiem. Bet kā pušelnieki pie maniem vecvecākiem arī Graustiņu ģimene, kuras pēdējais loceklis ir kuģinieks ārzemēs, tāpēc maz domājams, ka viņš daudz rūpēsies par Plīņu mājas dabūšanu. Un, ja viņš arī kustētos, tad to es drīzāk dabūtu pie miera.

Bet lielākie grūtumi būs ar to pašu Laķi un viņa audzēknēm.

— Vai tās ir tās nabadzīgās Lūru meitenes, laikam Maja ar Katrēnu? — Antons vaicāja.

— Jā, jā, tās pašas, — Jete apliecināja,izlaizdama kuplus dūmus, — un caur to veco pagāna Laķi tie nieka meiteņi ir mani lielākie sacensoņi uz Plīņu mājas dabūšanu.

Un kur tad nu tie tavi noklusējamie noslēpumi, par kuriem mani tik ļoti zvērināji? — Antons vaicāja. — To visu jau, protams, zina ikkurš, tāpēc nesāc apvainot mani, it kā kad es to būtu stāstījis.

— Klusu, klusu! Līdz šim par noslēpumiem nav vēl runāts, bet nu tiem jānāk, — Jete, pazeminādama valodas skaņu, atbildēja.

— Nu, un ko tad tu domā darīt?

— Jālūko jel sacensību dabūt pie malas, — Jete paklusu atteica.

— Un kā to izdarīt?

— Tas man pašai jāzina.

— Bet sacīt tu man joprojām negribi.

— Drošs jau vēl nekas nav nodibināts, tikai domas, Jete kā kavēdamas atbildēja. — Ja nebūtu tik tā paša posta Laķa tiem muļķa meitēniem priekšā, tad tie būtu bez kavēkļiem manā varā.

. — Nu un tad? — Antons pētīja arvien tājāk.

— Tad es domātu vispirms ņemt viņus projām līdz uz virspilsētu un tur raudzīt, kas darāms pēc tam.

— Bel tad jau tev pašai viņi jāuztur. Kas cits ies vairs gādāt? — Antons prātoja.

— Tas tiesa gan, bet ne uz ilgu laiku, — Jete teica. — Es drīz gādātu aizdot tos muļķēnus tālākai rīcībai, lai iepriecina ar gaidāmiem dzīves jaukumiem un priekiem, lai var aizsūtīt varbūt pat vai uz jauno pasauli, pāri lieljūrai vai citur uz dienvidiem, kur tad nedziedātu pakaļ neviens gailis. Es izsistu vēl labu kapitālu, kas man pašlaik ļoti vajadzīgs, un atsvabinātos no līdzcensības uz Plīņu māju, tverot tādā ziņā divas mušas ar vienu sitienu. — Nu tad tev vismaz galvenā kārtā būs jel saprotamas manas slēpjami turamās domas.