Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

— Viņš stāsta arī, ka būšot kāda tur vienkopība un visi tikšot bagāti. Kaut jel tā būtu, — Steņģene, kā nedroši vaicādama, runāja.

— Nūja, tad tā taisnība vien tev priekš bagātības dabūšanas, bet, kad jādod kas projām, tad otrādi. Un, ia Augura Antons zinādams vai nezinādāms ir runājis par vienkopību, tad pašiem nevienam nepiederēs vairs nekas, bet bagāta būs tikai valdība un viņas ieceltie kungi, tāpēc, ko dalīt, tad nebūs nekā, — Linums izskaidroja.

— Bet Augura Antons apliecina, ka kungu tad pavisam nebūšot, — Steņģene kā pētīdama runāja.

— Agrāko kungu nebūs gan, bet to vietā celsies daudz vairāk citu par uzraugiem, un pret tiem nedrīkstēs iepīkstēties ne vārdiņa, — Linums sacīja.

— Saproti tad nu, cilvēks, ko kura sacīšana lai nozīmē! — Steņģene izsaucās.

— Nu, kamēr pilnīgi nezini un nesaproti, tikmēr labāk nepriecājies par kaut kuru laimes vēsti, — Linums pamācīja.

— Bet, kad nu visiem visu noņems, no kā lai tad pasaule dzīvo? — Steņģene, kā domās nogrimdama, prātoja.

— Visus dzīs pie vienkopigiem darbiem un uzraugus liks pastāvīgi klāt. Kas cītīgi strādās, tie kaut ko dabūs, kas slinkos, tiem nekā. Un tad lai nedomā vis neviens, šur tur staigādams, laiku kavēt, un ari vēl kaut ko dabūt. Tādiem tūliņ bads klāt, jo par darba stundām vien iztiku dos, cik iznāks, kad atņems uzraudzītāju, augstāku un zemāku valdnieku daļas.

— Nu, un ko tad darīs nespējnieki, kā tie dzīvos? — Steņģene vaicāja.

— Priekš tiem atņems pēc valdnieku un uzraugu daļām un atlikumu dalīs strādniekiem, cik iznāk, — vienādā mērā, lai agrākais kungs vai kalps, lai saimnieks vai piedzīvotājs, — tā Linums joprojām.

— Es jau nu tādā jūklē gan neiešu! — Steņģene izsaucās. — Lai dzīvoju kā dzīvodama, bet par sevi.

— Nu, kad gribēsi mirt badu, tad spiest arī laikam nespiedīs, bet piederēt pašai nekas nepiederēs, ja tik tās skrandas, kas mugurā, — Linums mierīgi stāstīja. — Visu mantu, visus ienākumus valdība saņems savā ziņā. Pati ari nepiederēsi sev, bet.būs jādara, ko velēs, vairāk nekā.

— Vai tad glābšanās vairs nekādas? Vai brīvības tad vairs pavisam nebūs? — Steņģene nepacietīgi uzstāja.

— Ja vienkopību ieved, par kuru tu priecājies, un vien- kopība paliek, tad, protams, ka citādi nevar būt. Bet, vai viņu ievedīs un vai viņa pastāvēs, ja arī ieved, par to neviens nekā nezinām sacīt. Es tev izskaidroju tik to, kas un kāda grib vienkopība būt, ja to ieved, tas Ir viss, — Linums stāstīja pilnā lēnprātībā.

— Tad es labāk pie tiem pašiem veciem grūtumiem, kad jel esi par sevi, — velcies kā vilkdamies cauri! — Steņģene kā iztraucēta izsaucās.

— Nu tad nesteidzies vismaz par tādu laimi gavilēt, kuras nepazīsti. Nedomā, ka mantas dalīšanā būs tikai jāņem vien, bet jādod arī; nedomā tāpat, ka vienreizējs mantas izdalījums pastāvēs vienāds, bet drīz būs nevienādība no jauna un varbūt vēl lielāka; nedomā, ka, mantu kopā salaižot, būs un paliks vienlīdzības taisnība un vieglums, ka nāks pat bagātība un ka necelsies jauna un vēl lielāka kungu kārta, bet domā drīzāk, ka viss var izveidoties gluži otrādi. Bet jāpiemin un jāievēro gan tas, ka, ja nāk dalīšanās vai kopmantas iekārta pie rindas, tad mierīgi mums jāpadodas, ko valdība prasīs un vēlēs, kamēr tā ierīcība pastāv. Viens otrs, rādīdams pretestību, tik pats sevi sadragās, — Linums pabeidza. — Bet es gan, lai vai …

Steņģene nedabūja teikumu izrunāt līdz galam, jo pašlaik, kad viņa piecēlusies taisījās aiziet, atvērās durvis un ienāca vecais Laķis, sveicinādams: — Labdien šaī mājā! — un nolika skārda spaini aizdurvē.

Brencis Linums kā īstais mājnieks, sveicienu atņemdams, steidzās padabūt sēdeklīti un sacīja Laķim: — Piesēsties nu, tad varēsim parunāties trijatā. Mums divatā ar Steņģa māti sāk valodas gandrīz tā kā pietrūkt. Bet, Steņģa māt, pasēdaties nu vēl, varbūt dzirdēsim kaut ko no krusttēva Laķa.

— Es gan drīzāk vēlētos dzirdēt kaut ko no jums, — Laķis labsirdīgi atbildēja, vēl nesēzdamies.

— Bet nu piesestalies jel vispirms, — Brencis atkārtoja.

— Pateicos, pateicos, — Laķis, mierīgi kabatās meklēdams, sacīja. — Es kā kara vīrs esmu ieradis gan vairāk stāvēt nekā sēdēt, vienumēr virsnieku priekša vien savu ilgo dienesta laiku pavadīdams. Bet nu jau var gan piesēsties arī, īpaši tāpēc, ka, kājās stāvot, nevar satinat tik labi papirosa. Paldies, par sēdeklīti! — To teicis, Laķis apsēdās un pēc kareivju ierašas sāka taisīt papirosu, ietīdams papīra gabaliņā tabaku.

— Tad šitas vīrs gan ir tāds, kas nekad vecs nepaliks, — Steņģene, no jauna apsēdusies un Laķī skatīdamās, iesaucās. — Ūsas gan baltas, bet augums cēls kā jaunekļam, lai gan gadi, kā dzird, atrodas iegājuši tāļu deviņdesmitos.

— Nu, cik vēl tādu jaunekļu parādīs, kas iznesības cēlumā būs viņam līdzīgi, — Linums piebilda.

— Jā, mēs, kareivji, nedrīkstam rādīt gurduma vai nespēka, — Laķis skaidroja. — Lai cik piekusuši, bet virsnieku priekšā vienumēr jāsaslienas un jāsaka: «Prieks cenšoties!» — To sacīdams, viņš mililāriskā veidā pacēla labo roku pie cepures.

— Žēl gan, ka šitādam sava laika cēlam cilvēkam jāpavada viss mūžs tā vientulīgi tās garās kara klausības dēļ un pēdējie vecuma gadi jānotūto vienam pašam kā sila baložām bez sirds draudzības, — Steņģene izsacījās par Laķi un tad griezās pret Linumu. — Bet ko tad tu, Brenc, dzīvo arī bez nekādas laulības laimes? Man tādu dzīvi grūt' redzēt. Vai esi sācis mācīties no Laķa krusttēva?

— Nevis no Laķa krusttēva, bet no Steņģa tēva un citu līdzīgu tēvu laimes, — Linums zobgalīgi atteica.

— Vai tu tādiem pielīdzini sevi? — Steņģene vaicāja. — Ar jums abiem gan neviena nenaidētos un pat es arī nē, — viņa smiedamās piebilda.

— Jaunumā būdamas, jūs visas esat sveramas vai ar zeltu, — Linums runāja, — bet vecumā topat pavisam otrādas. Cik gan būs atrodamas tādas, ar kurām var piemīlīgi satikt, kurām nebūtu vismaz igna prāta, ja arī ne visas naidīgas?

— Vai nu, cilvēks, mūsu pusē vien visas vainas? Gan jau jūsu pusē arī viņu pārpārim, — Steņģene teica pretī.

— Bet kur tad nu beigās tā tava teiktā laime atradīsies, ja arī vainas dažreiz dalāmas uz abām pusēm? — Linums prātoja tālāk. — Tad labāk to laimi turēt tik prātā nekā pēc viņas dzīties.

— Ja nu visi tā sāktu domāt, kas tad būtu no tās posta pasaules? — Steņģene jautāja.

— Tā jau tad vēl vienīgā laime ir, ka daudz nav, kas tā domā, — Linums atteica.

Visi trīs nosmējās, un Steņģene sacīja Laķim, kā atjau-nodama priekšējo sarunu:

— Stāstīt gan tu, Laki, par saviem piedzīvojumiem varētu vai veselām dienām, kaut būtu vien vaļa klausīties. Bet izstāsti jel to, cik ilgi tu nokalpoji un kur karoji?

— To jau nu gan var izstāstīt drīz, tas tiesa, bet, ka, visus piedzīvojumus stāstot, vajadzētu daudz laika, tas arī tiesa, — pirmos dūmus vilkdams, Laķis atbildēja. — Noņemts tiku priekš turku kara un ieskaitīts ķeizara Aleksandra gvardu pulkā, bet izstājos tikai gandrīz pēc trīsdesmit gadu nokalpojuma. Nebij gan pavēlēts tik ilgi kalpot, bet es pats labprāt paliku uz vairākiem dienesta laikiem. Karojis esmu visbriesmīgākās kaujās. Lodes ir gan mani ievainojušas, bet dzīvību taču saudzējušas. Tāds nu vēl kustu, kāds tagad esmu devītā mūža gadu desmitē, Sāds ir mana garā mūža īsais stāsts.