Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

— Tas gudri gan, — mazā piecēlusies vēl apstiprināja, kā pamācību nobeigdama.

Caur baltām ūsām varēja nomanīt pasmīnam ir veco krusttēvu.

Maja, pie pēdējā Katrīnas gudrības apliecinājuma arī vēl pasmaidījusi, sēdēja nopietni domīga, un varēja redzēt, ka viņa vecā krusttēva līdzību saprot jau daudz dziļāk par pilnīgi vēl bērnišķīgo māsu.

Pašreiz ienāca no otras istabas Jete pilnā svētku rotā ar tievu, kūpošu papirosiņu starp smalkos, baltos cimdiņos tērptiem pirkstiem un tik lielu platmali galvā, ka, pa durvīm ejot, galva bij jāpiešķiebj, lai malas nesamestos stenderēs.

Ar vieglu galvas palocījumu Laķi pasveicinājusi, viņa nievātnīgi vaicāja: — Ko tad nu atnesāt no tās baznīcas?

— Atnesu gan dažas dārgas mantas — gan ne skārdu spīduļainas, ar ko bērnus kairināt, gan bez ārēja greznuma, bet ar iekšēju patiesības svaru.

— Nu tad sakāt viņas, lai es arī dzirdu, — Jete lepni uzsauca.

— Pirmā ir tā, ka grēki sodībai nespēj izbēgt, lai arī iesākumā tiem cik vieglas kājas, — Laķis atbildēja.

— Un tālāk? — Jete vēl ar lepnumu vēlēja.

— Tālāk otra ir, ka augstprātībai zemu jākrīt.

— Vai vel kāda? — tā Jete turpināja vaicāt, bet vairs ne visai lepnīgi, turpretī tikai tā, it kā rādīt gribēdama, ka nejūtas pazemota.

— Jā, vēl ir gan, — Laķis mierīgi atteica, uz Jeti maz paskatīdamies.

— Nu tad sakāt jel to ari!

— Tā skan tā: uzvara pieder nevainībai!

Jete sajuta labi, ka visas šās mācības tiek zīmētas uz viņu vien, tāpēc, gribēdama mazināt jel viņu nozīmi, sacīja: — Daža no tām jau veca un aprasta.

— Bet neviena nenovecojas — tāpat kā saule pie debesīm, kas gan nezin cik veca, bet neklūst nespožāka, un nevienam viņa nav apnikusi. Tāpat nenovecojas un neapnīk arī patiesība un nezaudē nekad sava svara, tāpēc nevar likt ari nekad pārāk daudz atgādināta. — To sacījis, Laķis pagriezās uz abām meitenēm, laipni vēlēdams: — Jūs ejat padzīvoties pie viņļaužu meitenēm.

Abas meitenes tūliņ klusām izgāja. No tā varēja redzēt, ka viņām ikviens vecā krusttēva vārds pildāms ar labu prātu un bez vilcinājuma.

Jete, kas iesākumā bij gribējusi Laķi paniecināt un pazemot, sajutās ļoti vīlusies un pati ar viņa gara spēku un attapību nostumta pavisam pie malas un nu atradās ar sevi nemierā. Bet, gribēdama to sajūtību slēpt un nerādīt,

ka jājūtas pazemotai, sacīja: — Es gribēju Maju vest līdza uz saviesībām kaimiņos, bet jūs aizsūtījāt projām.

— Vai tad vēl nav diezgan, ka pati esi nogājusi neceļos, nu vēl nabadzīgu un līdz šim godīgu un nevainīgu bērnu vilki arī līdz?

— Es viņu apģērbtu, ja pašai nav, un sataisītu, ka pienākas, — tā Jete ar pacietību.

— Jā, ar taviem palaidnības un apgrēcības greznumiem bērnam par samaitāšanu un pasaulei par apsmieklu, — Laķis sacīja.

— Vai uz viesīgu vakaru ejams tā kā uz ganiem? — Jete, nopurinādama papirosa pelnus, lepni vaicāja.

— Tādai viesīga vakara iešanai, kādus tu turi cienā, ir daudz ko pretī runāt, — Laķis domīgi atteica.

— Nu tad sakāt! — Jete uzsauca.

Kāda tur drošība par kārtību un pieklājību? —- Laķis vaicāja. — Valdības ieceltās un labi iekārtotās biedrībās cita lieta. Bet šitādos pašu sarīkojumos, nu, ja vēl visi ir tur godīgi cilvēki, lai tad kā būdams, bet, ja atrodas vien pulkā kāds nekrietns, bez kādiem tādi viesīgi vakari nekad nav, kura godīga jaunava tur var droša būt pret goda aizskārumiem, un kāda tur izprieca, kur vismaz godu jūtošai dalībnīecībai jāstāv vienās bailēs, ja arī neceļas vēl lielākās piedauzības?

— Tādi nekrietnie jāizraida, — Jete atbildēja.

— Jā, bet kas būs tie izraidītāji, kur nav nedz biedrības kārtībnieku, nedz policijas? Un vai tādi ar labu ies, būdami, kā arvienu, iereibušies?

— Viņus tad var boikotēt, kad neviens ar tiem neielaižas un neviena nepieņem uzaicinājuma uz deju, — Jete sacīja.

— Būs gan tādiem bail no boikota, kas tikai mīl kaut kuru aizskart un gānīt un īpaši pret jaunavām negodīgi būt! — Laķis atteica, pagriezdamies drusku iesāņus.

— Tādiem tad es krauju par ausi, — Jete sacīja ar lepnumu.

— Un vai viņi nevarēs kraut tev pretī vēl daudz citādi, nekā tu viņiem ar savu cimdaino ķepiņu? — Laķis vaicāja. — Tādi tad ies gan tev uguni rādīt, kad pirmā būsi situsi; un kāds gods meitai kauties un iet pavisam tādā pulkā, kur jākaujas? iedomāt jau nu gan varam labāko gadījumu vēl tādu, ka ari šāda gara cilvēki kautrētos sist sievietei pretī, bet kas tad nu bus viss tāds viesīgs vakars cits kā izkaušanās bļaurigu dzērāju barā, no kura īpaši jaunavām jābēg?

— Tur jau taču būs arvienu lielums krietnu vīriešu, kas sievietes aizstāvēs, — Jete prātoja.

— Tad jau arī tāpat vien jānotiek, kā nupat sacīju un kā daudzreiz no tādiem vakariem dzird, ka tie beidzas drīz ar izkaušanos, — Laķis teica pretī. — Sievietes pret neliešiem aizstāvot, cits nevar izcelties kā kaušanās. Un tad nu tiek gan godīgiem meitenīšiem izprieca tādā briesmu pulkā, kur nāk vēl bailes klāt par drošu tikšanu mājās!

— Godīgie puiši jau labprāt pavada, — Jete piebilda.

— Lai nu tādi vientiesīgi bērni izzina ikkura pavadītāja godīgumu un kas kuram var prātā būt! — Laķis runāja tālāk. — Uz kārtīga biedrību izrīkojumiem pietiek, kad meitām iet līdz māte vai kāda krustmāte īsti drošas mājās tikšanas labad, bet uz šādiem savvaļības sapulcējumiem, ja turp pavisam kāda jaunekle laižama, vajadzētu būt no mājas kāda vīrieša par aizsargu un pārvedēju mājā.

— Man Maju gan varētu uzticēt gluži droši, — Jete uzsāka vēl, gribēdama Laki pārliecināt par savu neesošo sirds skaidrību un krietnumu.

— Ja ari tā būtu, — Laķis atbildēja, — kam gan es noticēt nevaru, un ja tas bēdīgais bāra bērns nebūtu savā apģērbā tik visai nabadzīgs, — Laķis tā pa mazu brītiņu uzsāka.

— nu, bet jūs vedat viņu taču tādu pašu arī uz baznīcu, — Jete iekrita spēji Laķim valodā, domādama esam iespiestu viņu tādā kaktā, no kura tas viegli laukā netiks.

— Aha, — Laķis droši atsaucās, — tā lieta pavisam citāda, kādas tu nesaproti. Dieva priekšā vari iet, cik nabadzīgs būdams, ja tik tīrība, jo viņš uzlūko tik cilvēka iekšieni un neatraida neviena nabaga viņa nabadzības dēļ, bet cilvēku acis turpretī prot pazīt tikai ārpusi. Gan jau redzēsi, kā šovakar puiši lips ap tevi ka mušas ap medus trauciņu tavas greznās ārpuses dēļ, lai iekšiene kāda būdama; bet uz tādu nabaga bērnu neviens nepagrieztu ne acu. Un, ja saģērbtu viņu tādās rotās, tad tai būtu tikai āksta nozīme. Vienādi kā otrādi apkaunojumā: nabadzībā — neievērots, nievāts, greznumā — griezes bērns pāva spalvās. Un, turpretī ja tu ieietu tāda, kāda tagad esi, īpaši kādā lauku baznīcā, tad būtu tur savukārt par piedauzību, kamēr, kā jau sacīju, viesīgā vakarā nezinās puiši, kā pēc tevis sacensties. .

— Bet pag, taču laikam ir tāda līdzība, ka kādu nabagu lika iemest cietumā tāpēc, ka tas, ielūgts būdams, gāja kāzu dzīrēs ar savu nabadzīgo apģērbu; un tu saki, ka Dievs nabadzīga apģērba dēļ neviena neatraida, — Jete teica pretī, — bet kā nu tas saskan ar jūsu skaidrojumu?

— Ak tā! Labi gan, ka tu šo lietu piemini; un, ja man šās līdzības izskaidrojums nebūtu zināms un prātā palicis no mana mācības laika, kur mācītājs to izskaidroja, tad man patiesi nebūtu spējams tai lietā tev nekā atbildēt — bet tagad to varu. Tur manā mācības laikā arī izcēlās runa par šo līdzību — kāda tur taisnība, kad pa visām celmalām nabagus aicina uz ķēniņa dēla kāzām, un, kad aiziet tāds, kas nevar cienīgi apģērbies būt, tad tāds metams galējā tumsībā. Izskaidrojums tur ir šāds. Seno austruma zemju valdnieku priekšā nav varējis iet neviens savās paša drēbēs, bet vajadzējis ikkatram priekšistabā savus apģērbus pārmainīt pret valdnieka dotām drēbēm, kas tur jau gatavas izliktas stāvējušas, kālab nācējiem bijis tik vien jāpārģērbjas bez pašu gādāšanas. Un, ja kāds ir ticis vainots, ka viņš atrodas bez goda drēbēm, tad tas nevis tāpēc, ka viņam tādu trūcis, bet tik tāpēc, ka viņš kūtrs bijis tajās ietērpties. Šās līdzības satura izskaidrojums gluži īss: ar paštaisnību Dieva priekšā nevar rādīties, bet tikai pestīšanas rotā, kas visiem gatava pelnīta. Arī tev tas jāsaprot un jātur vērā.