Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

—- Pilns simts jau nu gan tev jānodzīvo, varbūt vairāk arī, — Steņģene prātoja, — lai jel pēc grūtiem un ilgiem kalpojumiem dabū miera dienās arī padzīvoties.

— Man tās miera dienas nav vis nekādas mierīgās, jo stāv uz apziņas rūpju pilnā gādība par abām bārenītēm - māsas meitas meitenēm, kas, kā jau zināt, palikušas bez nekā; un, ja vēl man drīzumā jāaiziet, tad tām jāpaliek vai bez rada raksta. Sevis labad jau vis vairs nav prieka dzīvot, nedz pilna simta gadu gaidīt, kura skaita ari gan vis nesasniegšu, bet to nabaga bērnu dēj jālūdz gan kā Iskijam, lai vēl kādus gadus pieliek, — Laķis runāja pī- podams.

— Par vecāko jau nu gan tev liela bēda vairs nav, tā jau pati sāk kaut ko pelnīt, — Steņģene sacīja. — Pag, kas viņai vārds? Laikam Maja? tā mazākai?

— Tai Katrīna, — Laķis atbildēja. — Jā, bet lielākai stāv lielākas vajadzības priekšā. Caur skolu nu gan esmu izvilcis pa daļai vēl ar pāršūtām mātes drēbēm, bet uz pavasari jāiet dievgalda mācībā, kur nevar laist bērna gluži kā par apsmieklu — vajaga piemērota apģērba, pienācīga apava, kad arī neko lepnu, bet jel lai nav citiem par piedauzību. Tas nu viss man gādājams, bet ar ko? Pašam jāuzturas, un par ziemu vēl abi bērni klāt. Maja pa daļai jau gan savu ziemas iztiku nopelnīja, bet mazam palaidnēnam vēl nekā. Tam jāgādā viss uz skolu līdz. Un viss, kā jau zināms, bezgala dārgs, vai grāmata, vai papīra lapiņa, vai maizes riecieniņš — un kas vien vajadzīgs. Ganos šovasar drusku gan gāja, bet nenieka vēl nenopelnīja-

— To vecāko no jūsu audžu meitām, Maju, es esmu pāra reizes redzējis, uu man tas bērns ļoti labi ietika, — Brencis sacīja.

— Un man tāpat, — Steņģene piebilda. — Viņa tāda mīļa, klusa un labsirdīga. Viņas saimniece reiz bij viņu atsūtījusi sāls aizņemties. Ļoti patīkama meitene.

— Tas tiesa, — Laķis apstiprināja. — Par Maju man bēda nav, tā neceļā neies, bet par mazo nebēdniecēnu diezgan rūpju. Tas var man sagādāt daudz dažādu raižu. Tas ir pavisam citāds putnēns. Par postu, vēl ir ieradusies mājā izspilgusē Jetes jaunkundze ar savu pīpošanu, greznošanos, smaržošanos un citām peļamām ierašām, kuras atnesusi, protams, no piedauzīgām virspilsētas dzīves kārtām. Un tad, līdzko no skolas nāk, tad tik pie Jetes un nevar vien beigt stāstīt, cik Jete gudra, kā māk laist dūmu gredzeniņus no mutes, kā māk dziedāt, kā rokas vēcināt un kājas mētāt, kādi tai gredzeni, kādi spīdulīši karājas ausīs un nezin kādas spices un lentes.

Lai nu šā vai tā, grūtumu tev jau gan daudz, audzējot šās nākamās Plīņu mājas mantnieces, bet pēdējās dienās būs varbūt, kur piemesties pašam ari, — Steņģene sacīja.

— Dievs vien jau zin, kam vēl tiks Plīņi, kam kura cita vieta! — Laķis izsaucās.

— Tā jau nu gan daudzina, ka ilgu gadu nomniekiem vai viņu bērniem muižu ciematus došot, — Steņģene drošināja. — Un ŠO meiteņu vecāki jau Plīņus valdīja līdz beigām.

. — Jā gan, lidz pilnīgai izputēšanai — pats gadiem uz gultas, pati ari savu tiesu.sirdzēja un beidzot tāpat agri nomirēja, kad visa dzīve postā un muižā paņem mantu atliekas par nomu, atstājot divus bērnus kā man par peļņu, — Laķis papildīja Steņģenes vārdus.

— Bet nu bērniem taču tiesība uz māju paliek, — tā Steņģene.

—, Tā būtu gan domājams, bet tā pati puspalaidnīgā Jete rāda arī tiesības uz Plīņiem, kas esot vēl vecākas par šo nomirušā Lūra meiteņu tiesībām, — Laķis skaidroja, —- jo viņas vecvecāki ari tur ilgi dzīvojuši pirms Lūra laika. Bez tam esot laikam Anglijā kāds Jetes tēva tēva pušelnieka dēla dēls, ar kuru Jetes tēva tēvs dzīvojis kopā savā laika Pliņos. Tas braucot uz Anglijas-tirdzniecības kuģiem un esot ari ar vēstuli par Plīņiem apvaicājies. -Viņa -uzvārds laikam Graustiņš, un laikam vēl veca rada Lūru meiteņiem tāpat kā Plīņu Jete man. Tātad nav vēl nemaz paredzams, kam Plīņi tiks un vai paliks nedalīti.

— Nu tad saprotams, ka Jete šās pašas lietas labad vien būs steigusies no virspilsētas šurp, — Linums piemetināja. -— Nāk ari gaidāmās izpildu komitejas vēlēšanas, un pastāvīgi atkārtosies dažādas sapulces, kur priekš sevis varēs zvejot. Ja māja Jetei tiktu, tad viņa nevēlētos nemaz to. paturēt, bet tikai izsist naudu no tās, ko izpalaidņot, tāpēc tādā gadījumā paredzama Plīņu mājas pārdošana.

- Tā tas būs gan, ja Plīņi viņai tiks, — Laķis piebalsoja.— Nākamu ceturtdien jau izdosies varbūt ko nomanīt šaī lietā arī.

— Ak posts! — Steņģene izsaucās. — Nākamu ceturtdien man jātiek miera tiesā, un tad nezin, vai vēlēšanu sapulci vēl pavisam aizķeršu. Kad tik jau nesāk bez manis spriest par Ezermuižiņu. Tā vien jau dzirdu, ka daudzi pēc viņas tīkojot.

— Kā nu nē, kā nu nē, tik jauka vietiņa,— Linums pasmīnēdams piebilda. — Šepat vien jau esam divi:- Laķis un es.. Bet Stērģenieks arī nav necik tāļu, tāpat Tuluks un Remps.

— Stērģenieks, tas palaidņa dzērājs! Lai tik viņš lūko muldēt! Pats savu pe|ņu zina tik noplītēt un tad pēc citu labuma dzīties, — Steņģene dusmojās. — Tie otri divi tādi paši.

— Bet nezin vai par mums abiem tu nekliegsi tāpat? — Linums vaicāja.

- Jūs vis man nekatrs uz kakla nenāksat, to es tik daudz saprotu gan, jūs vis neesat tādi iekārotāji, bet citu nekaunīgu rāvēju ir diezgan bez tā nelieša Stērģenieka. Tur sirdij jākāpj pa kaklu laukā.

— Es jau iztikšu ar to pašu asi garo un pusasi plato zemes gabalu līdzās saviem vecākiem, — Laķis sacīja. — Tur man nevienam nebūs jāuzmācas pēc zemes.

— Un tad es arī vismaz citiem nebāzīšos virsū. Ja kāds brīvs zemes gabals ir, lai dod, ja nav — iztikšu tāpat kā līdz šim no saviem roku darbiņiem, —- Linums mierīgi sarunu turpināja. — Bet ar Stērģenieku un tiem citiem vis tik viegli galā netiksi kā ar šiem mums diviem.

— Nu, lai tie nekauņas lūko vien! Es viņiem likšu visu virsū, ja tik tikšu laikā atpakaļ no miera tiesas.

— Nu, šaī sapulcē par māju un zemes dalīšanas lietām nekā nenospriedīs, bet vēlēs tik izpildu komiteju. Gaidīdami un pa balsu skaitīšanas laiku, protams, šo to runās, bet tas viss paliks tik tāpat kā runāts vien bez izpildījuma, īstenos spriedumus arī šai lietā dos tad izpildu komiteja, — Linums paskaidroja.

— Jā, bet, ko vienreiz iesāk spriest un noteikt, no tā vēlāk negrib vis atkāpties, — Steņģene sacīja pretī.

— Tie tādi spriedēji komitejā gan varbūt neviens netiks, tāpēc par viņiem maza bēda, — Brencis drošināja.

— Bet viņi ar savām iekārošanas iedomām plātīsies tāļāk pa citām vispārīgām sapulcēm, un, kas reiz viņiem prātā iespiedies, to vien daudzinās, kamēr sadaudzinās, — Steņģene turpināja ar aizdomības bailēm.

— Tam nu visam laiks vēl uz priekšu, — Linums uzsāka, — bet, ja par šo vēlēšanas sapulci gribi ko domāt un darīt, tad jādara steidzīgi gan kaut kas cits — jāgādā, lai izpildu komitejā tiek ievēlēti tādi darītāji, kas ne vien ko prātīgu grib, bet arī spēj darīt. Tur jārūpējas sarakstīt tādu izpildu komitejas sastāvu, ka var izdabūt jel balsu vairākumu no krietniem un prātīgiem cilvēkiem, lai tad arī nāk pa starpām dažs šāds, dažs tāds, jo bez tādiem jau ari tas pulks nebūs, kur jāievēl, kā dzird, līdz trīsdes¬mit cilvēku. Nav jāaizmirst, ka citi tagad nestāv vis vairs mierā. Tur atradīsies ierakstīti daždažādi vēlamie, un pie vēlēšanām viss vientiesīgāko sieviešu bars stāvēs Jetes varā, un pati Jete būs arī vēlama. Ko viņa gribēs, to rak¬stīs un droši vien pati sevis neaizmirsīs. Augura Antons gan vēl nav pilngadīgs un ievelēts nevar tikt, bet viņš būs lielākais balsu vācējs no vīriešu puses iepriekš un arī sa¬pulces dienā gari pa āru, gan arī iekšā par rakstītāju un izstrīpotāju. Vecāki cilvēki, paši rakstīt un strīpot vai nemācēdami, vai aizmirsuši un nesaredzēdami, liek tādiem rakstīt, bet nezina pavisam, vai tie izdzēš un ieraksta zīmītēs to, kas tiek likts dzēst un rakstīt, jo tādi dzēsāji un rakstītāji dara, kā paši grib, neviens tiem pakaļ nelūko. Ja nu visa pagasta labklājības lieta nāk nejēgu, palaidņu un postītāju varā, tad zini gan, ka tie darīs, ko iegribēs, un kur tad paliks katram māja vai manta?