Matīss Kaudzīte: Jaunie mērnieku laiki

— Un ko tad tu darīsi ar Plīņu māju, ja to dabūsi? — Antons pratināja Jeti arvien vairāk. — Vai tad ņemsi mani iegātņos?

— Dzīvot es negribu laucinieku garlaicībā un grūtībās, — Jete jautri atbildēja. — Pilsētu dzīve daudz labāka.

— Ja tikai nauda ripo ik dienas saujās, tad labāk gan, — Antons piebalsoja. — Bet tad jau man uz iegātņiem nekādas cerības.

— Iegātni es nevēlētos ņemt, bet labāk tikt izprecētai uz citurieni, — Jete atteica. — Tālab gādā pats dzīves vietu un ienākumu stāvokli un aicini mani turp, — Jete atteica ar nomanāmu lepnumu. — Bez tam man vajadzīgs būtu par Plīņiem dabūt caur pārdošanu tūliņ naudu. Mana dzīve to prasa.

— Nu, bet vai tu jau esi rūpējusies gādāt, ka tie meiteni ietu ar uzļāvibu tev līdz? Citādi nebūtu iespējams viņus dabūt projām, — Antons aizrādīja. -

— Šodien es uzģērbu vienu no saviem izrāžu apģērbiem, lai varētu tāda parādīties. Mazā priecājās gan bez gala, bet lielākā palika neiekustināma un atturīga. Tomēr cerēt jau var, ka ar laiku izdosies iesildīt arī to. Es jau vēl gribēju atvest šodien ari līdza lielāko šurp uz viesigu vakaru, saģērbtu vienos no maniem apģērbiem, bet tas pats vecais jau aizliedzās laist lidza, izskaidrodams apmēram, ka ar tādām rotām viņa būtu palikusi par izsmieklu un ka priekš mācības laika neesot neviena meita laižama uz viesīgiem vakariem.

— Dzird, ka nākamu pavasari iešot mācībā. Tad pat jāiet man arī. Tēvmāte ilgāk vairs neatļauj. Jau tā kā tā man divi gadi nokavēti aiz skolām, — tā Antons.

— Bet tad lūko viņu piedabūt pie prāta tam vecam kraķam vairs neklausīt, tik lai saprot griezties pie manis pēc dzīves laimes, — Jete piekodināja.

— To nu ievērošu gan, ja tik klausīs vien, — Antons domīgi atteica.

— Nu, tik daudz tev jāsaprot, — Jete uzsauca. — Jo jauns, izveicīgs kavaliers spēj aizvest kaut kuru vientiesīgu meiteni, kurp vien patīk, ja arī ne uz reizes, tad pamazām. Un divās mācības nedēļās pa vaļas laikiem izdevības diezgan. Ja koks uz viena cirtiena nekrīt, tad tāpēc darbs jau nav jāatmet pie malas.

— Nu, redzēsim, kā veiksies. — Ar šiem Antona sacītiem vārdiem rādījās līdzšinīgā saruna par pabeigtu, un brītiņu arī gājēji soļoja līdzās klusēdami. Pirmie papirosi bij ari izpīpoti, un tagad iesāka kūpināt abi otru pāri.

— Jā, bet vēl par vienu lietu ejot jāparunājas, — Jete kā atcerējusies sacīja. — Tur pulkā jau izdevības nebūs sevišķām sarunām, jo kas zin kādas kuram domas. Dzirdējis jau tu arī būsi, ka nākamu ceturtdienu būs izpildu komitejas vēlēšana.

— Dzirdēts ir gan, — Antons puslīdz kā garlaicīgi atteica.

— Nu tad zini, ka šis gadījums nav jāpalaiž miegā, —- Jete Antonam kodināja. — Kādus ievēlēs, tādi darīs, kā gribēs. Jāiet ne tikai pašam, bet domu biedri jādabū Iīdza, cik jau vien iespējams.

— Tur jau būs, protams, arī kandidātu saraksti no dažām partijām, un ikkatram jāzina, pie kura saraksta turēties; to mēs taču abi zināsim, — Antons atbildēja. — Bet es jau gan šogad vēl balsošanas tiesības nedabūšu.

— Savas viena paša balss nodošana nenozīmē pavisam tīk daudz, cik nozīmē balsu sadabūšana pa vēlētāju pulku. Tāpēc tavs uzdevums ir gādāt, ka man nāk balsis samērā no vīriešu puses arī. Par balsīm no sieviešu puses rūpēšos gan es pati. Bet, ja mani izgāz, cauri, tad tava vienaldzība vainīga un tad lai draugi vairs esam vai nē!

— Darīšu, ko varēšu, — Antons kā uztraukts apliecināja. — Bet līdz šim tas uzdevums no tavas puses man vēl nebij nācis.

— Es nu gan pirmāk domāju, ka to tu sapratīsi no sevis, jo sarakstā mans vārds būs arī, bet labāk jau gan ir, kad tiek aizrādīts vēl klāt. Manis ievēlēšana man divējādā vai pat trejādā ziņā svarīga. Vispirms man vajadzīgs ienākums, jo izpildu komiteja, protams, nebūs bez prāvas algas un, še būdamai, man citas pelņas nekādas nav, un tad Plīņu mājas lieta tādā ceļā man var grozīties daudz vairāk par labu, nekā kad nestāvi nekādā attiecībā pret pagastu. Un tad vēl zemes tīkotāji arī Sapratīs griezties pie manis— un ne bez nekā.

-kur tad nu tās jaunkundzes kavējas, ka nenāk iekšā? kāds no viesīgā,vakara dalībniekiem — jaunekļiem vaicāja citiem.

Otrā galā pie saimnieces viņu ir laikam krietns pulciņš, bet varbūt vēl kas gaidāms, —. kāds cits atbildēja.

— Var arī būt, ka gaida no mums ejam un ieaicinām šurp? — vēl kāds piezīmēja. ;

— Pag, iesim visi un ievedīsim ikkurš vienu, tas būs tā sevišķi pieklājīgi! — kāds, attāļāk būdams, atsaucās.

Visi to priekšlikumu,pieņēma uņ izsteidzās uz apdzīvoto mājas galu. 1

Drīz sāka arī nākt atpakaļ jautru pāru rinda ar smiekliem un jokiem.

Vienam, puisim bij pietrūcis jaunavas — tas ieveda līdza mājas saimnieci, pavecīgu, cienīga izskata māti. Viņa sarunādamās apgāja ar savu ievedēju izstaigu gājienā reizi apkārt, tad apstājās un sacīja visai aprindai: — Nu, mani mīļie, jaunie kaimiņi! Izpriecājaties godīgi un pieklājīgi šaī mūsu mājas tukšā galā un, kad laiks, tad ejat atkal visi Uz mājām ar jautru un labu prātu. To novēlu jums visiem no sirds. Bet tevis, mans ievedēj, ir gan man žēl, ka esi jāatstāj nepārā. Nu, var jau gan būt, ka priekš tevis arī vēl kāda jautra kaimiņiene ierodas.

— Vai nu es viens vanskarē palikšu, vai kā trīspadsmitais sivēns nonīkšu? — Noskanēja jautri smiekli, un bezpārnieks runāja tāļāk. — Gan jau mēs zināsim atkal pamainīties, ja arī neviena vairs klāt nepienāktu. Labāk jau ir, kad kāds no mums paliek bešā, nekā kāda no viņām pāri.

— Tiesa jau tev, tiesa, — saimniece apstiprināja arī pasmiedamās un gāja laukā, pavadīta np dažu jaunekļu pateicībām.

Lai nu no pašiem rīkotājiem apgādātā, mūzika bij kāda būdama, bet takti jel varēja sadzirdēt, un dejas veicās jautri. Iestājās starpbrīdis. '

— Lūk, lūk! Vēl viena pāra nāk! — iesaucās kāds no pulkas, skatīdamies pa logu.

Citi piesteidzās ar redzēt

— Nākamā Plīņu mājas īpašniece Jetes jaunkundze ar savu Augura Antonu — kāds cits sacīja.

— Vēl jau nav vis zināms, kam Plīņi tiks. Vecais Laķis arī cīnās priekš savām māsas meitas meitenēm vēl viens no viņiem piebilda.

— Jūrnieks Graustiņš arī, — atskanēja papildinājums,

- — Bet nu Jetes jaunkundzei jau nu gan paliks virsroka. Tas nabaga Laķis maz ko iespēs, un tas jūrnieks daudz par Plīņiem nesēros. Tam stāvoklis labāks nekā zemkopim, — tika prātots tāļak. — Un, kas tādu Jeti dabūs notvert, tam dzīve bez bēdas. Tas sliņķis Augura Antons jau nu gan dabūjējs nav.

— Vai tu domā, ka viņa pati nepratīs Plīņu mājas izdzīvot, ja arī to dabūs? — tā vēl bij dzirdams. — Tai vajadzību bez gala jau par rotām vien.

— Kad jau tiks par īpašniecĻ tad nāks arī taupības un apdomības prāts, — bij piebildums. -

Nekā vis! Daža paliek vēl šķērdīgāka, kamēr nāk viss pagalam, tika joprojām prātots,

— Var notikt arī, ka lielo Plīņu māju sadala vairāk gabalos un tad tā lieta tik liela vis neiznāk, kā vienkopībā izskatās, — tā izteicās vēl kāds.

— Lai nu tā plīņu mājas dabūšanas lieta izraisās šā vai tā, bet daiļa manta jau nu gan tā Jetes jaunkundze ir un paliek arī bez mājas kad tik viņu dabū rokā. Ar to nelietīgo Antonu jau nu gan viņa nopietni nedomā saistīties, — tā noskanēja šās sarunas beigu vārds, un tam neviens nepretojās.